Valdis Artavs - SALDSKĀBAIS SMAIDS

Vecais pielēca kājās

Un, štoku no zemes paķēris

(Kāts bija lodēts ar alvu),

Atvēzējās un jauneklim

Blauks! pa sprogaino galvu.

Nogāzās zemē jauneklis,

Zeltainie mati risa,

Gaišajās acīs satumsa

Pēkšņi pasaule visa.

Labi, ka tonakt milicis

Gāja pa ielu pretī.

(Naktīs uz ielām miličus

Redzēt var gaužām reti.)

Vai nu to bezmiegs mocīja,

Vai viņš viesībās bija,

Nav no svara. Bet dauzoņu

Milicis sagūstīja.

Septiņas dienas jauneklis

Baltos spilvenos slīga.

Gauži raudāja līgava,

Sašuta visa Rīga …

Taisnojās vecais nelietis:

Sis sev dzīvību glābis!

Bet vai kauties viņš drīkstēja

Tādu sitamo grābis?

Ja tu glābies vai aizstāvies,

Citam nedari pāri,

Taču gadās vēl vecīši

Ļauni un asinskāri.

Tādēļ, stāstiņu nobeidzot,

Vārdu juristiem dodu:

«Vecais huligāns pārcenties,

Saņems pelnītu sodu!»

Trīs runči kādā krogā

Par Rīgas jumtiem dzied,

Par jaunību, kas garām

Un arī šķērsām iet;

Cik meiteņu ir mīlēts,

Cik pelīšu ir ķerts,

No priekiem un no bēdām

Cik baldriāna dzerts.

Un saka pirmais runcis,

Kam donžuāna skats:

— Kad es vēl puika biju,

Man bija baiga acs!

Pa kilometru tumsā,

Pa trim, kad gaisma svīst,

Es manīju, kur kaķes

Pa jumta kori klīst. —

Un saka otrais runcis:

— Kad cs vēl biju jauns,

Ak vai, cik skaists es biju,

Cik elegants un glauns!

Ja ne nu Harijs Liepiņš,

Tad Jakovļevs, jā gan,

Un visas Rīgas kaķes

Tad pakaļ skrēja man. —

Un saka trešais runcis

To garo runča «mjaū!»

— Es biju pirmais tenors,

Vairs kaķiem tāda nav!

Uz jumta dāmu bariņš

Man allaž bija klāt.

Nudien, pat Kārlis Zariņš

Tā nespēj uzdziedāt. —

Trīs runči kādā krogā

Vēl ilgi maļ un mal

Par jaunību, kas paiet

Un nenāks atpakaļ…

Te pienāk jaunais runčuks

Un saka: — Veči, čau!

Man nav, kas jums reiz bija

Bet ir, kas jums vairs nav.

Lai gulēja, kas gulēja,

Es miedziņa negulēju,

Es miedziņa negulēju,

Līgaviņu auklēdams.

Man rociņa nogulēta,

Kā lai darbā parādos?

Kā lai darbā parādos?

Dakters brīvu dienu dos!

Dakters brīvu dienu deva,

Es miedziņa negulēju,

Es miedziņa negulēju,

Līgaviņu auklēdams.

Otra roka nogulēta,

Kā lai darbā parādos?

Kā lai darbā parādos?

Dakters brīvu dienu dos!

Ļauni ļaudis mēles trina,

Ka es zaļi dzīvojot,

Ka es darbā neejot,

Līgaviņu auklējot.

Var jau citam bērnu dot,

Ja grib nakti pagulēt.

Kas gan savu līgaviņu

Atdos citam paauklēt!

Tādu muļķu nav.

(Variacijas par balto kazu)

Balta kaza zaļā pļavā ganās,

Miets un saite balto kazu tur.

Ja tu kādreiz tiksi rokās manās,

Tu tāpat vairs nespruksi nekur.

Balta kaza cilā baltu ļipu,

Droši vien lai nepārkarstu piens.

Daudzi ļaudis neslimo ar gripu,

Bet no mīlas neizbēg neviens.

Balta kaza baltu bārdu krata:

Nenāc tuvu, sargies, miku mē!

Tu tai dusmās līdzīga uz mata,

Nevar saprast, badīsies vai nē.

Balta kaza noraujas no saites,

štrunts par kazu, ka tik būtu piens!

Melnais balzams dziedē visas kaites,

Mājai degot, zvaniet — nulle viens!

kas radās Valdim Artavam,

žurnālu «Veselība» lasot

Smēķis kaitīgs, šņabis kaitīgs,

Kaitīgs arī alus.

Tas, kas nepīpē un nedzer,

Vesels atdos galus!

Pie mums jau sen ir modē

Tāds likums nerakstīts:

Ko nepaņemsi šodien,

To nedabūsi rīt.

Un tantiņas kā vārnas

Uz apelsīniem krīt.

Skrien veči tā kā odi,

Kur pievests šņabulīts.

Kā žņaudzējčūskas meitas

Ap kaklu puišiem krīt:

Ko nepaņemsi šodien,

To nedabūsi rīt!

Nav svaiga tā, nedz neparasta doma,

Ka mežam mūsu dzīvē milzu loma.

Var droši teikt, ka vairumam no mums

Ir tieši mežā bijis aizsākums.

Jo kāpēc mežā mīlētāji zogas?

Vai tikai sēnes palasīt un ogas?

Mežs visu labo dzīvē mums ir sniedzis,

Ne siltumu, ne pajumti nav liedzis,

Un dos mums visiem arī mūža mājas,

Kad pārcentušies atstiepsim reiz kājas.

Mežs glāba mūs un izauklēja zaros,

Kad mēs pa kokiem lēkājām vēl baros.

Un, kad par homo sapieniem mēs kļuvām,

Mēs daudz ko zaudējām, lai arī šo to guvām.

Ne katrreiz tagad varam mežā doties,

Nav skaistās astes, kurā pašūpoties,

Nav slaiduma, kas piestāvēja jauki

(Pa kokiem lecot, neuzkrājās tauki!),

Un galvenais, pie kā man jāpieskaras:

Nav stiprākie un niknākie pie varas

Vai kavētu mēs darbu kādu rītu,

Ja priekšnieks katru slaistu saplosītu?

Vai zaros būdu šķobīgu mēs liktu,

Ja nokrituši lauvam rīklē tiktu?

Lai kā mēs senčus izsmejam vai peļam,

Ar haltūru tiem nebija pa ceļam.

Salc zajais mežs… Viņš daudz ko jauš un zina.

Mežs jaunību mums allaž atgādina,

Ar meiteni kad gājām roku rokā,

Lai rādītu tai vāverīti kokā.

Un, jūsmojot par kuplastīti brūnu,

Mēs novērtējām apkārtējo sūnu.

Salc zajais mežs, un gadi projām steidzas,

Ar mežu dzīvē sākas viss un beidzas!

Viņos vecos laikos Palestīnas pusē

Valdīja, kā zināms, gudrais Zālamans.

Cik tam bijis sievu, rakstu ruļļi klusē,

Tādas lietas nemēdz zvanīt lielais zvans.

Daži spēlē kārtis, citi dzer un plītē,

Zālamana hobijs bija meitās iet.

Skaistākā no visām bija Sulamīte,

Viņai vienai slavu Augstā dziesma dzied:

Tu esi skaista, skaista, skaista!

Vai tiešām tu vēl nesaproti,

Ka tevi mīlu, mīlu, mīlu,

Ka tevi mīlu ļoti, Joti?

Tu esi skaista, skaista, skaista!

Un, ja man būtu jāatkārto,

Es sauktu: mīlu, mīlu, mīlu,

Vai saule lec vai rietot sārto.

Sulamītes kājas, Sulamītes pleci,

Sulamites acis un šis tas vēl cits

Padarīja traku vispār gudro veci,

Un viņš citām meitām bargi teica: — škic!

— Liekas man, ka būtu sakūris es plīti

Un uz tās bez biksēm tagad jāsēž man! —

Allaž mēdza sacīt, gaidot Sulamlti,

Vecais meitu ģēģers — gudrais Zālamans.

Pasaulē, kā zināms, grozās viss un mainās,

Pasaulē, kā zināms, viss ir relatīvs:

Te tu, cilvēks, dzīvo, nav nekādas vainas,

Te pēc kāda brīža — tev kaut kas jau stīvs!

Stīvumam par spīti, vecumam par spīti,

Kamēr nav vēl sācis zvanīt kapu zvans,

Mīliet katrs savu daiļo Sulamīti,

Dziediet tikai viņai — tā kā Zālamans!

Ir teorija indiešiem,

Kas mums ir jāņem vērā:

Pēc nāves cilvēks neizgaist,

Bet pārtop kādā zvērā.

Kad mežā čūsku sastopu,

Es nedaru tai pāri.

Var būt, ka manam priekšniekam

Tā bij par sekretāri.

Es zirgam purnu noglāstu,