Valdis Artavs - SALDSKĀBAIS SMAIDS

Liekas, ka pretī man raugās kāds draugs,

Redzēts pļavā vai stallī.

Bērns ceļos nometies ir tavās miesās,

un govs, kas tevī raugās acīm miklām,

skauž tevi, mīļotā, no visas tiesas.

Leons Briedis («Pirmdzimtais»)

Tie cilvēki jau kļuvuši ir dulli,

Pat jāsaka vēl vairāk — ākstīgi,

Jo govīm viņi atņēmuši bulli.

Bet vai tad prieki var būt mākslīgi?

Lūk, tāpēc govs tik ļoti apskauž tevi.

Kas dāvājis tev prieku, viņa jūt.

Es negribu te, protams, lielīt sevi,

Bet mazliet lepns tomēr varu būt!

… Es būšu tur, kur pirmsākumi,

Vai kefirs tas vai zilgans kumiss,

Un nespēs nāve mani rast.

… Man neviens darbs par grūtu nebūs —

I goves pups, ir zvaigžņu rēbuss.

… Ja lemts man mirt, tad novakarā.

… Ar nēzdogu mās preču veikals,

Un gaudos dzīvokli kāds suns.

— Nekad vairs nebeigšos, — es teikšu

Un būšu tur, kur piedzimst mīts.

Igors Jakaitis («Četras odas»)

Cik briesmīgi to iedomāties,

Bet fantāzija negrib stāties:

Nav Jakaiša. Kūp sēru sveces,

Un gaudo takšclis kā glups,

Skumst «Apavi» un «Tekstilpreces»,

Raud zvaigžņu rēbuss, goves pups.

No bēdām zils ir kļuvis kumiss,

Un rūgušpiens ir pašvaks tāds,

Vājš kefīrs, kā par draugu skumis:

— Pagalam dzejnieks. Un vēl kādsl —

Jel neskumstiet jūs, goves pupi,

Viņš atstājis jums dzejas upi,

Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,

Kā simbols, etalons un paraugs

It visam, kas ir atšķaidīts.

Redzu — stiegrs kalējs apkaļ

priekškājas un pakaļkājas.

Tās ir manas.

Es tas zirgs,

mans — mīlētspēks.

Monta Kroma

(No krājuma «Stāvā jūra»)

Ziemā, sevišķi atkalā,

Daudz ir bēdīgu skatu …

Tādēļ kalējs man apkala

Visas četras (pa blatu).

Lai gan modernos apavos

Dāma izskatās košāk,

Lielā kaislību spriegumā

Lēkt ar pakaviem drošāk.

Ak, ja būtu vēl aste klāt,

Plīvojoša kā slota,

Skrietu tevi es kairināt

Zviedzoša, pakavota.

— Ihoho! — tu man atsauktos.

Balss tev skaļa kā taure.

Varens mīlētspēks satiktos:

Kentaurs un Montkentaure!

mazi putni lielos kapos

baltu naudu kaļ

mēs atnācām mums jāaiziet

lidz savu krustu lidzās cels

gan radinieks gan svešs

nāk lēna skuju dvaša

un dvieļu apskāviens

Knuts Skujenieks

(«Lirika un balsis»)

Mazi putni lielos kapos

Baltu naudu kaļ…

Vai jūs domājat, ka dzejnieks

Aplamības maļ?

Tas, kas apglabājis kādu,

Vēlāk ilgi lēš.

Šodien visi «kapu putni»

Baltu naudu plēš.

Bet nez kāpēc dzejnieks tīko

«Putniem» naudu mest,

Personīgās bēres rīkot,

Mūs uz kapiem vest?

Lai cik jaukas skujas tavas,

Saldāk smaržo siens.

Ja tu steidzies dvieļa skavās,

Labāk steidzies viens!

Jā, tev taisnība.

Es esmu grūts.

Jūtu, ka zem sirds

jau nobriest embrijs.

Anatols Imermanis

(No krājuma

«Dzīļu norelbums»)

Man saprotamas tēva jūtas,

Bet mātes lomā vēl nav būts.

Ir normāli, ja dāmas grūtas,

Bet kā gan pats es kļuvu grūts?

Nu šaubas nevaru vairs remdēt,

Man pat pa naktīm nenāk miegs.

Vai manā vecumā var dzemdēt?

Vai valsts man palīdzību sniegs?

Ak dievs, cik skābi man ap dūšu.

Drīz biedre Imermane būšu

Ir manā dzimtā ciematā

Tikai slita viena,

Man zirga nav un nebūs vēl —

Ir pašam jāpiesienas.

Lūk, šodien esmu atvilcis

Es vezumu ar dzeju …

Un parit, ja to vajadzēs,

Būs ratos kartupeļi.

(Kas smeceri apēdīs —

rakstinieks kļūs.)

Antons Kūkojs

(No krājuma «Vāraunieks»)

Jā, kādu brīnumu tik nav…

Bet kas ir tādu lūkoj's:

Pie slitas, ratos iejūgts, stāv

Pats dzejnieks Antons Kūkojs!

Nupat, nupat kā atvesti

Pa mālainajiem ceļiem,

Guļ ratos svaigi dzejoļi

Starp svaigiem kartupeļiem.

Lai piepildītu ieceri,

Kā iesaka mums Antons,

Ir jāēd cūkas smeceris.

Tad vārdi gulstas pantos.

Bet šodien, pētot vezumu,

Viens otrs domīgs saka:

— Tie kartupeļi tā nekas,

Bet dzeja visai švaka. —

Ir, protams, visur ķeceri,

Bet vajag drusku prasties:

Ja nevar dabūt smeceri,

Kas labs var dzejā rasties?

Dzied eglite pie eglītes.

Dzied, dzejolīti skaita

Par to, ka vakar vakarā

To nocirtis kāds maita.

Jānis Baltauss

(«Vecgada vakarā

skaitāms dzejolis»)

Dzied bērniņi pie eglītes

Un dzejolīšus skaita,

Un priecādamies nenojauš,

Ka viņu tētis maita.

Viņš eglīti ir nocirtis,

Liels noziegums tas skaitās.

Tie, kuri egles tirgū pērk,

Bez šaubām, arī maitas.

Bet Baltauss ir viens godavīrs,

Viņš nemēdz dabu postīt,

Tam eglīte no kaprona,

Ja piedeg — ir ko ostīt!

Skaties bīskap Albert

kā mana pilsēta zied

Tu esi atnācis nelaikā

vēl vari projām iet

Man nevajag tavu kuģu

torņu un ticību

Manām ielām nevajag bruģa

tavos akmeņos niecība

Baltu smilti Rīdzene skalo

ej bīskap Albert prom …

… un nosmok vēl viena bite

kāda zobenbrāļa vai tirgoņa bārdā

Pēteris Zirnītis

(«Vārdi bīskapam Albertam»)

Ko tu te, bīskap Albert,

Pa kājām Zirnītim maisies.

Vai tu te, atnācis nelaikā,

Rīgu dibināt taisies?

Viena nodoma šoreiz,

Lieber Albert, nav gana.

Vēl jau būs vajadzīga

Zirnīša piekrišana.

Redzi, Pēteris teyi

Raida projām uz kuģi,

Negrib viņš tavus torņus,

Tavu riebīgo bruģi,

Nevēlas Rīdzenes krastos

Mūru virteni smagu,

Kur reiz ciemiņi meklēs

Centrālo univermagu.

Diez kas nebūs, ja Rīgā

Pazudīs smilšu kāpas.

(Kur lai vakaros skūpstās?

Kur no rītiem lai lāpās?)

Tu vēl uzcelsi Domu,

Slavējot svēto Māru,

Blakus centrālai krājkasei

Kur pārskaita honorāru.

Un ja tai Doma tornī

Zirnītis ieraudzīs gaili?

Nedari muļķības, Albert,

Nebojā dabas daili!

Bites tirgoņu bārdās

Skrien un nobeidzas, glupās..

— Was ist das: Peter Zirnit?

— Ej tu pupās!

Pa sapņiem pie manis

Mamuti nāk.

Nāk spalvaini ziloņi

Dzīvokli mazā.

Un, paneļus drebinot,

Runāties sāk.

… «Vai atceries džungļus

Pie Ziemeļu jūras?»

… Un lēni no snuķiem

Pil asara sūra.

… <���■Tu sadegsi

Paša iedegtā

Starā..

… Es ceļos

Un aizeju —

Mamutu barā…

Jānis Plotnieks

(«Pa sapņiem»)

Pa sapņiem pie manis mamuti nāk

Un drebina paneļu kasti.

Un dīvaina sajūta pamosties sāk,

Ka esmu es atguvis asti.

Raud, ieraugot mani, spalvaino bars,

Uz grīdas jau asaru jūra: