VALDIS ARTAVS - KNAIBLES

Brauc pa ielu, skatās — Egils Plaudis

Raksta kaut ko četrrāpus ar krītu.

Droši vien lai viņus nobaidītu!

Tā jau zīmju pilnas malu malas,

Strīpu strīpām visur asfalts dalās.

Lūri nu, lai tevi «nenojūgtu»!

Vai tad vēl mums kādas zīmes trūktu?

Varbūt tiem, kas braucot lieto šņabi,

Krusti rādīs — «Kapsēta pa labi!»?

(Protams, ja pa kreisi, tad pa kreisi.)

Desmitnieks ar bultu — «Kreisie reisi»!

Rūtiņas — vai tās kā zemteksts dzejā

Nozīmētu — «Neņem tīklu zvejā!»?

«Bikses» malu medniekiem var draudēt:

«Nešauj buku, vari bikses zaudēt!»

Katrā zīmē, protams, ir kāds saturs.

Slikti, ja to noslēpumā patur.

Tādēļ arī braucot baidās ļaudis:

Kā lai zin, ko sazīmējis Plaudis?

Ja ar skaitļiem iela aprakstīta,

Varbūt pats viņš ierāvis uz krīta,

Sak, lai rāda visiem balts uz melna,

Ko viens dzejnieks notērē un pelna!

Sēžu pie mūžības māsas, uguns.

Ar kartupeli rokā . . .

. . . Atnāk un aiziet dzīvīte

Pa vienu maisu.

Nebūtu es tā iejūgusies . . .

Nebūtu es tā izsmēlusies . . .

Nebūtu es tā uzskrūvēta . . .

Ārija Etksne

(No krājuma «Līdz saulei aizdomāt»)

Dzeju rakstu, zupu maisu,

Dzīve aiziet kā pa maisu

Viss, karu jābūt, ir jau bijis,

Viss, kam jāizlīst, ir lijis,

It neko vairs nevar atrast,

It neko vairs nevar saprast.

Pogas beru klāt pie zupas,

Un pie svārkiem šuju pupas.

Vīrs ar dēlu mani pēta:

— Ko tu tāda uzskrūvēta? —

Tad es viņiem lieku trūkties:

— Laiks man vienreiz vaļā jūgties!

Esmu izsmēlusies sausa,

Vai šai mājā kāds man klausa?

Man ir jādomā par sauli,

Nevis jācērt zupas kauli.

Ja tik gudri jūs un braši,

Vāriet paši, lāpiet paši!

Cik manās pļavmalās jau daudz ir stiklu,

Bet manas kājas basas — kur tām iet . . .

Nē, laikam nebija tie ļaudis slikti.

Kam pudeli pret akmeni bij sviest. ..

Bet negribu iet kājām apautām,

Ar dzīvu soli zemi Jūtu dzīvu.

Vitauts Ļūdēns

(«Usmas un Mežotnes sonetas»)

Ja nomests zemē sērkociņš vai papīrs,

Nav māksla tādām drazām pāri tikt.

Bet pamēģini basu kāju likt

Uz stikla šķembām, kā to dara faķīrs!

Ap Mežotni un Usmu stikli spīd.

Tos labi jaudis izkaisa pa zāli.

Ja sāksi droši trenēties jau rīt,

Tāpat kā es tu cilposi, mans brāli!

Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.

Es labu tēmu piedāvāt tev varu:

«Ja mīli dabu, nodod stikla taru!»

Mēs — Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie

pie galdiem pārkrautiem,

pie galdiem viesmīlīgiem . . .

. . . kads manu sievu pēkšņi uzrunā

man svētākajā vārdā — Latvija.

Jānis PEtErs

(«Pie Gruzijas metālkalējiem»)

Kāds manai sievai roku apvija

Un čukstēja tai maigi: — Latvija! —

Es viņa sievai teicu: — Gruzija! —

Kad viņa manu bārdu gumzīja.

Cik daudz var gūt no tādas draudzības

Bez greizsirdības un bez skaudības!

Melnajā'i jūriņā

Viļņi baltiem ziediem zied.

Kad bāliņi sasatika,

Labs ar labu saderēja.

Ja tu dzertu cinandali,

Ja tu ēstu tabakeāli,

Nobaudītu čahohbili,

Tad tu sauktu: — Johambili!

.

Man ar viņiem tīrais humors —

Raud un vaid bez pārtraukuma:

— Dzīve it nekam vairs neder,

Visu naudu aprij vēders, —

Tēvocītis iztiek knapi,

Tantei prātā tikai kapi,

Arī svainis melš par zārku —

Neesot pat lāga svārku …

Skatos es, pēc dienas kādas —

Vai tas tiesa jeb man rādās? —

Tēvocim, kas iztiek knapi,

Pēkšņi pieved ledusskapi;

Tantei, trūkumā kas vārga,

Televizors — kaste dārga;

Svainis, kam to svārku nava,

Nopērk motociklu «Java»!

Nu, ja tā tas turpināsies,

Nez kā nākotnē jums klāsies?

Nomirt neatliks vairs laika,

Jāpērk «Volga» bus vai «Caika».

Reiz pārvaldei, kas zvēru strīdus pēta,

Bij gara bēdu ziņa adresēta.

Par Vilku tika minēti tur fakti,

Ka zaķēnus viņš biedējot pa naktīm,

Ka garausis kāds lēcis — tapu tipu …

Un Vilks tam tikko nenokodis ļipu,

Bet viņa sievai saplosījis ausi.

Un beigās bija teikts:

«Cik ilgi ļausim

Alēs Vilkam nesodītam

Darīt tādus jokus?

Laiks viņu pārmācīt

Ar bisi vai ar koku!»

Nu priekšnieks Āpsis, ziņu izlasījis,

Liek pārbaudīt:

Vai tā tas tiešām bijis?

Šo vēstuli ņem darbiniece Vārna

Un, ielikusi portfelī — zem spārna,

Skrien ne pie tiem, kas cietuši bez gala,

Kas zin par Vilka darbiem liecināt,

Bet gan pie Vilka, tieši viņa alā,

Un saka: — Mijais, atzīsties labprāt —

Vai tev par savu rīcību nav kauns?

Vai tiešām tu pret garaušiem tik jauns?

— Tie meli! — atrūc Vilks.

— Es zaķus neaiztieku.

Un zvērēdams pie sirds sev ķepu lieku,

Ka pārtieku no aitiņām un vistām.

Jūs neticiet šim Zaķim, šantažistam!

— Nu, piedod, — saka Vārna balsī mai(

— Es laidīšos, bet tu, draugs, vesels staigā.

IJn tā šī lieta «nokārtota» tika.

To arhīvā pie tūkstoš citām lika.

Bet nesen ziņas nākušas ir klaja,

Ka zaķus Vilks vēl nežēlīgāk vajā,

Un viņa kauciens sadzirdanis pa jūdzi:

— Es parādīšu jums, kā mani sūdzēt! —

Te morāli nav grūti secināt:

Ir iestādes zem ministriju spārna,

Kas sūdzības vēl pārbauda tāpat

Kā dumjā Vārna.

Lazdu liecu, riekstu rāvu,

Zari brakšķ, un lapas švīkst.

Jaunu meitenīti skāvu:

— Teic — vai tevi skūpstīt drīkst?

Lazda meta garu ēnu,

Bija tuvu saules riets.

— Kas par bezkaunīgu zēnu! —

Meiča sašutusi kliedz.

Es no kauna stipri sarku,

Vēlāk kļuvu bāls kā krīts.

Laidos skriet uz linu mārku,

Dziļa izmisuma dzīts.

Pēkšņi sirds man pavēl stāties —

Meičas balss tik žēli skan:

— Ja tu domā slīcināties,

Atdod savus riekstus man!

Izgudroja Dzenis

Preparātu jaunu,

Lai no visiem kokiem

Triektu tārpus ļaunos,

Un ar savu plānu,

Jūtot prieka svelmi,

Devās viņš uz trestu —

«Koki, krūmi, celmi».

— Labi, — teica Seskis,

Ādas krēslā grimis,

— Priekšlikums tev galvā

Ģeniāls ir dzimis.

Un, lai tava doma

Piepildās, kā klājas,

Balsojot es celšu

Visas četras kājas! —

Pateicību paudis,

Dzenis hūti tvēra

Un uz labu veiksmi

Šampanieti dzēra …

Aizritēja dienas,

Gadalaiki mijās,

Nav no tresta ziņu,

Nav no ministrijas.

Seskis skrien pie Apša,

Āpsis Lapsu gaida,

Visi jauno plānu

Apstiprināt baidās.

Katrs saka «labi»,

Katrs saka «jauki»,

Katrs dreb par savu

Kažoku un taukiem.

Ko tad dara Dzenis?

Gaida, iedzer vīnu?

Nē, viņš gudro zāles —

Читать дальше