VALDIS ARTAVS - KNAIBLES

«Pretbirokratīnu»!

Dega jau, dega

Viņš darbā tā saucamā.

Valsts viņam bija

Kā gotiņa slaucamā.

Trīs stundas viņš lasīja lekciju

Neprazdams domāt lāgā.

Kad ārsts viņam taisīja sekciju

Atrada citātus māgā.

Ziņoju no kapa vietas:

Naktīs notiek brīnumlietas —

Līķi zog cits citam autus,

Šņabi pērk un riko rautus.

Lai neaug uz mana kapa

Rozes un citi štruntil

Audzējiet salātu lapas,

Prasiet rubli par bunti!

Viļņo melodija liega ….

Ņuksi nevaldzina tā.

Sieva krāc jau saldā miegā,

Viņš vēl ilgi nomodā.

Kloķus groza, pogas spaida …

Ko viņš meklē? Ko viņš gaida?

Klusu! Nu ir gaidām gals:

«ŠI ir Amerikas balss!…»

Ņuksis ausi spiež pie kastes.

Liekas, it kā būtu kāds

Sunim uzminis uz astes —

Kauc un rīstās aparāts.

Ko tik nepierunā balss:

«Drīz būs komunismam gals,

Vecie laiki griezīsies,

Gaidiet! Lai jūs sargā dies!…»

Lej un lej un neapstājas …

Ņuksim prāti reibst un mulst,

Līdz viņš gari nožāvājas

Un pie sievas sāniem gulst.

Nu tik sākas dieva zīmes!

Snaudiens Ņuksim plakstus līmē,

Bet pie durvīm — bum, bum, bum!

Kāds tās slēdz un vaļā stumj.

Mājas saimnieks smaida plati.

— Tu par rubli dzīvo, žmogs!

Turpmāk maksa — desmit lati.

— Nav man latu, tur_ tas joks …

— Nu, ja nav, tad vācies ratāl —

Saimnieks bargi dūres krata,

Izmet mantas, izmet sievu,

Izmet pašu, un — ar dievu!

Ņuksis skrien uz darba vietu,

Darba vietā vārti ciet.

— Kāpēc nelaiž? Kas par lietu?

— Lūdzu, citreiz pienāciet.

Pašreiz nākas mums, vai zināt,

Ražošanu sašaurināt,

Produkcijai noiets slikts,

Darba rokas nav kur likt. —

Ņuksis, dusmās raucis seju,

Abas plaukstas dūrēs spiež,

Skrien uz izpildkomiteju:

— Kas te rīkojas un spriež?

Kāpēc dzīvokli man ņem?

Kāpēc darbā nepieņem?

— Ko jūs gribat? — brīnās balss,

— Komunismam taču gals,

Vecie laiki griezušies.

— Nu tad — lai jūs sargā dies! —

Ņuksis grābj un sit, un rauj…

Pēkšņi kāds tam satver rokas,

Zveļ. Bet Ņuksis kož un lokās …

— Ko tu ārdies! — sieva bļauj,

— Saklausījies dullu runu,

Nezin, diena ir vai nakts! —

Ņuksis tausta pierē punu …

Tiešām nepatīkams fakts.

.

Pret visām kaitēm medicīna

Ar labiem panākumiem cīnās.

Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas.

Par to mums ārstiem jāpasakās.

Pat gripu prot tie savaldīt.

Un, ja ne šodien, tad jau rīt

Kāds retais slimnīcā cels traci

Ar lūzumu vai zilu aci.

Bet poliklīnikās nudien

Būs garas rindas vēl arvien,

Būs pieņemšana no un līdz

Un būs uz durvīm uzrakstīts:

«Te ārstē

slaistus,

blēžus,

meļus.

Lūdz ienākot ņemt tīru veļu!

Dr. BĒRZIŅŠ,

Med. zin. kandidāts,

un viņa asist.

SLOTASKATS.»

Un visi ies un iznāks tīri.

Kļūs slaisti darbīgākie vīri,

Un blēži blēdīties reiz beigs,

Un meji taisnību vien teiks.

K|ūs dakters BĒRZIŅŠ laureāts,

Tiks paaugstināts SLOTASKATS,

Un man par viņu slavēšanu

Pat piedos darba kavēšanu!

Aiz kalniņa dūmi kūp,

Kas tos dūmus kūpinaja?

Mūsu seskis nu jau sen

Alus vietā ļergu dzen.

Atnāk pele māju uzpost,

Seskim jāliek galdā pusstops.

Atnes krupis ūdentiņu,

Seskis cienā arī viņu.

Vilkam pusstops — miers lai valda,

Dzenim, kad tas malku skalda,

Ezim, pagalmu kad mēž …

Visi pusstopus vien plēš!

Tādēļ mūsu seskis sen

Alus vietā ļergu dzen.

Nebija kur viņam dēties,

Nācās pārkvalificēties.

Laiki grozās, nauda dilst,

Dziesma dzīvei neatbilst.

Vai nu netīši, vai tīši —

Nevar saprast, sit vai nost! —

Viss, ko dara ačgārnīši,

Ačgārns pašos pamatos.

Taupa rubli — raud un žņaugās,

Smej — kad simtnieks vējā iet.

Nokiāj jumtu — atstāj spraugas,

Mūrē krāsni — dūmvads ciet.

Ja ir bedre ceļam priekšā,

Gaidiet vien, ka aizbērs drīz!

Vienīgi, ja viņu priekšnieks

Tajā «Volgu» salauzīs,

Tad būs ačgārnīši sprukās.

(Tādas ziepes, vai tu traks!)

Bedri aizraks, ieraus šļuku,

Nu, un … blakus jaunu raks.

Ačgārnīšiem gads no gada

Plāns ir allaž izpildīts.

Visas ačgārnības vada

Atbildīgais ačgārnīts.

Reizēm pats viņš kļūdas labo,

Reizēm citi labot sāk,

Bet, ja arī neizlabo,

Dzīvot var, jo alga nāk.

Kur gan rodas ačgārnīši?

Kas gan tur un stutē tos —

Vai nu netīši, vai tīši?

Nevar saprast, sit vai nost!

Lai ērgļi trako, gaisos skrienot,

Kur saule lec un gaisma svīst.

Es tārpiņš sīks, es tikai lienu.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Pār ērgļu galvām negaiss krājas

Un pērkons sper, un zibens šķīst..

Bet man ir miers un labi klājas.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli

Un ilgi rētas nesadzīst.

Es dzīvs un vesels lienu čakli.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Raug, cits pēc cita noiet malā,

Kas strauji kāpj un smagi svīst. _

Bet es, tas rāmais, — kalna galā!

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Ai, sievietes, bez jums mums klātos grūtil

Mēs staigātu nedz mazgāti, nedz skūti,

Mēs nepazītu mīlestības valgu

Un nezinātu, kam lai atdod algu.

Kas modinātu rītos mūs no čučas?

Kas dāvātu tās mīļās, saldās bučas?

Kas atģērbtu, kas noautu mums kājas,

Kad kunga dūšā atgriežamies mājās?

Ne velti mēs jūs cildinām arvienu.

Pat piešķīrām jums svētkos brīvu dienu

Un trolejbusos vietu dodam aši,

Lai paspētu vēl laukā izlēkt paši.

Ik vēlēšanos jums no acīm lasām.

Tik četrus rubļus retu reizi prasām.

Un jūs vēl pašas aizskrienat pēc alus,

Lai mēs no rīta neatdotu galus.

Tā ir, ja dzīves statistiku paņem:

Kas mīl, tas atdod vairāk nekā saņem!

Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,

Kad vilku pārklāj kapa smilts!

Lai nu ikviens sev liek aiz auss:

Vairs vilkiem vaļu nepieļaus!

Bet paiet laiks ne visai ilgs,

No jauna uzrodas kāds vilks,

Lec zaķi pazemīgā dejā,

Un visiem atkal ļipas lejā.

Deguns man ir sārts kā biete.

— Dakter, cik tas ilgi svils?

Sakiet — kādas zāles lietot?

— Dzeriet vairāk, paliks zils!

nelaimīgais ods

Uz mājām atlidoja ods —

Tā apreibis, ka stutē sienas.

Nu ko tu, muļķi, ļaudis kod,

Kad viņiem izejamās dienas!

Читать дальше