VALDIS ARTAVS - KNAIBLES

Ziepju burbuļa vēsture īsa:

Pūtās, pūtās un … Domājat — plīsa?

Nē, tā spriežot, jūs kļūdāties pamatā.

Viņu iecēla — balona amatā.

aizvainotais arhitekts

Dievs notvēra velnu aiz astes.

— Es skatos, tev celtnieka nags.

Bet kādēļ šīs vienādās kastes?

— Ne kastes, bet Ķengarags!

Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,

Tik pie Gaujas vēlos būt…

Kamēr veči darbā raujas,

Steidzu līgaviņu gūt.

Brauksim, meitenīt, ar «Javu»!

Garās bikses aši pērc,

Dzīvi apdrošini savu,

Manējā neko nav vērts.

Gāja ceļš no kalna lejā,

Bija «Javai» ātrums labs,

Bet aiz pagrieziena slējās

Varens telefona stabs.

īsa mūsu laime bija …

Nu ar citiem meiča brauks.

Vāģis autoinspekcijā, —

Paliec sveiks, mans ātrais draugs!

Sveika, Gauja, plūsti knaši,

Tur, kur baltā jūra zied!

Kur es esmu — miniet paši,

Man vairs tālu neaiziet.

.

Reiz kāds latviešu zemnieks

Teica baronam: «Spoks!»

Prasts ir latviešu humors,

Rupjš ir latviešu joks.

Barons ierēcies drūmi:

«Tev ēkš cētum būs pūt!»

Zemnieks iemucis krūmos,

Saukdams baronam: «Pūt!»

Kad pa oktobra peļķēm

Nācās junkuriem diegt,

Prata latviešu streļķi

Lodes pakaļ tiem triekt.

Rokām dibenu turot,

Klīst vēl baltgvardu spoks …

Ass ir latviešu humors,

Negants latviešu joks!

Dzēra friči un makši,

Biksēs slapinot — hail!

Iziet naktī aiz pakša

Bija fašistiem bail.

Duncis rēgojās krūmos,

Cilpu šūpoja koks …

Smalks ir latviešu humors,

Slīpēts latviešu joks!

Pulkā draudzīgā, čaklā

Jokus latvieši dzen.

Tie, kas bija mums kaklā,

Kaklus lauzuši sen.

Cepas šašliki dūmos,

Atspīd pudelēs sārts,

Sprēgā latviešu humors,

Krievu trāpīgais vārds.

Dažs ar noskaņu drūmu

Dziļās pārdomās grimst:

Esot bēdīgs tas humors,

Maz to latviešu dzimst.

Vai tad gaist mūsu pēdām?

Vai tik traki nu būs?

Lai tak ziloņi bēdā!

To vēl mazāk kā mūs.

Bitnm, bamm, blamm …

Kas par varenu dārdu!

Jūs domājat — baznīcu zvani skan?

Ne velna! Līdzina skārdu.

Vai tā pilsēta, vai tas pilsētciems —

Rīgā, Ventspilī, Aucē, Slokā

Auto dakteriem, bleķu meistariem

Visu kalibru āmuri rokā.

Bet krājkasēs cilvēku bari mudž,

Kabatā simtnieks pie simtnieka placis,

Un daudziem «Moskvičs» vai «Žigulis»

Spulgo acīs.

«Turība» nāk no vārda «turēt» —

Lopiņus turēt vai dārzu turēt.

Dažs, kas netur ne vienu, ne otru,

Kombinēt cenšas un piehaltūrēt.

Rubli kā līni tvarsta aiz astes,

Kamēr tiek pie tās spožās kastes.

Auto, auto! Tu sapņos slīdi,

Nav jau viegli tev pakaļ dzīties.

Nākas no smēķa, no glāzītes,

No viesībām atsacīties.

Tāds jau tas trakums šodien ir modē —

Ātruma alkas, tāluma alkas …

Kad ļaudīm nav parādu maizes bodē,

Tie allaž iekāro mantas smalkas.

Vēl vakar kā nabags dažs cilpoja kājām,

Bet šodien jau mašīna stāv pie mājām!

Un sākas skriešanās, un sākas dzīšanās

Bez apdomāšanās, bez atskatīšanās —

Viens otram purnā, mugurā, sānos …

Buktē nu savus bleķīšus plānos,

Staigā pa servisiem, maksā un vaidi.

Bet pārsvarā tomēr ir prieki un smaidi.

Un tāpēc tu nebīsties, ceri un gaidi!

Var būt, ka pie Volgas tavs auto jau dzimis,

Drīz laime būs mājās un satraukums rimis.

Un lūgšanu laikus jau mācīties sāc:

«Miers dzeršanai,

Un autoinspektoriem labs prāts!»

«

«

Sķiet, pierādījums gluži lieks,

Ka Bebris teicams amatnieks.

Viņš kokus gāž un baļķus griež,

Velk upē, lai tie dambi stutē,

Lai nav reiz trūkums jāpiecieš

Un jādzīvo no rokas mutē.

Viņš viens ar darbiem galā tiek,

Paretam sievu pasauc talkā,

Jo, būdams krietns amatnieks,

Viņš savu vārdu godam valkā.

Bet priekšnieks Āpsis pēkšņi lemj,

Ka Bebra darbs ir jānostāda

Uz zinātniskiem pamatiem

(Jo visur pašreiz mode tāda).

Un, lūk, jau docents Tītars te

Ar skaitļojamo aparātu

Un normētāja Dzeguze,

Kas izkūkojusi jau prātu.

Klāt Zvirbulis. (Viņš datus vāc,

Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)

Iet Bebris sevis pēc vai cirst,

Šie hronometrus spiež un vēro:

Cik reizes ūdenī viņš nirst,

Kā ceļu šurpu turpu mēro.

Tiek fiksēts kokā cirstais robs

Un darbs, ko veicis katrs zobs.

Drīz rodas «BEBRPĒTINSTITOTS»,

Un «zinātnieki» laurus plūc:

Jau Tītars jaunā «Volgā» brauc,

Ceļ Dzeguze sev lepnu villu,

Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz

Un allaž piesit māgu pilnu.

Tā darba pētniecība zeļ…

Bet Bebris viens to dambi ceļ.

Cik bieži mums ir īdzīgs prāts

Uz tiem, kas blakus guļot krāc.

Gan gribas viņus augšā celt,

Bet reizēm — bomi ņemt un zvelt.

Kā izpētījis dakters kāds,

Trīs ceturtdaļas ļaužu krāc.

Dažs burbuļo kā strautiņš kluss,

Dažs burkš kā traktors «Belorus»,

Bet dažs, kas uzņēmis uz krūts,

Kā reaktīvais dzinējs rūc.

Man pazīstams ir vecis kāds,

Kas baigi muzikāli krāc.

Tī, tī… viņš maigi dīc kā ods,

Tad vārās tā kā klimpu pods,

Tad, liekas, tā kā vepri kauj,

Un beidzot vaislas bullis mauj.

Kad sieva viņam dunku grūž,

Viņš tā kā mazbānītis pūš

Un, izkritis no gultas, sauc:

— Ei, šofer, uzmanīgāk brauc! —

Ja kāds no jums vēl neprot krākt,

Pie viņa mācīties var nākt.

Viņš apgalvo, ka maksa lēta,

Bet atmoda nav garantēta.

Reiz kādā dzērienveikalā,

Kad vienpadsmit jau sita,

Pie letes vīri pulcējās

Un stājās cits aiz cita.

Bij traktorists tur ienācis,

Kas dzīvē krietni tempis,

Kāds santehniķis — vecītis,

Kāds vidusskolnieks — lempis

Un daži citi vīri ar,

Kam ir tāds darbs, ko pamest var.

Bet pārdevējs, kā izgāja,

Tā pazuda kā rasa.

Un tad nu sāka traktorists

To vīru svētīt basā:

— Ne apziņas, ne goda nav,

Pats laikam polšu tukšo!

Bet man uz ielas traktors stāv,

Deg soļarka pa tukšo

Un sazin cik vēl ilgi degs …

Kas valstij zaudējumus segs?

— Kur bodnieks? — sauca tehniķis

Kā gailis balsī skaļā.

— Man bedres vāks ir palicis

Uz trotuāra vaļā!

Ja kāds tur žausies — beigas klāt,

Tā sakot, sveikas tāles!

Un valstij nāksies apmaksāt

Gan slimnīcu, gan zāles.

— Jā, — visi piekrita, — paties,

Par mums tam tipam nospļauties! —

Bet lempīgajam pusaudzim

Pat asaras bij acis.

Pēc «Prīmas» atcilpoja viņš,

Un tagad sprieda nabadziņš,

Ko skolotājai sacīs.

Var būt, ka nav tas pārdevējs

Читать дальше