VALDIS ARTAVS - KNAIBLES

Paliec mans, kad kazačoku spēlč!

Ugunsvējos mesti būsim divi vien.

Pa naktīm siena šķūņos žogos

Un droši vien drīz sākšu zagt —

Lai ir uz kupla čubu maisa

Man viena traka mīlas naktsl

Jana More

(No krājuma «Jūrniekrozes» )

Atmetīsim, jūrniek, šaubu praulus!

Katrs skelets skumji jūtas viens.

Sametīsim kopā mūsu kaulus,

Cubu maisam ir jau sazagts siens.

Ko tu, jūrniek, šaubās galvu grozi?

Varbūt domā — māmiņa ko teiks?

Spraud vien droši savu jūrniekrozi,

Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!

Kazačoks ir jāuzsāk ar joni,

Jārauj tā, lai karst no elpas gaiss!

Smieklīgi ir visi poroloni,

Kad uz grīdas kuplais čubu maiss.

Es citiem k|ūstu par tādu kā lietuvēnu:

melis — lēlis, dujķīgs — mn|ķīgs,

cienīgs — vienīgs;

mani rausta, tausta, slavē un kausta;

vai daru,

vai varu,

vai spēju,

vai tikai eksistēju?

Viktors Līuzemnieks

(«Mani apšaubu»)

Var apšaubīt zeltu,

Ja neredz provi.

Ja tesmeni neredz,

Var apšaubīt govi.

Un žāvētu desu,

Ja nejūt smaku.

Bet apšaubīt Viktoru —

Tas jau par traku!

Lai viņš nav vienīgs,

Bet cienīgs

Lasāmā sagādnieks

Visiem, kam nenāk miegs.

Muļķīgi raustīt, kaustīt, taustīt

Un izjautāt, kas viņš tāds.

Jau trešais dzejoļu krājums

Viktoram nodrukāts!

«… Kaut ko es nesaprotu

(es daudz ko nesaprotu),

Ja pilnu vaļu dotu,

Tāpat es nesaprastu …»

Saka atklāti dzejnieks,

Nesdams pravieša nastu.

Un vai tad jums ar to nav gana,

Ka beidzot pats viņš atzīt spiests:

«Tik vēlu pienāk saprašana,

Ka laiks bij bezjēdzīgi šķiests.»

Kādēļ jūs viņu tirdāt?

Kādēļ jūs viņu sirdāt,

Apšaubāt viņa eksistenci,

Kairināt viņa vājumu?

Vai gribat vēl vienu krājumu?

To zemi, kurā aug_

mans galvenais kāposts . . .

… to zemi es nēsāju sevī. . .

Tāpēc, ja es sevī nošauju

galveno trako suni,

es publiski nošauju

savu nemācēšanu

tam palīdzēt.

Manas galvenās zemes lopkautuvēs

kauj galvenās ālavas,

bet valsts svētki ir

katra galvena teliņa dzimšana . . .

Ojārs Vācietis

(«Tā zeme»)

Kad dzejā man parastie kāposti

Ar galvenajiem sāk jaukties,

Es jūtu, ka jādara galvenais,

Ja gribu par drosmīgu saukties.

Es galveno suni nošauju

Un patriecu negalvenos.

Tad, satvēris galveno tuteni,

Pēc galvenās ālavas dzenos.

Bet teļi, kas dzimšanas dienu svin,

Izbailēs mauro kā dulli,

Jo domā, ka gribu es noslaktēt

Galveno liellopu — bulli.

Nu, bullim gan ceju es griezīšu,

Nav joks ar šo ragaino brāli.

Bet citiem ar kāpostu bliezīšu,

Ar galveno rutku vai kāli.

Dienvidpērle, Krimas krasts,

Viss šeit rādās neparasts.

Ar kizilkoka spieķi rokā

Kāpj Marianna mākoņos.

Tā ir Bella, tā ir Bella,

Jaunās dzejas dižais zieds.

Netīk man vairs čahohbili —

Acīs asara nav tā|a —

Sāļa Melnā jūra, sāla.

Andrejs Balodis

(No krājuma «Araukāriļa»)

«Ak tu Krima, ak tu Krima,

Melnās jūras melnais krasts…»

Sirds pagalam, māga slima, —

Viss te ir tik neparasts!

Pludmale kā cepešpanna,

Tveice prātu dullina,

Mākoņos stāv Marianna,

Lejā — Ahmadujina.

Rāpjos kraujā — kurpes pajūk,

Laižos lejā — bikses jūk.

Te pats velns var salauzt kāju!

Ērkšķi dur, un ieži brūk …

Sūrst no spieķa mana delna,

Marianna projām brien,

Un kā kaza aizlec Bella.

Atkal kūkoju es viens.

Kaut jel iedotu kāds pienu!

Nu par ko man šitāds sods?

Cahohbili katru dienu

Bezdievīgi piparots.

Grib man iekšas izsvilināt

Dienvidnieki — sātani!

Apnikuši man, vai zināt,

Jīisu lauri, platāni.

Cik var turēt tādu sauli?

Kaut jel nāktu mākonis!

Grab kā oļi mani kauli,

Dzejā nesanākonis.

Ja vēl dzīvs līdz mājām tikšu,

Saukšu: — Jēzus Marija!

Pilna soma cauru bikšu,

Rokā «Araukārija».

Viņš brauca

Ar neatļautu

Ātrumu.

Viņš pats sevi

Notiesājis:

Aizvēlis dzīvības avotam akmeni.

Cik ilgi vēl rajona ce|os

Dzinēji un bremzes

Darbosies nesaskaņoti?

Alberts Ločmelis

(No krājuma «Liktcņlinijas»)

Stingri ievērojiet

Satiksmes noteikumus!

Izbraucot no garāžas,

Pārbaudiet mašīnas

Tehnisko stāvokli,

Sevišķi bremzes!

Nekad nepārsniedziet

Atļauto ātrumu!

Tas var izraisīt

Avāriju.

Jūs jautājat,

Kāds tam visam

Sakars ar dzeju?

Nu, to es jau minēju:

Tāds pats kā bremzēm ar dzinēju.

Nāves zieds zied Javā, vulkāna virsotnē,

neilgi pirms izvirduma.

Paisums un bēgums notiek tāpēc, ka kustīgās okeāna

un juras ūdensmasas pievelk Mēness.

Salaria via (Sāls ceļš) ir viens no

visvecākajiem romiešu ceļiem.

Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst ar drudzi.

(No Dagnijas Dreikas «Mēnessērdzības»)

65

Pārlasīju grāmatiņas savas.

Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!

Ziediņš plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,

Akmeņi sāk birt kā franču bulkas.

Francija, bez šaubām, man ir tuva.

Balzaks Onorē tur slavu guva.

Austrijā bij slavens Kafka Francis,

Menuets ir nepārspējams dancis!

Paisums seko bēgumam uz pēdām.

Mazarīni pietempās no bēdām,

Teātrim kaut kādu lietu sēja,

Vēzelers tai laikā zvanus lēja.

Vai tad jums nav zināmi tie abi?

Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!

Romā gurķi jāskābē kad bija,

Nāca sāls pa Salaria via.

Dokumentus pētot, nevis teiku,

Uzgāju es seru Frensi Dreiku.

Vai no algas iekrāsi ko taupot?

Sers uz jūras piepelnījās laupot.

Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā,

K.ā nekā viņš bija mans opapā.

Dreika līcī vēji viļņus vanda …

Sarabanda nav nekāda banda.

Tā ir tāda deja spāņu mēlē.

Bilbokets nav sunītis, bet spēle.

Kad es beigšu kādu jaunu skolu,

Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

Tumšs. Tukšums. Man jārada diena.

Es pace|u roku: lai top!

Bet nerodas mana diena,

Nestīdz pat stariņš skops.

Elza Vēcini

(No krājuma «Vakara ieleja»)

Ai, nabaga Elza Vēciņa,

Ar maģiju trūkst tev sakaru.

Ja dienu radīt nav spēcina,

Samierinies ar vakaru.

Lai gaismas stars tev nav stīdzējis,

Nav iedvesmojis un sildījis,

Bet toties tukšums tev līdzējis

Un dažu dzejoli pildījis.

Kādēļ «Lai top!» tu tik cītīgi sauc?

Nevajag gribēt par daudz!

Man patīk rakstīt uz ielas ar krītu

Vismistiskākās un baigākās zīmes —

Braucēji baidās.

Tais zīmēs jau kaut kāds saturs ir iekšā.

Vien neziņa tā ka aizkars priekšā,

. . . Baidās. Braucēji baidās.

Egils Plaudis («Baidās»)

Šoferi ir piesardzīgi ļaudis:

Читать дальше