VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Deguns man ir sārts kā biete.

— Dakter, cik tas ilgi svils?

Sakiet — kādas zāles lietot?

— Dzeriet vairāk, paliks zils!

Uz mājām atlidoja ods —

Tā apreibis, ka stutē sienas.

Nu ko tu, muļķi, ļaudis kod,

Kad viņiem izejamās dienas!

Guļ grāvī cilvēks.

— Kas tad šim?

Vai kāda kaite māca?

— Nē, viņi stiķēja pa trim,

Bet divi neatnāca!

Dziļdomīgs secinājums

Smēķis kaitīgs, šņabis kaitīgs,

Kaitīgs arī alus.

Tas, kas nepīpē un nedzer,

Vesels atdos galus!

Dievs notvēra velnu aiz astes.

— Es skatos, tev celtnieka nags.

Bet kādēļ šīs vienādās kastes?

— Ne kastes, bet Ķengarags!

Ziepju burbuļa karjera īsa:

Pūtās, pūtās un… Domājat — plīsa?

Nē, tā spriežot, jūs kļūdāties pamatā.

Viņu iecēla — balona amatā.

Ko frizieris domā, kad klientu šmauc?

Un tante, kad sulas ar ūdeni jauc?

Un kurpnieks, kad jaunajā žigulī brauc?

Ka dzīve ir īsa, bet iegribu daudz.

Dega jau, dega

Viņš darbā tā saucamā.

Valsts viņam bija

Kā gotiņa slaucamā.

Neglābjami atpalicis

Ar ādas siksnu tētis dēlu pēra,

Bet skolotājs to gudri mācīja:

— Jūs esat atpalicisl Ņemiet vērā,

Ka ir jau ādas imitācija!

Kad lauva smejas,

Zaķi drosmi jūt,

Jo kurš gan negrib

Lauvam līdzīgs but

Nedraud mums nekādas briesmas,

Stāvēsim, kā stāvējām,

Kamēr dziedam Paula dziesmas,

Kamēr vistas žāvējam!

Cik bieži mums ir īdzīgs prāts

Uz tiem, kas blakus guļot krāc.

Gan gribas viņus augšā celt,

Bet reizēm — bomi ņemt un zvelt.

Kā izpētījis dakters kāds,

Trīs ceturtdaļas ļaužu krāc.

Dažs burbuļo kā strautiņš kluss,

Dažs burkš kā traktors «Belorus»,

Bet dažs, kas uzņēmis uz krūts,

Kā reaktīvais dzinējs rūc.

Man pazīstams ir vecis kāds, -

Kas baigi muzikāli krāc.

Tī, tī… viņš maigi dīc kā ods,

Tad vārās tā kā klimpu pods,

Tad, liekas, tā kā vepri kauj,

Un beidzot vaislas bullis mauj.

Kad sieva viņam dunku grūž,

Viņš tā kā mazbānītis pūš

Un, izkritis no gultas, sauc:

— Ei, šofer, uzmanīgāk brauci —

Ja kāds no jums vēl neprot krākt,

Pie viņa mācīties var nākt.

Viņš apgalvo, ka maksa lēta,

Bet atmoda nav garantēta.

1973

(Tā dara visas)

Atveda meitiņa puisīti mājās, .

Pamīlinājās, pačubinājās, • !

Šis viņai bučiņu, šī viņam buču,'

Nolikās gultiņā abi uz čuču.,» r

Vecīši brīnījās, kā nu tā varot?

Meitiņa atcirta — visas tā darot!

Esot pat opera «Cosi fan tutte».

Vecīšiem, protams, aizvērās mute.

Agrāk to joku gan savādāk sauca,

Pirms tās fan tuttes laulāties brauca.

Tagad, kad džinsos dibenu spīlēm

Savādāk runā, savādāk mīlē.

Te kādu dienu sauc večiņa veci:

Laikam jau bēdīgāk būšot ar preci,

Meitiņa viena stenot un pūšot,

Cosi ir projām, fan tutte drīz būšot!

1984.

Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,

Kur apcer viņš gan cilvēkus, gan lopus.

Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas

Un pantus cep kā kartupeļu bliņas…

Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,

Ka cita viela būtu man par grūtu.

Bez tam — kas ūdensgabalam var sieties

oVai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:

Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,

Kas īstā vārdā nosauc savu preci!

Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:

Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,

* Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums.

Un iedvesma (kad galvā sakāpj šķidrums).

Ja nebūtu mums upes līču skaistu,

Kur rūpniecība atkritumus laistu?

Bez somu pirts mēs garlaicību justu,

Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.

Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,

Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,

Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,

Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.

Nāk pavasaris — ceļas ūdens pali.

Nāk revīzija — ūdenī gaist gali.

No sievas laisties — tas ir atstāt ostu,

Bet ieskatīties glāzē — palaist plostu.

Tā ūdens spiežas visās dzīves jomās,

Ne tikai daža satīriķa domās.

Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,

Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.

Bet, cenšoties un gaidot lielo balvu,

Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.

Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.

Ir visa dzīve viena mazgāšanās!

Un vēl mazliet par ūdeni, kam grādi,

Kas nodara mums visiem lielu skādi.

Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,

Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!

Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu

Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.

Tik žēlosies dažs labs, pie ārstiem nīkstot,

Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)

Un, diagnozei neticis uz pēdām,

Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.

1976

Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,

Kad vilku pārklāj kapa smilts!

Lai nu ikviens sev liek aiz auss:

Vairs vilkiem vaļu nepieļausi

Bet paiet laiks ne visai ilgs,

No jauna uzrodas kāds vilks,

Lec zaķi pazemīgā dejā,

Un visiem atkal ļipas lejā.

1961

Bonaparts turēja rokas uz krūtīm.

Bismarks sānos kā dusmīga sieva.

Bet Hitlers, lai cik tas dīvaini būtu,

Kā Ādams, kam sameties kauns no Ievas.

Rodēna «Domātājs»! Saspringta seja,

Galva smagi balstās uz plaukstas …

Bet tie, kam tā domāšana ir lejā,

Allaž kaut kur pa apakšu taustās.

Un pēkšņi kā atsperi, vienā rāvienā —

Heil! Drang nach Osten! — pasviež to roku.

— Mēs esam ārieši, mēs esam pārāki,

Mūsu smadzenes vairāk kroku! —

Es skatos filmu «Parastais fašisms» —

Zib fīrers dažādās pozās un lomās —

Un brīnos: cik vienkārši un cik aši

Vesela tauta pārstāj domāt!

Un vajag spēcīga kājas spēriena

Pie Stajingradas un Kurskas lokā,

Lai vācu zaldāts izmisu tvērienā

Beidzot saņemtu galvu rokās.

Ir pasaule raiba kā dzeņa vēders,

Ir bezgala daudzas pozas un stājas,

Un ir vēl kāds teiciens, ko aizmirst neder,

It sevišķi fīreriem: «Prātiņ, nāc mājās!»

1976

Reiz kāds latviešu zemnieks

Teica baronam: «Spoks!»

Prasts ir latviešu humors,

Rupjš ir latviešu joks.

Barons ierēcies drūmi:

«Tev ēkš cētum būs pūt!»

Zemnieks iemucis krūmos,

Saukdams baronam: «Put!»

Kad pa oktobra peļķēm

Nācās junkuriem diegt,

Prata latviešu streļķi

Lodes pakaļ tiem triekt.