Sprādziens
Un atkal dzirksts.
Viss dzīvē griežas kā rotors.
Ir virzuļa pirksts un likteņa pirksts.
(Skat. grāmatā nodaļu «Motors».)
Bet, liktenim spītējot, stūre jau trīc.
(Skat. «Stūre» un papildus «Riepas».)
Nu, puikas, kā paliek?
Vai brauksit man līdz?
Vai ķiveres pakaušiem piepas?
Mēs apbrauksim zemi pa 2jxR,
Lai priedes ir biezas vai retas.
Tai pasaulei laikus jau saposties der!
(Skat. «Spieķi» un pievelc, ja metas.)
Pie sevis es reizēm
Kā šakālis reju,
Kad izkauties vajag,
Pasmaidu jauki…
Un bijušam draugam
Ar liekuļa seju
Es mierīgi saku:
— Paliksim …
Draugi…
(No dzejoja «Nepaliksim»)
Nu kādēj tik briesmīgi
Kritizēt sevi?
Mums tiešām no kauna
Ir jānolaiž skats.
So to jau mēs domājām
Reizēm par tevi,
Bet ne jau tik traki,
Kā raksti tu pats!
Paver plaukstu, puika brūnais,
paver plaukstu,
draugs •— tu — mans …
Lai kā jūras olis gludens
Mana sirds tev saujā krit.
Kas vēl palicis, ja rudens
Jau pa sirmo miglu slīd?
Paver plaukstu, laime vēlā,
paver plaukstu,
draugs — tu — mans …
(No dzejoļa «Es svilpoju jūras krastā»)
Eju solīti pa solim,
Skatos — krastā puika jauns.
— Paver plaukstu, došu oli! —
Stāv un brīnās tā kā auns.
Vai nav radis saņemt glāstus,
Vai tam svešs mans tēmu loks?
Varbūt «Ķikuraga stāstus»
Nav pat izlasījis, spoks!
Svilp vai raudi balsī žēlā,
It neko tas neizšķir.
Ak tu mana laime vēlā,
Posts vien man ar tevi ir!
Celtnieki,
dārgie celtnieki,
uzceliet namus
ar runājošām sienām,
uzceliet namus ar sienām,
kas naktis runā ar jūras dzelmju
balsīm
un mežu šalkoņu.
(No dzejoļa «Lūgums»)
Tāds projekts celtniekiem nav svešs,
Tāds nams jau ir, es zvēru!
Aiz sienas skan «Salc zaļais mežs»,
No griestiem — «Tur es dzēru» …
Un man pa sienām nākas sist,
Kad uznāk dusmu rūgtums,
Un visai bieži izsamist…
Tā piepildās tavs lūgums!
… Būs tāda pilsēta,
Trausla un viegla.
Pilsēta, kurā būs tikai gaisma
Un tikai smiekli.
Pilsēta, kurā būs Laimīgo ielas
Un Sapņu prospekti sauks.
Rīt
Tadu pilsētu uzcels
Mans draugs.
… Ķur ieeja
Tikai ar dvēselēm baltām.
(No krājuma «Apsolītā zeme»)
Ja būs tāda pilsēta,
Gaiša un stalta,
Kur ieeja
Tikai ar dvēselēm baltām,
Kur Sapņu prospekti,
Laimīgo ielas
Un smieties un jokot
Iespējas lielas,
Un drukātā veidā
Tos jokus laist klajā …
Es vēlētos padzīvot
Pilsētā tajā,
Jo ķecerīgs jautājums
Prātā man viesies:
Kas īsti, par ko
Un cik ilgi tur smiesies?
Neprasu pēc saviem radu rakstiem —
Tajos tautu staigāšanu jūt:
Vācu barons uztūkušiem plakstiem,
Gaišmataina kalpone varbūt.
… Vai es tāpēc sauli mazāk milu,
Mazāk milu rudzu druvas šis,
Ja kaut kur pavisam tālu Nila,
Bet jau tuvāk — Dubna asinīs.
(No dzejoja «Mana kārta»)
Raibi mani radu raksti,
Tā kā ziedos pupu laksti.
Svešzemnieki siroja,
Kas gan viņus šķiroja!
Jauca visu, kas vien prātā,
Tā kā kokteiļaparātā:
Reinu, Vislu, Dubnu, Nīlu,
Piespiedu un brīvo mīlu …
Tā no vienas audzes citā
Senču grēka ābols krita,
Bija prieks, un bija risks, —
Esmu produkts starptautisks.
Ap liepu dienas liepu liec,
Tai vienai sāp, tā viena kliedz
Un tomēr savus zarus dod,
Ja otrai siltums jāatrod.
Vai cilvēki tā prot?
(No krājuma «Laimes pakavs»)
Ap liepu liepa liepiņās,
Līdz liepa liepā iepinas.
Bet cilvēki tik jokaini,
Tik nekokaini kokaini.
Tie neatbild uz bļāvienu
Un nesteidzas ar skāvienu
Tūliņ, uz pirmo rāvienu,
Tiem visiem vajag kāvienul
… Stāv meitenes skumjas ap mani,
Un lūgums ir viņu balsī:
Vai arī atmiņas manas
… Reiz pazina skumju valsi?
… «Valsē Triste» tādās naktīs dzirdu,
Visas zvaigznes tikai sniegi šķiet…
.. .Tu jau tikai fontāns Melnās jūras
krastā,
Sirds šo svešo jūru drīz vien aizmirsis.
(No krājuma «Zaļās gatves»)
Nāk laiks, kad sāc izpriecas atmest,
Kad apnīk šīs pasaules skaļums.
Ai, kapsētas klusās un gatves,
Cik dvēselei tuvs jūsu zaļums!
Gan bērzi, gan liepas, gan viss te
Man izraisa iedvesmu spontānu …
Vēl atceros «Valsē Triste»,
Bet galīgi aizmirsu fontānu.
Lai jūsmīgas dziesmas silti
Jums dzied magomajevi, montāni.
Es dziedu par kapu smilti,
Un raud manas acis kā fontāni.
Zem šiem
Ozoliem
Mūsu jaunie vectēvi
Kārtojās kaujai
Rigas piefrontē.
Zaros aizkērusies
Vēl šalc
Aprauta dziesma.
Pa šo gatvi
Mēs
Svinigi aizejam
Uz laboratorijām
Un cehiem
Aizstāvēt
Tēvu sapņus,
Aizstāvēt
Savu jaunību.
(No dzejoļa
«Aleja Strēlnieku dārzā»)
Zem šiem
Ozoliem
Sarakstīju
Dzejoli
Alejas
Garumā.
Saliku tajā
Taures,
Vectēvus,
Laboratorijas,
Cehus,
Vēju šalkas
Pēc principa
Jo garāka
Aleja,
Jo vairāk
Malkas.
Augstsprieguma dzirksteles lec…
Neskaries! Apdegt var.
Skaries! Un kopā degsim.
Es esmu jauns!
Es vēl neesmu vecs!
Dzirksteles
lec un lec…
Jānis Sirmbārdis
(No krājumā «Brūkleņzieds»)
Vēl dzīvs ir manī katrs gēns,
Spiedz spalgi dāma skavās manās:
— Jūs, Sirmbārdi, kā autogēns!
No jums ir Joti jāuzmanās! —
Un dzirksteļo un sprakst, un šņāc…
Mūs rausta strāva, cauri skrienot,
Un abiem mums ir iespaids tāds,
Ka kontaktu vairs neatvienot.
Kad mani pārklās zārka vāks
Un kad pār mani smiltis kritīs,
Tās dāmas, kas pie kapa nāks,
Vēl ilgi elektrība sitīs.
Kad sajūk prāts — tu visu nakti runā.
… Tāds plašums aug, ka gribas kliegt,
Un tu tā kliedz, ka mežu tāles lokās.
Un kāds pie tevis nāk
Tev tumšās dzērveņogas sniegt.
Tad atjūk prāts.
Milda Losberga («Dzērveņogas»)
Lai gudrinieki neticīgi smejas,
No pieredzes mans secinājums tāds:
Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,
Var pēkšņi jukt un neatjukt vairs prāts.
Es iesaku tev, draugs, ja prātiņš ļogās,
Ja galviņā tā palicis ir maz,
Kā zāles lietot tumšās dzērveņogas.
(Ar gaišajām nav panākams nekas.)
Šī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.
Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,
Ed dzērvenes, un precīzi no rīta
Būs prātiņš mājās. Vari ticēt man!
Nāves zieds zied Javā vulkāna virsotnē
Читать дальше