VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Sprādziens

Un atkal dzirksts.

Viss dzīvē griežas kā rotors.

Ir virzuļa pirksts un likteņa pirksts.

(Skat. grāmatā nodaļu «Motors».)

Bet, liktenim spītējot, stūre jau trīc.

(Skat. «Stūre» un papildus «Riepas».)

Nu, puikas, kā paliek?

Vai brauksit man līdz?

Vai ķiveres pakaušiem piepas?

Mēs apbrauksim zemi pa 2jxR,

Lai priedes ir biezas vai retas.

Tai pasaulei laikus jau saposties der!

(Skat. «Spieķi» un pievelc, ja metas.)

Pie sevis es reizēm

Kā šakālis reju,

Kad izkauties vajag,

Pasmaidu jauki…

Un bijušam draugam

Ar liekuļa seju

Es mierīgi saku:

— Paliksim …

Draugi…

(No dzejoja «Nepaliksim»)

Nu kādēj tik briesmīgi

Kritizēt sevi?

Mums tiešām no kauna

Ir jānolaiž skats.

So to jau mēs domājām

Reizēm par tevi,

Bet ne jau tik traki,

Kā raksti tu pats!

Paver plaukstu, puika brūnais,

paver plaukstu,

draugs •— tu — mans …

Lai kā jūras olis gludens

Mana sirds tev saujā krit.

Kas vēl palicis, ja rudens

Jau pa sirmo miglu slīd?

Paver plaukstu, laime vēlā,

paver plaukstu,

draugs — tu — mans …

(No dzejoļa «Es svilpoju jūras krastā»)

Eju solīti pa solim,

Skatos — krastā puika jauns.

— Paver plaukstu, došu oli! —

Stāv un brīnās tā kā auns.

Vai nav radis saņemt glāstus,

Vai tam svešs mans tēmu loks?

Varbūt «Ķikuraga stāstus»

Nav pat izlasījis, spoks!

Svilp vai raudi balsī žēlā,

It neko tas neizšķir.

Ak tu mana laime vēlā,

Posts vien man ar tevi ir!

Celtnieki,

dārgie celtnieki,

uzceliet namus

ar runājošām sienām,

uzceliet namus ar sienām,

kas naktis runā ar jūras dzelmju

balsīm

un mežu šalkoņu.

(No dzejoļa «Lūgums»)

Tāds projekts celtniekiem nav svešs,

Tāds nams jau ir, es zvēru!

Aiz sienas skan «Salc zaļais mežs»,

No griestiem — «Tur es dzēru» …

Un man pa sienām nākas sist,

Kad uznāk dusmu rūgtums,

Un visai bieži izsamist…

Tā piepildās tavs lūgums!

… Būs tāda pilsēta,

Trausla un viegla.

Pilsēta, kurā būs tikai gaisma

Un tikai smiekli.

Pilsēta, kurā būs Laimīgo ielas

Un Sapņu prospekti sauks.

Rīt

Tadu pilsētu uzcels

Mans draugs.

… Ķur ieeja

Tikai ar dvēselēm baltām.

(No krājuma «Apsolītā zeme»)

Ja būs tāda pilsēta,

Gaiša un stalta,

Kur ieeja

Tikai ar dvēselēm baltām,

Kur Sapņu prospekti,

Laimīgo ielas

Un smieties un jokot

Iespējas lielas,

Un drukātā veidā

Tos jokus laist klajā …

Es vēlētos padzīvot

Pilsētā tajā,

Jo ķecerīgs jautājums

Prātā man viesies:

Kas īsti, par ko

Un cik ilgi tur smiesies?

Neprasu pēc saviem radu rakstiem —

Tajos tautu staigāšanu jūt:

Vācu barons uztūkušiem plakstiem,

Gaišmataina kalpone varbūt.

… Vai es tāpēc sauli mazāk milu,

Mazāk milu rudzu druvas šis,

Ja kaut kur pavisam tālu Nila,

Bet jau tuvāk — Dubna asinīs.

(No dzejoja «Mana kārta»)

Raibi mani radu raksti,

Tā kā ziedos pupu laksti.

Svešzemnieki siroja,

Kas gan viņus šķiroja!

Jauca visu, kas vien prātā,

Tā kā kokteiļaparātā:

Reinu, Vislu, Dubnu, Nīlu,

Piespiedu un brīvo mīlu …

Tā no vienas audzes citā

Senču grēka ābols krita,

Bija prieks, un bija risks, —

Esmu produkts starptautisks.

Ap liepu dienas liepu liec,

Tai vienai sāp, tā viena kliedz

Un tomēr savus zarus dod,

Ja otrai siltums jāatrod.

Vai cilvēki tā prot?

(No krājuma «Laimes pakavs»)

Ap liepu liepa liepiņās,

Līdz liepa liepā iepinas.

Bet cilvēki tik jokaini,

Tik nekokaini kokaini.

Tie neatbild uz bļāvienu

Un nesteidzas ar skāvienu

Tūliņ, uz pirmo rāvienu,

Tiem visiem vajag kāvienul

… Stāv meitenes skumjas ap mani,

Un lūgums ir viņu balsī:

Vai arī atmiņas manas

… Reiz pazina skumju valsi?

… «Valsē Triste» tādās naktīs dzirdu,

Visas zvaigznes tikai sniegi šķiet…

.. .Tu jau tikai fontāns Melnās jūras

krastā,

Sirds šo svešo jūru drīz vien aizmirsis.

(No krājuma «Zaļās gatves»)

Nāk laiks, kad sāc izpriecas atmest,

Kad apnīk šīs pasaules skaļums.

Ai, kapsētas klusās un gatves,

Cik dvēselei tuvs jūsu zaļums!

Gan bērzi, gan liepas, gan viss te

Man izraisa iedvesmu spontānu …

Vēl atceros «Valsē Triste»,

Bet galīgi aizmirsu fontānu.

Lai jūsmīgas dziesmas silti

Jums dzied magomajevi, montāni.

Es dziedu par kapu smilti,

Un raud manas acis kā fontāni.

Zem šiem

Ozoliem

Mūsu jaunie vectēvi

Kārtojās kaujai

Rigas piefrontē.

Zaros aizkērusies

Vēl šalc

Aprauta dziesma.

Pa šo gatvi

Mēs

Svinigi aizejam

Uz laboratorijām

Un cehiem

Aizstāvēt

Tēvu sapņus,

Aizstāvēt

Savu jaunību.

(No dzejoļa

«Aleja Strēlnieku dārzā»)

Zem šiem

Ozoliem

Sarakstīju

Dzejoli

Alejas

Garumā.

Saliku tajā

Taures,

Vectēvus,

Laboratorijas,

Cehus,

Vēju šalkas

Pēc principa

Jo garāka

Aleja,

Jo vairāk

Malkas.

Augstsprieguma dzirksteles lec…

Neskaries! Apdegt var.

Skaries! Un kopā degsim.

Es esmu jauns!

Es vēl neesmu vecs!

Dzirksteles

lec un lec…

Jānis Sirmbārdis

(No krājumā «Brūkleņzieds»)

Vēl dzīvs ir manī katrs gēns,

Spiedz spalgi dāma skavās manās:

— Jūs, Sirmbārdi, kā autogēns!

No jums ir Joti jāuzmanās! —

Un dzirksteļo un sprakst, un šņāc…

Mūs rausta strāva, cauri skrienot,

Un abiem mums ir iespaids tāds,

Ka kontaktu vairs neatvienot.

Kad mani pārklās zārka vāks

Un kad pār mani smiltis kritīs,

Tās dāmas, kas pie kapa nāks,

Vēl ilgi elektrība sitīs.

Kad sajūk prāts — tu visu nakti runā.

… Tāds plašums aug, ka gribas kliegt,

Un tu tā kliedz, ka mežu tāles lokās.

Un kāds pie tevis nāk

Tev tumšās dzērveņogas sniegt.

Tad atjūk prāts.

Milda Losberga («Dzērveņogas»)

Lai gudrinieki neticīgi smejas,

No pieredzes mans secinājums tāds:

Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,

Var pēkšņi jukt un neatjukt vairs prāts.

Es iesaku tev, draugs, ja prātiņš ļogās,

Ja galviņā tā palicis ir maz,

Kā zāles lietot tumšās dzērveņogas.

(Ar gaišajām nav panākams nekas.)

Šī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,

Ed dzērvenes, un precīzi no rīta

Būs prātiņš mājās. Vari ticēt man!

Nāves zieds zied Javā vulkāna virsotnē

Читать дальше