VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

sāņus,

Atsedz seju, apaugušu sariem …

… Tad, kad tikām draugos,

Parādām ir savas vārsmas.

Izlasījis Diženā jo Bernhards ilgi domā.

… Ilgi domā, klusi saka:

«Nevajaga, puikas, nevajaga …»

Arvīds Grigulis

Tas vēl bija tajos laikos,

Kad mēs lēkājām pa kokiem,

Dzīvojām pie lielas peļķes,

Visi plunčājāmies barā.

Apģērbu vēl nepazinām,

Ne to mini, ne to māksi,

Gūžu jostām nodīrājām

Kādu mamutu vai taksi.

Toreiz daudz mēs nerunājām,

Līdzskaņu vēl bija pamaz —

Tikai m no vārda mamuts,

N no vārda nopūdelēt.

Katru burtu nācās skrāpēt

Granītā vai dolomītā,

Honorārus nemaksāja,

Tādēļ dzejnieks bija retums.

Drukas darbi nāca ārā

Tikai vienā eksemplārā.

Reiz pie mūsu lielās peļķes

Uzradās kāds dīvains hipijs.

Tāds ar drūmi garu spalvu,

Neparasti lielu galvu.

Saucām to par Lielo Drūmo,

Dzīvoja viņš biezos krūmos.

Drūmais svešvalodas prata,

h un I mums iemācīja.

H drīz iepatikās puišiem

(Ilipī, hepī, hali gali),

F it labi jaunām meitām.

Pat vēl tagad «fui!» tās saka,

Nelieto vairs veco «kaka».

Kamēr citi ķircinājās,

Grauza saulespuķu sēklas,

Čaulas izspļaujot ar blīkšķi,

Drūmais, prātodams pie sevis,

Mēdza sūkāt kājas īkšķi.

Izmantodams rakstu ztmeS,

Sacerēja garas rīmes.

Mēs, tie mazie, viņu skaudām,

Mēģinājām atdarināt.

Taču Drūmais laidās lapās,

Sacīdams mums šādus vārdus:

«Mīļie puikas, labāk nehal…»

Un vēl klusi bilda — «turēt».

Teica vēl kaut ko par upi.

Nesapratām. Bijām glupi.

Nu vairs nevar nehal turēt,

Vairs to upi neapturēt.

Cik manās pļavmalās jau daudz ir

stiklu,

Bet manas kājas basas — kur tām iet.

… Nē, laikam nebija tie ļaudis slikti,

Kam pudeli pret akmeni bij sviest.

… Bet negribu iet kājām apautām,

Ar dzivu soli zemi jūtu dzīvu.

Vitauts Ļūdēns

(«Usmas un Mežotnes soneti»)

Ja nomests zemē sērkociņš vai papīrs,

Nav māksla tādām drazām pāri tikt.

Bet pamēģini basu kāju likt

Uz asām šķautnēm, kā to dara faķīrs!

Ap Mežotni un Usmu stikli spīd.

Tos labi Jaudis izkaisa pa zāli.

Ja sāksi droši trenēties jau rīt,

Tāpat kā es, tu cilposi, mans brāli,

Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.

Es labu tēmu piedāvāt tev varu:

«Ja mīli dabu, nodod stikla taru!»

Tā meitene, kam acis glezni lās,

Par sviestmaizi man viennakt atdevās.

Jānis Rokpelnis

Nu velti pūles tērēju:

Man neveicas kā senāk,

Jo margarīnu smērēju,

Un vairs neviena nenāk.

Ai, nedienas, ai, raizītes …

— Kam sūdzēties? — es prasu.

Pats ēdu savas maizītes

Un savas dzejas lasu.

… Vīd veceņu pulkā kāds pusaizmirsts

vaigs

Pie kapsētas klusajiem vārtiem.

Un acis arvien vēl kā turcietei spīd

Ar skatienu dzedru un slīpu.

Bet krustu spocīgās ēnas krīt

Pār mirušu mīlestību.

Vai tiešām šai vielā jau pulcēties sāk

Pa vienai jau meitenes manas?

Laimonis Vāczcmnieks («Pie vārtiem»)

Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk

Tādi kā redzēti skuķi.

Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,

Bet daža pat velkas ar kruķi.

Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods

Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!

Sīs dāmas reiz pavest bija mans gods.

(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)

Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,

Dur sirdi cauri kā ilens.

Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:

— Mēt, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! —

Pār kapsētu spocīgas ēnas slīd …

Es saucu: — Jums nodoms nav peļams,

Bet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.

Kas beigts, tas vairs augšā nav ceļams! —

Šņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,

Un, bēgot no kapiem, man papēži klaudz.

No ziemas ārā laužas verbs

tam zvēra ausis svilst

zvērs izspļauj tumsā Ahasvēru

bāl dusmās svētbildes uz kauliem

un dzinējsuņi smilkst

bet aizvien tuvāk nak Tas Viens

kas svēto liesu spriež

Juris Helds

(No krājuma «Sirmās atslēgas»)

Ja dzejolis mans kādam liekas zvērisks,

Pārlieku miroņkaulains, verbains, ahasvērisks,

Lai pats viņš galā tiek ar savām bēdām!

Jau dzinējsuņi smilkst, tie man uz pēdām.

Nāk Viņš, nu Tas, kam zibsnī acis kārās,

No mašīnas, no ātrās — sanitārās.

Es ūdenī tāpat kā dzejā peldu, •—

Plunkš — Gaujā. Pigu! Nenoķert jums Heldu!

Paceļas migla, un dūmi ar smaržām

Dzirksti no krasta un spieto no baržām.

Meitenēm tiktos cirst miglāju sienu,

Zvejniekiem gribas mest pagalvi sienu.

Ugunis vērojot, sačukstas piles,

Liesmu caur meldrājiem paņem sev

dvēseļu dzīles.

(No O. Grāvīša un A. Vējāna dziesmas

«Meitenes Lubāna klānos» sieviešu korim

a capella)

Grāvīša .dziesmu dzied Lubāna pīles,

Vējāna vārdi skar dvēse]u dzīles..

Dzirksteles spieto no zvejnieku baržām,

Paceļas dūmi ar deguma.smaržām.

Zvejnieki pabāž sev pagalvī sienu…

(Nez-vai tie sagaidīs nākamo dienu,

Nez vai par šašlikiem nekļūs tie paši.)

Meitenes miglāju sienu cērt braši.

Dziesmiņu- beigušas, sačukstas pīles:

— Ja viņi nesadegs, šovakar mīlēs!

—*Nez kur tās meitenes? Kur a capella? —

Sabiezē-migla, un neredz ne vella!

Ar kirgizu suņiem, zirgiem un

ēzeļiem

man ir tā iespēja latviski runāt.

… Re, un mēs runājam klusi par

mājām

(vai stalli un būdu), par zaļu

zāli,

līdz apjēdzam, ka šajā pasaulē

nestāvam cits citam tāli.

Jānis Liepiņš

(«Sarunas ar dzīvniekiem»)

Tic mūsu pašmāju ēzeļi

Un vietējie zirgi nav diez kas,

Tādēļ pēc svešiem lopiņiem

Reizēm uzrodas ieskā.

Ka pravieti mājās neciena,

Man atausa prātā likums,

Kad es ar zirgiem un ēzeļiem

Kirgizu zemē tikos.

Tur mani lieliski saprata

Gan jaunie, gan veterāni.

Es viņiem sacīju laipni «Salam!»,

Bet šie man: «Sveicināts, Jāni!»

Mēs kopā ūdeni iedzērām,

Kopā uzkodām zāli

Un nospriedām, ka šai pasaulē

Nestāvam cits citam tāli.

Tagad, kad raugos spoguli,

Uzlikdams hūti vai šalli,

Liekas, ka pretī man raugās kāds draugs,

Redzēts pļavā vai stallī.

Es tevi skalu līdz kaulam.

Tu mani zini līdz kaulam.

Paliec mans, kad kazačoku spēlē!

Ugunsvējos mesti būsim divi vien.

Pa naktīm siena šķūņos žogos

Un droši vien drīz sākšu zagt —

Lai ir uz kupla čubu maisa

Man viena traka mīlas naktsl

Jana More

(No krājuma «Jūrniekrozes»)

Atmetīsim, jūrniek, šaubu praulus!

Katrs skelets skumji jūtas viens.

Sametīsim kopā mūsu kaulus,

Cubu maisam ir jau sazagts siens.