VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Ko tu, jūrniek, šaubās galvu grozi?

Varbūt domā — māmiņa ko teiks?

Spraud vien droši savu jūrniekrozi,

Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!

Kazačoks ir jāuzsāk ar joni,

Jārauj tā, lai karst no elpas gaissl

Smieklīgi ir visi poroloni,

Kad uz grīdas kuplais čubu maiss.

… Es būšutur, kur pirmsākumi,

Vai kefirs tas vai zilgans kumiss,

Un nespēs nāve mani rast.

… Man neviens darbs par grūtu

nebūs —

I goves pups, ir zvaigžņu rēbuss.

… 7a lemts man mirt, tad novakarā.

… Ar nēzdogu mās preču veikals,

Un gaudos dzivokli kāds suns.

— Nekad vairs nebeigšos, — es teikšu

Un būšu tur, kur piedzimst mits.

Ingvars Jakaitis

(«Četras odas»)

Cik briesmīgi to iedomāties,

Bet fantāzija negrib stāties:

Nav Jakaiša. Kūp sēru sveces,

Un gaudo takšelis kā glups,

Skumst «Apavi» un «Tekstilpreces»,

Raud zvaigžņu rēbuss, goves pups.

No bēdām zils ir kļuvis kumiss,

Un rūgušpiens ir pašvaks tāds,

Vājš kefīrs, kā par draugu skumis:

— Pagalam dzejnieks. Un vēl kāds! —

Jel neskumstiet jūs, goves pupi,

Viņš atstājis jums dzejas upi,

Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,

Kā simbols, etalons un paraugs

It visam, kas ir atšķaidīts.

Redzu — stiegrs kalējs apkaļ

priekškājas un pakaļkājas.

Tās ir manas.

Es tas zirgs,

mans — milētspēks.

Monta Kroma

(No krājuma «Stava jurā»)

Ziemā, sevišķi atkalā,

Daudz ir bēdīgu skatu …

Tādēļ kalējs man apkala

Visas četras (pa blatu).

Lai gan modernos apavos

Dāma izskatās košāk,

Lielā kaislību spriegumā

Lēkt ar pakaviem drošāk.

Ak, ja būtu vēl aste klāt,

Plīvojoša kā slota,

Skrietu tevi es kairināt

Zviedzoša, pakavota.

— Ihoho! — tu man atsauktos.

Balss tev skaļa kā taure.

Varens mīlētspēks satiktos:

Kentaurs un Montkentaure!

Jā, tev taisnība.

Es esmu grūts.

Jūtu, ka zem sirds

jau nobriest embrijs.

Anatols Imermanis

(No krājuma «Dzīļu noreibums»)

Man saprotamas tēva jūtas,

Bet mātes lomā vēl nav būts.

Ir normāli, ja dāmas grūtas,

Bet kā gan pats es kļuvu grūts?

Nu šaubas nevaru vairs remdēt,

Man pat pa naktīm nenāk miegs.

Vai manā vecumā var dzemdēt?

Vai valsts man palīdzību sniegs?

Ak dievs, cik skābi man ap dūšu.

Drīz biedre Imermane būšu!

Dievmāte, nevienas sāpju rievas tavā sejā.

Vakar taču mēs piesitām krustā tavu dēlu.

Topi mums saprotamāka, dievmāte.

Vai paradīzes putni mēslo uz paradīzes

puķēm?

Velga Krile

(No krājuma «Gaismēna»)

Nobrīnās dievmāte augstajā debesu pilī.

— Kas ar jums noticis? — uzrunā Velgu Krili.

— Tāda kā komjauniete esat pēc gadu skaita,

Taču tik naiva un svēta kā dieva aita.

Piesita manu dēlu krustā, tak ne jau vakar..

Bet konkrēti jums ar to visu kāds sakars?

Vai jūtaties vainīga, vai tad jūs naglas dzināt?

Bet labi, ka bībeli lasāt un manu dēliņu zināt.

Viņš jums pā draugam palīdzēs nākamo krājumu izdot.

Jā, paradīzē mēdz dažādi putniņi ligzdot

Un uzvedas rātni kā jūsu vecumā skuķes:

Čivina daudz, bet nedomā mēslot puķes.

Un nelaista arī, jo nav viņiem laistāmo aparātu.

Lai dievs dod jums spēkus un apskaidro jūsu prātu!

Kas gan mums viegli nāk: vai lēkti, zenīts,

rieti? — Jel raugies mierīgāk, jo zaļo ari mieti un

saplaukst slotaskāts — ja tikai labi laista

(ja krietni pūlas kāds, kā roze uzzied skaista..

Imants Auziņš

(«Degt nepārdegot»)

Dažs memuārus raksta, gaidot rietu,

bet Imants Auziņš sācis laistīt mietu.

Un tiešām jāmulst zinātnieku prātiem:

viņš rozes izplaucē no slotasķātiem!

Vēl zenīts nesasniegts, vēl cerības nav raktas,

drīz Auziņu mēs redzēsim pie «Saktas»,

kur, kravu vedis spārnotajos zirgos,

ar mietrozēm un slotrozēm viņš tirgos.

Un tos, kas augstas ziedu cenas turēs,

ar hibrīdiem viņš ātri izkonkurēs.

āda traucē tev ienākt mani

āda traucē man ieiet tevi

Laima Līvena

Sen tu būtu manī ticis,

Sen es tevī ieiet spētu,

Sen mēs abi savienotos,

Ja tā āda netraucētu.

Ak, ja kāds mūs nodīrātu,

Ādu pārmestu pār kārti!

Tad kā tomāti mēs būtu

Mīksti, sulīgi un sārti.

Ieliktu mūs vienā burkā

(Tāda idille man radās),

Un uz vāka būtu rakstīts:

«Mīlas konservi. Bez ādas».

Ir manā dzimtā ciematā

Tikai slita viena,

Man zirga nav un nebūs vēl —

Ir pašam jāpiesienas.

Lūk, šodien esmu atvilcis

Es vezumu ar dzeju …

Un parīt, ja to vajadzēs,

Būs ratos kartupeļi

(Kas smeceri apēdīs —

rakstinieks kļūs).

Antons Kūkojs

(No krājuma «Varaunieks»)

Jā, kādu brīnumu tik nav …

Bet kas ir tādu lūkoj's:

Pie slitas, ratos iejūgts, stāv

Pats dzejnieks Antons Kūkojs!

Nupat, nupat kā atvesti

Pa mālainajiem ceļiem,

Guļ ratos svaigi dzejoļi

Starp svaigiem kartupeļiem.

Lai piepildītu ieceri,

Kā iesaka mums Antons,

Ir jāēd cūkas smeceris.

Tad vārdi gulstas pantos.

Bet šodien, pētot vezumu;

Viens otrs domīgs saka:

— Tie kartupeli tā nekas,

Bet dzeja visai švaka. —

Ir, protams, visur ķeceri,

Bet vajag drusku prasties:

Ja nevar dabūt smeceri,

Kas labs var dzejā rasties?

Dzied eglīte pie eglītes,

Dzied, dzejolīti skaita

Par to, ka vakar vakarā

To nocirtis kāds maita.

Jānis Baltauss

(«Vecgada vakarā skaitāms dzejolis»)

Dzied bērniņi pie eglītes

Un dzejolīšus skaita,

Un priecādamies nenojauš,

Ka viņu tētis maita.

Viņš eglīti ir nocirtis,

Liels noziegums tas skaitās.

Tie, kuri egles tirgū pērk,

Bez šaubām, arī maitas.

Bet Baltauss ir viens godavīrs,

Viņš nemēdz dabu postīt,

Tam eglīte no kaprona,

Ja piedeg — ir ko ostīt!

galvu savu

par asi i es

turu skapi aiz

stikla

… citi lepojas ar

porcelāniem un

kristāliem saviem

nožēlojamie

… svinīgos vakaros es

rādu viesiem saviem

galvu savu un…

… dzidri mantiņa šī

dzindzina

Aivars Neibarts

kas ir kristāls

un porcelāns

mietpilsoņu lepnums

un gods

manā skapī

stāv mana galva

tas tik ir

pods

piedauzu

skan kā zvans

Rīgas Domā

brīnums viesiem

un pašam man

tukšs

bet domā

Kā zirgam

tik man izvārtīties.

Kā zirgam zviegt. Kā sunim riet.

… Joprojām čīkst tas zars patiesi,

kur kādreiz mēdzu pakārtiesi.

… Bail man no vilka nakti,

bet vēl vairāk — no blaktīm.