VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Jānis Baltvilks

(No krājuma «Tu esi glābts»)

Dažs modies rīta rosmi taisa,

Es nesaprotu ļaudis šos.

Es, visas četras cēlis gaisā,

Kā zirgs pa zemi izvārtos.

Tad skaļi nozviedzos un reju,

Un sāku rakstīt jaunu dzeju.

Bet, tiklīdz spalva lapai skaras,

Es atceros, ka jāpakaras.

Kāds prieks, kad zars tik jauki čīkst

Un, manu svaru juzdams, līkst!

Tak vēl par agru sevi bedīt.

Nāk nakts, es sāku blaktis medīt,

Tad ārā atskan kauciens ilgs …

Ej sazin, Baltvilks tas vai vilks?

Vai nezvērs tup pie mana loga,

Vai vārdabrālis nāk no kroga?

Tas viss man jaunu vielu dod.

Tā gribas visu apdzejot!

Lūk, tādēļ, kad es kārties eju,

No jauna mostas dzejotgars,

Un papīrs pacieš manu dzeju

Tāpat kā virvi čīkstošs zars.

… kāds gribēja princesi atmodināt,

bet pirms vajag aizmidzināt…

Sēž princese kā mēma pūce

acīm vaļā un zaļām,

un domu spārni tai sapinas

uz izkārtnes aiz loga — «gaļa».

Māra Zālīte

(No krājuma «Vakar za|ajā zālē»)

Un, gaidot to gaļu,

Princese aizmieg.

Kļūst skumji un vēsi…

Tad atnāk kaimiņu Antiņš

Un saka:

— Mosties, cīsiņus nogulēsi!; —

Un princese trūkstas

Un drāžas pa kāpnēm lejā, ;

Jo nav tai spārnu.

Ak dievs! Tajā rindā

Jau 700 kraukļu

Un 7000 vārnu.

Kad paliek tas pēdējais cīsiņš

Un princese cer uz viņu,

Nāk Antiņa vecākais brālis

Un parāda grāmatiņu.

Vēl bērnībā dauzīts es tiku,

kad ābolus spēru vai kāvos.

Kad nopirku motociklu —

zem smagās mašīnas žāvos …

Un rezultātā ir sanācis

negribot, nevis gribot,

ka mēdzu es ne vien staigājot,

bet ari domājot klibot.

Valdis Artavs

(«Pašapcerējums»)

Es bieži runājos ar sevi,

Kaut sieva nebeidz mani rāt.

Ar gudru cilvēku, vai zināt,

Ir patīkami parunāt.

Un, visus pārskatot pēc kārtas,

Kas dzejas druvā pļauj un sēj,

Mēs secinām, ka Valdis Artavs

Ir vienīgais, kas kaut ko spēj.

Mans dakters, mani labi zinot

Un regulāri pārbaudot,

Šo patiesību apstiprina.

Tik lūdz, lai citiem nestāstot.

Jo skaudība pie mums ir traka,

Bet paškritikas — pamaz gan.

(Man aizdomas, ka viņš to saka

Ne tikai vienīgajam man!)

Sastādījis Valdis Artavs,

sniedzot īsu ieskatu autoru dzīvē

un viņu labāko darbu paraugus.

Tātad esiet pazīstami!

.

(Nesajaukt ar Hugo Diegu!)

Beidzis 3 klases, tālāk nav mācījies, strādā par elek-

triķi namu pārvaldē, raksta dzejoļus daļēji bez pieturas

zimēm, jo nezina, kur tās likt.

īssavienojums

Kā rodas savienojums īsais?

Kad divi tiekas mīlas trīsās,

Kad kontrolieris notver zaķi,

Kad suņi ielenkuši kaķi

Kad vīrs tik tikko turas kājās

Un sieva sagaida to mājās

Kad spuldzē pēkšņi pārdeg mats

Un kulaks uzgrūžas uz acs

Šķīst dzirkstis gaisā ceļas mati

Zūd enerģijas kilovati

Beigusi Filoloģijas fakultāti. Strādā Centrāltirgū par

gaļas izcirtēju. — Katrs darbs ir cienījams, — viņa saka,

— kādam ari ar galu jāandelējas.

Matilde mii ziedus, jērgaļas kotletes un savu viru.

Smalkāko jūtu atklāsmei viņa meistarīgi izmanto plašu

gaļas izstrādājumu sortimentu. Viens no viņas labākajiem

dzejoļiem — «Pirmais skūpsts».

• Pirmais skūpsts

Es biju tērpā plānā —

Kā cīsiņš celofānā.

Tu — tumšos svārkos, cienīgs —

Kā dūmu desas stienis.

Vēl dzirdu tavu balsi:

— Nāc, uzgriezīsim valsi! —

Un mani tad, vai zini,

Kā ruleti tu tini.

Tu nobučoji mani.

Skūpsts bija gards un skanīgs.

Es jutu — sirds man palec.

Un trīcēju kā galerts.

Bijis vairākos vadošos amatos. Tagad vada apavu la-

bošanas uzņēmumu, kur strādā vēl viens kurpnieks (kas

dzejo(us diemžēl neraksta). Oto dzejā manāma klasiku

ietekme, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņam pašam nav

oriģinālu meklējumu un atradumu.

Atmiņas

Tajā niknā dienā,

Kad mans kolhozs dzima,

Kļuvu es par viņa vadītāju.

Vēlāk kolhozs

Grima, grima, grima…

Ko man bija darīt?

Projām gāju.

Lopbarības trūka,

Cūkas kūtī sala,

Revidenti — čūskas

Mani miltos mala.

Ko man bija darīt?

Glābos citā ciemā.

Kad es projām gāju,

Bija dzija ziema.

Spēlējusi ģitāru pašdarbības simfoniskajā orķestri (kur

ari patapinājusi savu pseidonīmu), vadījusi tramvaju,

dziedājusi Taulas kori

nieku internacionālajā klubā, kur daļēji apguvusi vācu

valodu. Pašreiz Liga tulko atpakaļ no latviešu valodas

vācu valodā Gētes «Faustu». Kā zināms, latviešu valodā

daudzas «Fausta» vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka

atpakaļtulkojumā oriģināls tiks jūtami uzlabots.

Lūk, mazs paraugs.

Raiņa tulkojums

Fausts saka Grietiņai:

— Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!

Tu mani nāvē iedzīsi!

Līgas Stīgas atpakaļtulkojums

— Auf vviedersehen, blondina!

Kaput moja mašina!

Risina pasaules problēmas, lai gan šai pasaulē nācis

ikai pirms pieciem gadiem. Jūt atbildību par visu, ko ari

auž savās vārsmās.

Atbildība

Kad māmiņa mani modina

Un saka «cisu», «cisu»,

Es ilgi stāvu pie podiņa

Un domāju par visu:

Par to, ka atkusnī

Ceļi rūgst,

Par to, ka traktoriem

Daju trūkst,

Par to, ka Āfrikā

Zāle kalst,

Par to, ka Arktikā

Lāčiem salst…

Māmiņ, tu nesteidzies

Ar to «cisu», «cisu».

Ļauj man padomāt —

Esmu atbildīgs par visu!

Jaunais autors dzimis pagājušā gadsimta beigās. Dzejot

sācis jau ganu gaitās. Viņa pirmo dzejoļu burtnīcu apēda

govs, otro saplēsa greizsirdīgā sieva, domādama, ka mī-

lestības pantiņi veltīti citai. Bet trešā aizgāja bojā kara

laikā. Papīra trūkuma pēc Andžs to nopīpēja.

Andža dzejā jūtams arhaisms, taču pamatos tā sasaucas

ar mūsdienu dzīvi.

Prieks

Alus atvests man par prieku

Mūsu ciema ēdnīcā.

Nu es tālāk vairs netieku

Citā kādā svētnīcā.

Mājupcejam, šķiet, nav gala,

Bieži stājos, grūti iet.

Birzī pogā lakstīgala,

Pogā vajā, pogā ciet…

Lasītājiem var rasties jautājums: kādēļ almanahs no-

saukts par

Paskaidroju:

Ja alus pudele tavs elks,

Tev jābūt stiprām nierēm.

Bet, ja uz dzejošanu velk,

Ir jābūt acīm pierē.

Jo citādi tev sajuks viss —

Kā rasols vienā traukā —

Un, vienreiz sevī iegājis,

Tu netiksi vairs laukā.

1972

AR DIEVPALĪGU!

Dievs visus ateistus svētī,