VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

neilgi pirms izvirduma.

Paisums un bēgums notiek tāpēc,

ka kustīgās okeāna un juras

ūdensmasas

pievelk Mēness.

Salaria via (Sāls ceļš) ir viens no

visvecākajiem romiešu ceļiem.

Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst

ar drudzi.

Dagnija Dreika

(No krājuma «Mēnessērdzība»)

Pārlasīju grāmatiņas savas.

Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!

Ziediņš plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,

Akmeņi sāk birt kā franču bulkas.

Francija, bez šaubām, man ir tuva.

Balzaks Onorē tur slavu guva.

Austrijā bij slavens Kafka Francis,

Menuets ir nepārspējams dancis!

Paisums seko bēgumam uz pēdām.

Mazarīni pietempās no bēdām,

Teātrim kaut kādu bumbu sēja;

Vēzelers tai laikā zvanus lēja.

Vai tad jums nav zināmi tie abi?

Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!

Romā, gurķi jāskābē kad bija,

Nāca sāls pa Salaria via.

Dokumentus pētot, nevis teiku,

Uzgāju es seru Frensi Dreiku.

Vai no algas iekrāsi ko taupot?

Sers uz jūras piepelnījās laupot.

Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā.

Kā nekā viņš bija mans opapā.

Dreika līcī vēji viļņus vanda…

Sarabanda nav nekāda banda.

Tā ir tāda deja spāņu mēlē.

Bilbokets nav sunītis, bet spēle.

Kad es beigšu kādu jaunu skolu,

Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

(No kādas dziednīcas pacientu

literārā žurnāla)

Pēc hlora ož un skābiem kāpostiem,

skumst Maharadža, ziloņus tam atņēma,

bet viens ir noglabāts zem gultas

(sāksies valodas), raud Bonaparts

par sakāvi pie Vaterlo (jel klusē, nelga,

sāksies valodas!), kāds lasa Uldi Bērziņu,

verd speltē pods, brauc ratos tēvs,

tārps rokā nedodas, krīt lāse Daugavā,

kliedz sanitāri, ka uz grīdas nedrīkst!

mēs kāpjam ābelē un lecam baseinā,

tur ūdens nav (būs atkal valodas),

un ābelē ir tāds, kas piespiež novērst

acis, plok rāva, lēni ceļas apakš zemes

kalns, tam pretī puns, tad atnāk ārsts,

guldz mīlestība kaklā, cienī dzeju un

personīgi pazīst visus tos, kas dīdzē

dzīvi un drukā jaunos, zvēriem htoniskiem

par spīti, viņš mierina, ka būšot ziloņi

un uzvara pie Vaterlo, un jaunas dzejas, _

bet purvi gruzd un leviatāns grozās miegā,

to nokaut nevaid šķēpa, un tādēļ visiem

jāiet gulēt (un paliek kluss —

ko gaidi, valoda?).

Mēs — Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie

pie galdiem pār krauliem,

pie galdiem viesmīlīgiem …

… kāds manu sievu pēkšņi uzrunā

man svētākajā vārdā — Latvija.

Jānis Peters

(«Pie Gruzijas metālkalējiem»)

Kāds manai sievai roku apvija

Un čukstēja tai maigi: — Latvija! —

Es viņa sievai teicu: — Gruzija! —

Kad viņa manu bārdu gumzīja.

Cik daudz var gūt no tādas draudzības

Bez greizsirdības un bez skaudības.

Melnajā jūriņā

Viļņi baltiem ziediem zied.

Kad bāliņi sasatika,

Melns ar baltu saderēja.

Ja tu dzertu cinandali,

Ja tu ēstu tabakeāli,

Nobaudītu čahohbili,

Tad tu sauktu: — Johambilil

Savu mīlestību piekaru

pie griestiem lampas vietā —

ar kājām gaisā un ar galvu uz leju.

… Pēc tam savu mīlestību, sprigu

un spraigu, nolieku ar kājām uz zemi.

Mīlestība kļūst līdzīga cilvēkam —

mīņājas un grīņājas, un klusē.

Gaidu, gaidu. Mīļu vārdu nesagaidu.

Un tad es jūtu — nav jēgas.

Ilga Rismane

Mana mīlestība spīva,

Spriga, spraiga, īdzīga.

Reizēm drusku defektīva,

Manai dzejai līdzīga.

Bāžu maisā, karu gaisā

Un ar koku piedauzu.

Mīlestība neatraisās,

Nesaka ne «bē», ne «mū».

Ienāk kaimiņš, dusmas valdot

(Mietpilsonis, vecis baiss).

Ko es mājā malku skaldot?

Kādēļ man pie griestiem maiss?

— Ja jūs spēj tas interesēt,

Jūs to maisu pataustiet!

Mācos mīlestību dresēt. —

Vecim tūdaļ mute ciet.

Es jau neesmu no vājām,

Pietiks spēka cīnīties …

Gan jau vēl uz pakaļkājām

Mana mīlestība ies!

«rStrāvas vāpe»

«Uguns vāpe»

«Apsviluma vāpe»

«Spirāles vāpe»

«Liela nobrieduma vāpe»

… Kur ir tavs pods?

Velta Kaltiņa

(No krājumā «Sarkanmāla vāpe»)

Kad manā daiļradē bij cauri

Ar ziloņiem, kas pūta tauri,

Es sāku lolot mērķus tālus

Un intensīvi mīcīt mālus.

Kas manu dzeju baudīs pliku?

Bet, ja tai piespert keramiku,

Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.

Un tā es sāku veidot vāpi.

Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā.

(Pusdzīvā un pavisam stīvā.)

Te — vāpe spirālē un lokos.

(Kā visi — es ar formu mokos.)

Ir vāpe — strāva, vāpe — uguns.

(Nereti pagadās pat čuguns.)

Top vāpe — spraigums, vāpe — maigums.

(Jo kam tad šodien ir tas svaigums?)

Var vāpe briedums but un tūkurtlš.

(Un reizēm arī mēra trūkums.)

Var vāpe degums būt un svilums

(Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!),

Bet, kritiķis ja dīks kā ods,

Es jautāšu: — Kur ir tavs pods? —

Hā, neņems vis ar roku pliku

Ne Kaltiņu, ne keramiku!

.,. Zirga spēku piejūrēta,

Ganu dūkanbēri.

… Cilvēks slīkdams

Labsajūtu pārdzīvo.

… Rit Vecrīgas dzīslās kapļi,

Akmens kalti un kara cirvji.

… Nams valstījās pa ietvi lampu

drudzī,

Bars skatlogu un afišstabu spiedza.

… — Dzer, dzer, māsiņ,

Dzer!

Ināra Roja

(No krājuma «Gravitācija»)

— Piejūrējos, piemāvos,

Aši spalvu tvēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Cilvēks slīkdams prieku jūt,

Nav ne grama sēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Rīgas dzīslās kapļi skrej,

Klāt vēl cirvjus spēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Nami vaislās, stabi spiedz,

Logi zviedz, es zvēru

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Radīs «Gravitācija»

Dzejā jaunu ēru.

— Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

— Rokas augša! — viņš sauca.

Es teicu, lai neuzplijas …

Viņš metās pie plaukta —

Jeseņinu nolaupīja.

(No Pētera Jurciņa dzejoja

«Laupītājs»)

Viņš metās pie plaukta,

Kur novietots bija

Daudz grāmatu skaistu

(Ne zaftes burciņu).

Un, skat, kas par zelli!

Jeseņinu nolaupīja,

Bet nez kāpēc neņēma

Pēteri Jurciņu?

Sis gadījums apstākļus

Noskaidrot prasa:

Vai Jurciņam vietas

Tam pietrūka ķešā?

Nē, minētais laupītājs

Krieviski lasa,

Un latviešu klasika

Viņam ir sveša.

Laika gaita, laika gaita

Tā kā milzu upe plūst…

… Kas gan Limbaži bez Lielezera!

… Toreiz peldkostīmus

tur neviens vēl nepazina …

… — Dzejnieki Dzejnieki

Kur jūs esat? —

… Dzejnieks?

Kas par veltu!

… Melna, noplukuši «hūte» virzās