VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Rokām dibenu turot,

Klīst vēl baltgvardu spoks ..

Ass ir latviešu humors,

Negants latviešu joks!

Dzēra friči un makši,

Biksēs slapinot — hail!

Iziet naktī aiz pakša

Bija fašistiem bail.

Duncis rēgojās krūmos,

Cilpu šūpoja koks…

Smalks ir latviešu humors,

Slīpēts latviešu joks!

Pulkā draudzīgā, Čaklā

Jokus latvieši dzen.

Tie, kas bija mums kaklā,

Kaklus lauzuši sen.

Cepas šašliki dūmos,

Atspīd pudelēs sārts,

Sprēgā latviešu humors,

Krievu trāpīgais vārds.

Dažs ar noskaņu drūmu

Dzijās pārdomās grimst:

Esot bēdīgs tas humors,

Maz to latviešu dzimst.

Vai tad gaist mūsu pēdām?

Vai tik traki nu būs?

Baltie lāči lai bēdā!

To vēl mazāk kā mūs.

1973

Motociklists ielidoja

Ceļa bedrē aizvakar,

šodien ceļu salaboja.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Korķlts priekšroku dod pienam,

Šņabja glāzi neaizskar

(Pārradies pēc desmit dienām).

Ja jau ļoti grib, tad var!

Divatā bez bērniem nīka

Vecā Zariene un Zars …

Bet nupat šiem radies sīkais.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Līdējs visur ielīst manās,

Lai nu kā to peļ un bar,

Un pie tam bez ziepēšanās.

Ja jau ļoti grib, tad vari

1976

Gruva griesti, sienas gāzās,

Tā kā zeme vajā vāzās,

Tā kā zibens blakus spēra,

Tā kā strāva mani ķēra.

Kauca, auroja un spiedza,

Likās, tūkstoš veprus žmiedza,

Tūkstoš suņiem astes grieza,

Akmeņus pret stikliem blieza …

Ausis aizspiedis ar rokām,

Gaidīju, kad gals būs mokām.

Kaimiņš biksta man un smejas:

— Koncerts beidzies, sāksies dejas!

1977

Vai esi tu nabags

Vai dižciltīgs lords,

Ir sieviešu medības

Aizraujošs sports.

Nav licence jāņem,

Kur gribi, tur brauc,

Jo meitenes medīt

It visur ir ļauts.

Ja stirniņai mērķē,

Tā bēguļot sāk,

Bet meitene pati

Uz šāvienu nāk.

Un, kad tu tā piešāvies

Esi ikdien,

Ak šausmas, no krūmiem

Tik vecenes lien!

Un tomēr, vai nabags

Tu esi vai lords,

lr sieviešu medības

Aizraujošs sports.

Var vecmeitas ļaunās

Mūs lādēt un pelt,

Cik labi, ka spējam

Vēl stobrus mēs celt!

1983

No kādām sievām viri beg?

Nu protams, ka no labām.

No sliktas sievas aizlaisties

Nekad nav vīra dabā.

Tā labā vīru apmīļo

Un lutina bez mēra,

Visniecīgākās iegribas

Un kaprīzes ņem vērā

Un neapjēdz, ka vīrietis

Tā ierīkots no dabas:

Ja viņam labi dzīvojas,

Viņš dzīvot grib vēl labāk.

Bet sliktā vīru badina,

Līdz bikses krīt pusmastā,

Pie smagiem darbiem radina

Kā kamieli pie nastām …

Un vai tāds nobadināts spoks

Var ņemt pār pleciem kājas?

Lai kur viņš klīst, lai ko viņš lok,

Viņš līšus atlien mājās.

Bet tas, kas klēpī lutināts

Ar bučiņām un knupi,

Skat — jaunu mammu atradis,

Kam varenāki pupi

1981

Saimnieks bargi puiku dīda

Savā dārzā kādu nakt':

— Teikšu tēvam, ka tu līdi

Ābolus no manis zagti —

Zēna mutei priekšā roka:

— Lūdzu klusāk, tēvocīt!

Tētis sēž tai otrā kokā,

Ka no bailēm nenokrīt. .

Lai nu skrien uz svešām zemēm

Kaisīt naudu, kas ir glups.

Manas vēlmes apmierina

«Kinoceļojumu klubs».

Griežu pogu un pa logu,

Ko par ekrānu mēdz saukt,

Skatos, kur tad biedrs diktors

Mani uzaicinās braukt?

Ne tam anketa no svara,

Ne kāds galvotāja zvans

Un vai krievu—turku karā

Vectēvs piedalījies mans.

— Brauksim, — saka viņš, — uz Sveici,

Tur, kur Monblāns sniegots snauž,

Vai uz Āfriku, kur tveice,

Pinkains lauva kaulu grauž! —

Un pēc brīža es jau braucu.

Priekšnieks mans var mierīgs snaust,

Es pie lauvām nepalikšu,

Man ir pašam kauls, ko grauzt.

Bet, ja uznāk «nostalģija»

(Vārds, ko katrs tūrists maļ),

Atliek tikai pagriezt pogu:

Klaks, un esmu atpakaļ!

1982

Sien Runcis kaklasaiti

Un ilgi ūsas glauž,

Bet Kaķu māte rozi

Pie vakarkleitas sprauž.

Būs šodien kaķu balle,

Ir visiem līksms prāts.

Būs bufete un danči,

Kad beigsies referāts.

Iet večiem līdzi meita,

Par Tincīti to sauc,

Vēl neprecēta viņa,

Bet pielūdzēju daudz.

Un dēls, jau puiša gados,

Ar baltu vesti, skaists.

Kā visi jaunie runči,

Liels dejotājs un slaists.

Pa gabalu var manīt,

Cik tautas plūst —■ o jē!

Mudž garderobē kaķi,

Un pilns ir foajē.

Un, kad pēc trešā zvana

Ir vietas jāieņem,

Tie, kam nav krēslu gana,

Cits citu klēpī ņem.

«Vai ir uz Marsa kaķi?» —

Tāds šodien referāts,

Kas turpinās trīs stundas,

Līdz puse kaķu krāc.

Un, noklausoties visu,

Tik vienu saprast var:

Ja dzīvotu tur peles,

Tad būtu kaķi ar!

Rīb aplausi, blaukš krēsli,

Steidz kaķi — jauns un vecs;

Cits citam pāri galvai

Uz bufeti tie lec.

Nu tikai nažus, dakšas

Ar skubu visi tver,

Grauž ceptas peļu astes

Un krējumiņu dzer.

Sāk muzikanti spēlēt,

Laiks kājām vaļu ļaut!

Jau solists angļu mēlē

Pie mikrofona ņaud.

— Mai ledi peles medī! —

Viņš brēc, ka aizkrīt auss.

Un nevar lāgā saprast,

Vai skan tur Pauls vai Strauss.

Dažs dāmu pasviež gaisā,

Dažs gaisā asti sviež,

Bet Runčuks Punčuks Tinci

Pie vestes cieši spiež.

Un arī vecais Runcis

Uz deju sievu lūdz:

— Ja reiz nu esam ballē,

Tad lai tā būda rūc! —

Lec kaķi bugi—vugi,

Tad seko tvists un šeiks …

Un nav nevienam bēdas,

Ko kaimiņš Krancis teiks.

Bet Krancis gultā grozās —

Tam darbā jābūt rīt,

Tak nevar ne uz mirkli

Viņš acis aizdarīt.

— Mai ledī peles medī! —

Ņaud skaļrunis kā traks.

— Un, kad mai ledī medī,

Uz pelēm viņai nags! —

Te pēkšņi atsprāgst durvis,

Grand Kranča bargā balss:

— Vau! Kaķi, šķic pa mājām!

Un kaķu ballei gals.

1978

No «Kniepadatas», «Spraudītes»,

«Saldskābā smaida» un citiem aplokiem.

Puikas, šis brauciens būs ials un

traks, —

Stūre trīc rokās manās.

Puikas, šis brauciens būs tāls un

smags,

Tā būs izlaušanās.

Tā būs izlaušanās no tā, kas man ir,

Tajā, ko gribu es dabūt,

Kāda pieticības siena mūs šķir

No tās pasaules, kurā man jābūt.

(No krājuma «Motocikls*)

Kas krājumu manu tā vērīgi šķir,

Tas priekšstatu skaidru var dabūt,

Ka vēl kāda labaka pasaule ir,

Kur agri vai vēlu man jābūt.

Zem manis

Dzirksts,