VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Uz peļu slazdiem štancēs …

Jo dzīvē iet, kā dziesmā dzied

MaJ mūžu liktens dzirnas,

Tās algas velkas nopakaļ,

Bet cenas skrien kā stirnas!

1981

Es jums teikšu, mīļie draugi,

Tiešām glābiņa vairs nav!

Šorīt atnāku uz darbu —

Trīs ar hronometriem stāv.

— Viena minūte par vēlu! —

Un uz mani baigi lūr.

Es šiem saku: — Vai tad šeitan

Starta laukums Baikonūrs?

Vai tad raķeti jau laidīs,

Sekundes jau skaitīt sāk?

Varbūt man kā kosmonautam

Skafandrā ir jāatnāk? —

Kādas gvaltes, kāda kņada,

Mani sodīšot, ak dies!

— Bet, kas bija Piektā gadā,

Tas jums, biedri, piemirsies?

Naudas sodi, strostēšana,

Tā kā tagad akurāt,

Un pēc kāda laika, raugi,

Revolūcija bij klāt! —

Skatos, kontrolieri čukstas,

Kaut ko pārbijušies spriež,

Nāk man klāt, lai mierinātu,

Atvainojas, roku spiež…

Sāku strādāt. Te pēc brīža

Sirēna un bremzes kauc.

Pametu pa logu aci —

Atrā palīdzība brauc.

Ienāk dakters, ne jau sīciņš,

Tāds kā boksā trenējies.

Strenčos šodien būšot mītiņš,

Lai es braucot uzstāties.

— Nē, — es saku, — darba laikā

Apkārt blandās tikai slaists.

Vediet tos, ar hronometriem,

Kas to raķeti grib laist!

Drīz pie mazmājiņas valdēs

Cilvēkus, kam vēders švaks. —

Dakters nopūšas un saka:

— Nevar saprast, kurš te traks!

1983

Iet jauna meita, plika naba,

Bet pāri krūtīm uzraksts «ABBA».

Iet blakus puisis, viņam šeit,

Uz dibena, «UNITED STATES».

Kur viņi tādus tērpus nem

Ar «MARLBORO» un «BONNY-M»?

Vai nevaram tiem savus dot,

Ar saviem rakstiem apgleznot?

Sai var uz krūtīm būt «KĀVKAZ»,

Sim paka|pusē «RIGAGAZ».

Sai var uz mices but «BĻAM BĻAM»,

Bet šim uz vēdera — «100 GRAM!».

Uz mugurām — «GLUPTRIKOTAž»,

Uz ciskām — «LATVSPECSEKSMONTAž».

Tad savējo, kaut ari mudži,

Mēs pazīt varēsim pa jūdzil

1984

Ko mēs, biedri, darītu,

Kam par godu strādātu,

Ja mums svētku nebūtu,

Jubilejas nenāktu?

Kam par godu sacenstos,

Solītos un apņemtos,

Zvērot sistu sev pie krūts,

Rautos tā, ka put un rūc?

Tiklīdz sanāksme ir klāt,

TūdaJ sākam skandināt:

— Solām paveikt to un to,

Kaut vai neiespējamo! —

Bet ja solījums ir pliks,

Bet ja sanāk tikai čiks!

Kas par to, nu kas par to?

Ka tik jautri pačalo!

Sola šodien, solīs rīt…

Vai tad solīts makā krīt?

Ja jau kristu, vai tu traks,

Tad jau pušu plīstu maks!

1970

Nopirku peldbikses, pārlasu birku,

un ticēt atsakās prāts:

«Ražojis ar Ņevas Aleksandra ordeni apbalvotais

Ledus kaujas 700. gadadienas trikotāžas kombināts»!

Nevi|us ledi un krustneši prātā nāk,

peldbikses uzvelkot, drebuli kratīt sāk.

Aptiekā pārdod parasto zīdaiņu knupi.

Ražotājs artelis nosaukts par godu

celtnieku brigādei, kura pirms termiņa

beigusi montēt dambi pār upi.

Kāds gan tam sakars ar zīdaini un ar knupi?

Varbūt tik daudz, ka tas bērns palaiž upi?

Bet krievu—japāņu karā kritušā

varonīgā artilērista Srapneja kombināts

taisa mazbērnu podus.

Ko tik mēs nesaucam slaveniem vīriem par godu!

Izkārtnēs virknējas izcili vēstures dati,

mežģījas mēle, un brīnoties cejas mati:

«Krūšturus ražojis Lielās Oktobra sociālistiskās

revolūcijas 60. gadadienas Liepājas galantērijas

kombināts».

No kurienes uzradies brīnums tāds?

Vēl nesen saucām par «Laumu», nu deviņi vārdi klātu.

Ko dievs grib sodīt, tiem viņš atņem prātu.

Un tā nu sanāk mūsu tehnikas laikmetā straujā:

krūšturos revolūcija, peldbiksēs Ledus kaujai

1982

Ir mums tradīcija jauka

Pirmrindniekus apbalvot,

Mākslas laukā, darba laukā

Goda nosaukumus dot.

Bet vai neskanētu skaisti,

Ja reiz būtu nodrukāts:

«Gada izcilākie slaisti»,

«Blata meistars — laureāts»,

«Svērēj — spērējvirtuozi» —

Tur, kur desa, sviests vai siers,

Un uz tirgus vīrs ar rozi —

«Zelta rozes kavaliers».

Var būt arī «Meistartriepējs»,

Kam tā ota greizi ris.

«Republikas gumijstiepējs»,

«Savienības brāķdaris».

Un, lai cunftes gods nav dragāts,

Citiem ceļas gars un spars:

«Nopelniem un pelniem bagāts

Skursteņslauķis — dropmeistars».

Kā jūs visi labi zināt,

Vāja dzimstība ir mums.

Kādēļ vēl nav nodibināts

«Tautas tēva» nosaukums?

Tam, kam lieli alimenti,

Kuru vajā sievu bars,

Dosim ordeni ar lenti,

Kamēr viņš vēl spēka zars!

Jo, kad sāks jau klabēt vārsti,

Kad viņš nelietojams kļūs,

Vairs nekādi Tautas ārsti

To pie sievām nedabūs!

1980

Atmiņai, šķiet, aizkritis kāds slēģis,

Izgaisis kāds sapnis tāls un kairs:

Atceros, kāds izskatījās nēģis,

Bet, kā garšo, — neatceros vairs.

Nejautā neko man, draugs, par lasi,

Nevajag tik skumjus jokus dzīt.

Neesmu es aplaupījis kasi,

Lai es šodien lašus spētu rīt.

Vienīgi pēc siļķes esmu skrējis.

Neredz siļķi, kaut līdz Jeiskai brauc.

Japānis to esot apprecējis,

Par Ivasi siļķi tagad sauc.

— Kādreiz esmu garšojis pat zuti, —

Saku tantei, kura mencu nes.

Tante paver bezzobaino muti:

— Kādreiz jauna biju arī es!

1982 s

Kāda bēda notikusi

šajā svētku vakarā?

Daži jūsu bāleliņi

Sēž pagalam noskumuši.

Vai tad vodka nomirusi?

Kristāls būtu apglabāts?

Alutiņis, vecais brālis,

Savu mūžu nodzīvojis?

Zinu, zinu, kas notika,

Varat man nestāstīt:

Bāleliņi iestājušies

Ametista pulciņā.

Ametisti — atmetisti,

Tie vairs sīvo nelietoja.

Savu normu izdzēruši,

Citiem dzert nevēlēja.

Kas kaitēja nedzīvot,

Augļu sulas lietojot!

Kefīrs kāzām noderēja,

Jaunam gadam rūgušpiens.

Tik vien daudz tās bēdas bija

Ko mēs Jāņos darīsim?

Kādas dziesmas dziedāsim

Līgo svētku vakarā?

— Kvasu, kvasu, Jāņa tēvs,

Nav vairs alus dzērājiņul

Ja tu alu piedāvāsi,

Visu zemē izlaistīsiml —

Jānīts stāv kalniņā,

Pepsikola rociņā.

— Sanāciet, Jāņa bērni,

Sausos Jāņus ielīgot! —

Jāņa bērni sanākuši,

Visi baigi appampuši.

Kā tiem bija neappampt?

Minerāļi vēderā!

Tā mums iet, tā mums iet,

Tā mēs, biedri, dzīvojam:

Līksmojam, trakojam,

Tad nu visi švakojam.

Nav mums mēra trakošanā,

Nav mums mēra švakošanā.

Dod, dieviņi, īsas runas,

Vēl īsāku apsveikšanu,

Lai varēja ārā skriet

Drusku dūšu uzpravīt!

1985

Kāju zem galda pastiepis,