VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Nevar saprast, sit vai nost!

1969

Lai ērgļi trako, gaisos skrienot,

Kur saule lec un gaisma svīst.

Es tārpiņš sīks, es tikai lienu.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līsti

Pār ērgļu galvām negaiss krājas

Un pērkons sper, un zibens šķīst.

Bet man ir miers un labi klājas.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli

Un ilgi rētas nesadzīst.

Es dzīvs un vesels lienu čakli.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Raug, cits pēc cita noiet malā,

Kas strauji kāpj un smagi svīst.

Bet es, tas rāmais, — kalna galā!

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

1967

Vai šodien brīnumi var būt?

Nu, protams, pat ar kaudzi!

Te kafija velns zin kur zūd,

Te riepas meklē daudzi…

Pat mīkstais papīrs, ruļļos tīts,

Mums kļuvis baigais deficīts

Un, jubilāru godinot,

Kā dārgu dāvanu to dod.

Mēs neslimojam joka pēc,

Un slimos vajag saudzēt.

Daudz kokvilnas jau izaudzēts

Un tiks vēl vairāk audzēts.

Bet, ja pie vates gribi tikt,

Ja slimā ausī nav ko likt,

Tad še tev burvja vārdi:

Pērc fufaiku un ārdi!

Prot tagad visi konservēt.

Es arī, protams, māku.

Daudz aparātu veikalos,

Bet nav to bleķa vāku.

Neviens to nezin, arī jūs,

Pēc kuras piecgades tie būs?

Kad vāki pārdošanā nāks,

Man laikam pašam būs jau vāks.

Stāv pašapkalpes veikalā

Kā goda plāksne smaga

Pie sienas fotovitrīna

Un uzraksts: «Viņi zaga!»

Gan tēvoči, gan mernmltes

Zog ziepes, špickas, ķemmītes …

Bet, tūkstošus kas ķešā liek,

Tos gan uz plāksnēm neizliek!

Cits citu notikumi dzen,

Aug brīnumi kā sēnes.

Mēs, protams, nebrīnāmies sen,

Ka cilvēks kāpj uz Mēness.

Mums ir, ko vairāk apbrīnot,

Kad ēdnīcā mums nazi dod

Un, Glavsnabsbitā ieejot,

Vēl dzird, ka latviski kāds prot.

1973—1986

Kad mamma bērnam buču dod,

Pastarpām dūmu uzvelkot,

Ak šausmas, ko gan viņa dzird:

«Fui, mamm, kā tavi dūmi smird!»

«Kuš!» mamma mazulīti bar.

«Kā tādus vārdus lietot var?

Nekad tā nesaki vairs man.»

Bet mazais tiepjas: «Smirdi gan!»

Ja bērns ir ļoti samaitāts,

Varbūt var derēt pantiņš tāds:

Silta," jauka istabiņa,

Bērza malkas kurināta.

Vēl siltāka, vēl jaukāka,

Kad māmiņa uzpīpēja.

Nav jau bez smakas nikotīns,

Tāpat kā alus, šņabis, vīns …

Bet kādēļ brēkt, lai visi dzird,

Ka mammas cigarete smird,

Un sacīt «šņabdeguns» tūlīt,

Kad tētis sagrīļojies krīt?

Kā viņš var zināt, kā var just,

Pēc kuras glāzes prāts sāk zust?

Ai, bērniņi, ai, bērniņi,

Cieniet tēvu, māmuliņu!

Ne mūžam tētis dzers,

Māte pīpi kūpinās.

Reiz izaugs bērns un sapratis,

Un citus vārdus atradīs:

«Dod, mīļo māmiņ, uzpīpēt!»

«Dod polšam naudu, mīļo tēt!»

Ja mīļais tētis būs vēl dzīvs,

Ja, polšus dzerdams, nekļūs stīvs.

Ja māmiņa vēl dzīva būs,

No dūmiem galu nedabūs …

Jā, bērnus audzināt ir grūt',

Tikpat kā allaž skaidrā būt!

1983

Pie mums jau sen ir modē

Tāds likums nerakstīts:

Ko nepaņemsi šodien,

To nedabūsi rit.

Un tantiņas kā vārnas

Uz apelsīniem krīt.

Skrien veči tā kā odi,

Kur pievests šņabulīts.

Kā žņaudzējčūskas meitas

Ap kaklu puišiem krīt:

Ko nepaņemsi šodien,

To nedabūsi rīt!

1980

Šķiet, pierādījums gluži lieks,

Ka Bebris teicams amatnieks.

Viņš kokus gāž un baļķus griež,

Velk upē, lai tie dambi stutē.

Lai nav reiz trūkums jāpiecieš

Un jādzīvo no rokas mutē.

Viņš viens ar darbiem galā liek,

Paretam sievu pasauc talkā,

Jo, būdams krietns amatnieks,

Viņš savu vārdu_ godam valkā.

Bet priekšnieks Āpsis pēkšņi lemj,

Ka Bebra darbs ir jānostāda

Uz zinātniskiem pamatiem

(Jo visur pašreiz mode tāda).

Un, lūk, jau docents Tītars te

Ar skaitļojamo aparātu

Un normētāja Dzeguze,

Kas izkūkojusi jau prātu.

Klāt Zvirbulis. (Viņš datus vāc,

Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)

Iet Bebris sevis pēc vai cirst,

Šie hronometrus spiež un vēro:

Cik reizes ūdenī viņš nirst,

Kā ceļu šurpu turpu mēro.

Tiek fiksēts kokā cirstais robs

Un darbs, ko veicis katrs zobs.

Drīz rodas «BEBRPETINSTITOTS»,

Un «zinātnieki» laurus plūc:

Jau Tītars jaunā volgā brauc,

Ceļ Dzeguze sev lepnu villu.

Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz

Un allaž piesit māgu pilnu.

Tā darba pētniecība zeļ…

Bet Bebris viens to dambi ceļ.

1972

Gaužas maiznieks Tarakāns:

— Atkal paaugstināts plāns! —

Katru ritu jāskrien kājām

Tam uz ceptuvi no mājām.

Darba apstākļi tik smagi,

Ka pat nagi svilst un ragi.

Toties Blusa dej un lec:

Darba būtībā nekāda,

Jāpamasē kādam āda,

Bet par to tai — spec, spec, spec..

Spec ēdnīca, spec dziednīca,

Spec frizieris, spec skroders,

Spec kūrorts Rīgas jūrmalā,

Kur Blusa taukus nodzen.

Nu spriediet: kāda velna pēc,

Par ko to Blusu lutina?

Par to, ka viņa augstāk lec?

Par to, ka citus kutina?

Laiks viņai būtu noprasīt:

— Kādēļ tu gribi vairāk rīt?

Kas līdz ar visiem darbā lec,

Tam nedrīkst būt nekādu spec!

1964

Aiz kalniņa dūmi kūp,

Kas tos dūmus kūpināja?

Mūsu seskis nu jau sen

Alus vietā ļergu dzen.

Atnāk pele māju uzpost,

Seskim jāliek galdā pusstops.

Atnes krupis ūdentiņu,

Seskis cienā arī viņu.

Vilkam pusstops — miers lai valda,

Dzenim, kad tas malku skalda,

Ezim, pagalmu kad mēž …

Visi pusstopus vien plēšl

Tādē] mūsu seskis sen

Alus vietā ļergu dzen.

Nebija kur viņam dēties,

Nācās pārkvalificēties.

Laiki grozās, nauda dilst,

Dziesma dzīvei neatbilst.

1969

No laika gala centušies

Ir visi gaišie prāti

Ikvienai mantai uzlabot

Tā saukto kvalitāti.

Ja iesprauž smilgu dunduram,

Tas kļūst par lidmašīnu.

Ja grib, lai zirdziņš ātrāk skrien,

Var ieziest terpentīnu.

Var dāma sevi izdaiļot

Ar krāsām un ar lakām.

Ja runcim baldriānu dod,

Lapčenoks nestāv blakām!

Kā kurā katrā nozarē,

Te daudz ir diletantu.

Bet netrūkst arī meistaru,

Kas taisa īstu mantu:

Suj svārkiem lieku pogu klāt

Un piešuj cenu traku;

Ar uzlabotu gludekli

Bliež pircējam pa maku;

Bāž vecu reņģi konservos —

Spiež kvalitātes zīmi;

Sāk līmēt modes apavus

Ar ekstra puņķu līmi;

Pie desām ragus, nagus maļ,

Kas dārgāki par speķi,

Un piekarina žigulim

Vēl vienu spožu bleķi.

Drīz tualetes papīru

Gan iesmaržos, gan glancēs

Un kvalitātes emblēmu