VALDIS ARTAVS - LUSTĪGA DZĪVOŠANA

Kādēļ guļ ar sievu šķirti?

Kādēļ nedejojot valsi? …

Un tā tālāk … Rāmā balsī

Farizeji iztaujāja.

Ļaudis nīka — stundas gāja.

Vēlāk sākās otrā daļa.

Bija jādod kājām vaļa.

Jādabū, lai ķer vai trieka,

Izziņa no pārvaldnieka,

Izziņa no darbavietas

Un vēl tūkstoš citas lietas.

Marija jau izsamisa.

Nāca vakars, diena dzisa,

Kļuva tumša debess mala,

Ārā nežēlīgi sala …

Kur tad Jāzeps? Nevar manīt,

Ej kaut vai uz morgu zvanīti

Taču beidzot gaitā lēnā

Vilkās viņš kā bāla ēna.

Marija te sāka drāmu:

— Tev bij jādzer simtu gramu,

Tu tur svešas sievas skāvi,

Laikam vēlies manu nāvi!

Man te jāgrauž maizes dona

Naktskreklā uz akmens klona,

Piedzims bērniņš, prasīs krūti —

Ved jel kaut uz lopu kūti! —

Jāzeps vārda nesacīja.

Likās, tikko dzīvs viņš bija. .

Soļot ēzelītim ļāva

Turp, kur ragulopi māva.

Apkārt Betlēmei, tā sakot,

Liedza rūpniecībai trakot,

Toties lopkopība zēla:

Jaunas pienotavas cēla,

Ganiem klubus iekārtoja,

Triecienniekus apbalvoja.

Tam, kas izaudzēja kazu,

Deva goda rakstu mazu.

Bet par labu vaislas bulli —

Zālamana rakstu rulli.

Tā nu sagadījās lietas,

Ka ne tālu no tās vielas,

Kur tie apmetušies bija,

Gani avis uzraudzīja.

Visi, pietvīkuši sārti,

Spēlēja uz naudu kārtis,

Lēja vīnu āža ragā,

Uzsaucot cits citam: «Dragā!

Mācās nakts kā melna siena,

Un pat zvaigznīte neviena

Nespīdēja debess tālē.

Drīz pie ugunskura zālē

Snauda jautrā kompānija.

Kūtī tajā laikā bija

Bērniņš piedzimis patiesi.

— Jāzep, kur tu tagad iesi?

Sieva vīram maigi bilda.

— Būtu telpa jāsasilda.

Varbūt ogles iedos gani.

Neuztraucies, gaidi mani!

Lūk, jums dziesma. Nav tā gara,

Nav nekā tur leģendāra.

Zvaigzne, eņģeļi tai naktī…

Izzīsti no pirksta «fakti».

Var jau būt: kad, dūcot dziesmu,

Jāzeps pūta gaišu liesmu,

Aitām likās — brīnums ausis!

Stulbi cilādamas ausis,

Iespējams, ka tās pat blēja,

Taču ganiem nevarēja

Būt no vīna murgu tādu.

Nav jau četrdesmit grādu!

Tagad citi «avju gani»

Cenšas pārliecināt mani,

Stāstot, ka caur dieva brūti

Jēzus tonakt dzimis kūtī.

Ja nu Jāzeps tikai spētu,

Viņš tiem laikam atbildētu:

— Bērns, kas bija normāls svarā,

Neradās no svētā gara.

Nejauciet šai lietā dievu,

Neblamējiet mūs ar sievu!

1950-1957

I

— Jūdi dusmās kļūst vai traki.

Bēgsim, Jēzu, iznāks švaki!

Beidz tu lugties dienu augu! —

Saka Pēteris uz draugu.

Garos svārkos pīdamies,

Reizēm atskatīdamies,

Abi iemūk mežā iekša.

Pēkšņi sargkareivis priekšā:

— Stāviet, kungi! Jūsu pasi! —

Jēzus atbild: — Kam tu prasi?

Vai es nekārtības taisu?

Paej sānis, nejauc gaisu! —

Tomēr manevrs neizdodas:

Kā no zemes Jūdass rodas,

Pienāk, bučo dieva dēlu,

Viss ir zaudēts, viss par vēlu,

Sardzi neapvest ap stūri,

Jāiet patupēt uz būri.

Tā, lūk, Jēzu arestēja,

Maigās rokas virvēm sēja

Un pār nevarīgo miesu

Sāka nežēlīgu tiesu.

Ko tik viņam nedarīja —

Galvu dzeloņdrātīm vija,

Bārdu plēsa, ūsas rāva,

Rakstīt mājās neatļāva,

Kārtis ņēma, smēķēt liedza

Un pat maizi neizsniedza.

Lūk, ko viņam pārciest nācās,

To lai katrs saprast mācās!

Beidzot sita stunda baiga:

Sviedru pilieniem uz vaiga

Viņi lika nest tam krustu,

Lai viņš vairāk moku justu.

— Vienu mirkli! — Jēzus pauda.

— Man ir atlikusi nauda.

Kādēļ dzīt šo skumjo joku?

Kādēļ nest šo smago koku?

Es to uzskatu par zemu,

Ļaujiet, fūrmani lai ņemu! —

Jūdi, protams, sāka smieties:

— Skat, cik gudrs nācarietis!

Gravas dziļas, kalni stāvi,

Brauciens savienots ar nāvi,

Tādā ceļā zirgs var beigties.

Stiep tik pats, mums nav kur steigties!

Jēzus vairāk nerunāja,

Tikai gāja, gāja, gāja…

Galošas no kājām krita,

Viņu lamāja un sita,

Raudzījās, lai neapstātu,

Kamēr Golgātā nav klātu.

Lūk, jau viņu izģērbj pliku.

Sievietes ar labpatiku

Pētī viņa miesas būvi,

Kamēr bende piegriež skrūvi.

Norma maza, darbi sokas:

Asas naglas, mīkstas rokas …

Drīz vien krusts ir zemē rakts,

Visi izklīst, pienāk nakts.

Kad šo lietu izdarīja,

Divi laupītāji bija

Jēzum līdzās krustos rauti.

Bļāva tie kā vepri kauti:

— Jēzu, palīdzi mums glābties!

Palīdzi mums lejā rāpties!

Kam tev savu mākslu taupīt?

Laidies pats un ļauj mums laupīt!

Bet bez atbalss skaņas vēlās,

Jēzus galva nepacēlās.

Spēkus zaudējis un varu,

Bija izlaidis viņš garu.

Pagāja kāds laiks. Un raugi

Sāka sapulcēties draugi.

Dziļas bēdas katrā sejā:

Kā lai veco dabū lejā?

Beidzot viņi gudri sprieda,

Visu naudu kopā svieda,

Desas sapirka un šņabi,

Sardzi iedzirdīja labi,

Tumsā noklaudzēja rīki,

Atbrīvojot stīvo līķi.

Tad tie viņu apbedīja.

Nu, un, tā kā bailes bija,

Ka to šakāls neapgrauž,

Bandīts zārku neuzlauž, —

Vēla virsū akmens bluķi.

Lai neviens tur nebāž snuķi!

iti * *

Dažs, kas izlasīs šo stāstu,

Mani apveltīs ar lāstu:

— Ko tu smej par svētām lietām!

Dievs par tevi ari cieta! —

Ko tur taisnoties man gari,

Es par viņu cietu ari —

Veselus divtūkstoš gadus

Manus senčus, draugus, radus

Dedzināja, krustā sita,

Nu bet tagad — esam kvitā!

Pietiks ūdeni reiz duļķot:

Muļķu nav, un nav ko muļķoti

1919- 19C1

Uzruna grāmatas pircējam .

LAUKU DZĪVE RAIBAS AINAS

Citātu mīļotajam ….

Pa kuru laiku? ….

Džimbai rūdi rasā! .

Skatos un brīnos ….

Lauku dzīve raibās ainās .

Bet citādi viņš cilvēks jauks

Klausiet tikai mani! .

Un ja nu dziedat otrādi? .

Kā tu mainies, valodiņa! .

Kuplejas par palīdzību .

Pokus mokus …………………

Teorija un prakse

Kluks, kluks, lira!

Oda bagātībai………………..

Uzruna lauku ļaudīm ražas s\

Aug spējīgs darbinieks (Bernu

SITA, ZVĒRI, DZĪVODAMI .

Apša monologs

Kā dažkart rodas sašutums

Mototūrista dziesmiņa

Tur nav vainojami lini .

Ačgārnīši………………….

Tārpa kuplejas

Par brīnumiem

Samaitātie bērni .

Nerakstīts likums

Maizesbrāļi . . .

Fabula par kutelīgu tēmu

Aiz kalniņa dumi kūp .

Par kvalitāti ….

Neticami, bet fakts 55 NETICAMI, BET FAKTS Es jums teikšu, mīļie draugi, Tiešām glābiņa vairs nav! Šorīt atnāku uz darbu — Trīs ar hronometriem stāv. — Viena minūte par vēlu! — Un uz mani baigi lūr. Es šiem saku: — Vai tad šeitan Starta laukums Baikonūrs? Vai tad raķeti jau laidīs, Sekundes jau skaitīt sāk? Varbūt man kā kosmonautam Skafandrā ir jāatnāk? — Kādas gvaltes, kāda kņada, Mani sodīšot, ak dies! — Bet, kas bija Piektā gadā, Tas jums, biedri, piemirsies? Naudas sodi, strostēšana, Tā kā tagad akurāt, Un pēc kāda laika, raugi, Revolūcija bij klāt! — Skatos, kontrolieri čukstas, Kaut ko pārbijušies spriež, Nāk man klāt, lai mierinātu, Atvainojas, roku spiež… Sāku strādāt. Te pēc brīža Sirēna un bremzes kauc. Pametu pa logu aci — Atrā palīdzība brauc. Ienāk dakters, ne jau sīciņš, Tāds kā boksā trenējies. Strenčos šodien būšot mītiņš, Lai es braucot uzstāties. — Nē, — es saku, — darba laikā Apkārt blandās tikai slaists. Vediet tos, ar hronometriem, Kas to raķeti grib laist! Drīz pie mazmājiņas valdēs Cilvēkus, kam vēders švaks. — Dakters nopūšas un saka: — Nevar saprast, kurš te traks! 1983