TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Klausīdamas kāda gaiļa padomam, kas acīmredzot bija visas vistu cilts vadonis, putni apstājās krastmalā, gan­drīz iepretim mūsu ceļotāju mītnei.

Vistas ilgi apspriedās un sakladzinājās, tad nolēma apstāties. Ar savām stiprajām, piešiem bruņotajām kājām viņas sāka rakt smiltis, saceldamas veselu putekļu mā­koni.

Kādu laiku viņas pat nebija redzamas. Pēc pusstundas viņas savu darbu pārtrauca, un ceļotāji ieraudzīja, ka

vistas izkašņājušas diezgan platu un dziļu bedri, kura varētu noslēpties gandrīz puse no bara.

Pie šī iedobuma vistas palika nemierīgas. Citas iegāja, citas iznāca no tā, it kā pildīdamas kādu pienākumu, bet gaiļi, lepni izsliedamies, staigāja ap iedobumu kā cere- monijmeistari kādās svinībās.

Sī savādā ceremonija turpinājās gandrīz stundu. Ce­ļotājiem galīgi apnika nekustīgi gaidīt, bet Salu lūdza viņus nebaidīt vistas, netraucēt tās un apsolīja atalgo­jumu par pacietību. Tad vistas atkal sāka rakt smiltis, šoreiz iedobumu aizbērdamas, un atkal sacēlās vesels pu­tekļu mākonis. Kad putekļi izklīda, ceļotāji redzēja, ka vistas aiziet. Viņas ātri skrēja gar krastu, bet citas smagi un trokšņaini, cilādamas spārnus, ieskrēja mežā.

«Tagad,» teica Salu, un viņa acis iemirdzējās, «mūs gaida alga par pacietību. Olas ir derīgākas kā rieksti. Malē olas ir ļoti garšīgas!»

Tā kā vairs nebija nozīmes slēpties, ceļotāji piecēlās un steidzās pie vietas, ko tikko bija atstājušas vistas.

Līdzenās smiltīs bija neliels paaugstinājums. Ja vieta nebūtu tikko izrakņāta un nemanītu piešu un nagu pēdas, tad būtu grūti iedomāties, ka te bija tikko izrakta un at* kal aizbērta liela bedre.

Mertags sameklēja vienu olu. Lai tā nepazustu, viņš to pārsita un ielēja glāzē. Glāze bija līdz malām pilna.

Šīs olas nav sliktākas par vistu olām.

Dažas olas izvārīja brokastīm, no pārējām pagatavoja olu kulteni. Pannas vietā lietoja Singapūras austeres glie­meža vāku.

Romieši ēda ab ovo usque ad mala, mūsu ceļotāji rī­kojās otrādi — vispirms augļi, tad olas, vārdu sakot, ab mala usque ad ovo. Stāsta, ka Spānijā olas pasniedzot pēc pusdienas.

Visbarojošākais ir piens. Tas gandrīz tūlīt pārvēršas muskuļos un gaļā. Tālab piens ir visas dzīvās radības galvenā barība.

Piena ķīmiskā sastāvā ietilpst olbaltums, fibrīns un citas sastāvdaļas, kas ir arī olās un graudos un ar ko barojas jaunpiedzimis bērns, dzīvnieks, zivs un jauns augs.

Austere bija atjaunojusi izbadējušos cilvēku māgas darbību, labi bija arī riekstkoka augļi, bet līdz šim viņi neizjūta īsto «dzīvības spēku» tā elementārākā veidā, olas veidā, un nevarēja pilnīgi atjaunot savus fiziskos spēkus.

Spēka pieaugumu pirmais sajuta Mertags un paziņoja, ka viņš «spējīgs uz visu».

«Es arī,» iesaucās Henrijs. «Tagad es varu iet, kur vajag, un strādāt, ko vajag!»

Kas attiecas uz Helēnu, tad viņa teica, ka kadriļu de­jot viņa vēl nevarot nevis spēka trūkuma, bet pārdzīvoto baiļu dēļ. Vispār viņa jutās ļoti labi.

Visi jutās labi un prātoja par nākotni.

Vispirms pārrunāja, cik ilgi palikt krastā, kur viņus atdzina laimīgais ceļavējš.

Krasts bija viesmīlīgs, bet nebija apdzīvots, un viņiem nepavisam negribējās te palikt.

Kapteinis pat nedomāja sacensties ar skotu Selkirku un iegūt Robinsona Krūzo slavu. Bet kamēr vēl bija kaut mazākā cerība izglābties, ne Mertags, ne malajietis nevē­lējās izpildīt uzticamā Piektdieņa lomu.

Viss vakars pagāja sarunās par nākotni un tālāko ceļojumu.

Vai tālāk braukt ar laivu pa jūru, jeb doties ekspedī­cijā pa sauszemi līdz tuvākai eiropiešu kolonijai? Kap­teinis Redvuds zināja, ka Borneo salā tādas ir vairākas. Holandes kolonijas Sabaha un Saravaka, angļu valdības kantoris Labuanas salā un kolonija vai patstāvīga valsts, kas tanī laikā atzina avantūrista Džeimsa Bruka varu, kas sauca sevi par Savakskas radžu. Ja viņiem izdotos sasniegt vienu no šīm apdzīvotajām vietām, viņi būtu glābti. Bija jāizšķiras, kura no šīm vietām tuvāk un pa kādu ceļu turp nonākt. '

Pēc ilgas apspriedes nolēma doties uz Lobuanu.

Pēc kapteiņa Redvuda aplēses, tā bija tuvākā civili­zētā vieta.

Tūlīt doties ceļā bija neiespējami. Ceļotāji vēl nebija pietiekoši atjaunojuši spēkus. Tālab viņi sāka gatavoties priekšā stāvošajam ceļam.

Izglābušies no bojāejas uz jūras un juzdamies veseli un neskarti uz sauszemes, viņi tomēr nevarēja justies drošībā.

Piekrastē, kur viņus izmeta jūra, nebija nekādu dzī­vības pazīmju; bet tas viņus sevišķi neuztrauca; taisni otrādi, viņi baidījās sastapties ar cilvēkiem. Spriežot pēc katastrofas vietas, kur taifūns nogremdēja kuģi, un vir­ziena, kurā vējš dzina laivu, kapteinis aplēsa, ka viņi tagad atrodas Borneo salas ziemeļaustrumu krastā. Kap­teinis Malaizijā bija daudzus gadus tirgojies un tālab ļoti labi zināja, ka šinī krastā plēsīgu zvēru nav, bet ir ļauni ļaudis — pirāti. Indijas arhipelāgā viņu ir ļoti daudz. Kā vanagi viņi uzbrūk no savām ligzdām, kas atrodas Malaizijas salās, sevišķi Mindanao salā. Visbie­žāk viņi uzbrūk Sulu salu tuvumā un jūras šaurumā starp Jaungvineju un Borneo salu.

Galvenā pirātu rezidence bija Mindanao salas dien­vidu pussala Hanona, no kā cēlies pirātu vārds «lanuni». Iegriežas viņi arī citās ostās, piemēram, Celebesas salā un Borneo ziemeļu un dienvidu krastos.

Borneo salas iedzīvotāji viņus sauc par pirātiem da- jakiem. Šis nosaukums ir nepareizs, jo lielais vairums jūras laupītāju ir tīrasinīgi malajieši. Dajaki ne tikai ne­piedalās viņu sirojumos, bet bieži ir viņu upuri.

Pirātu kuģi ir smagi un masīvi, ar lielām burām īsos mastos.

šo kuģu ātrums atkarīgs no lāpstveidīgo airu spēka un airētāju veiklības. Uz katra kuģa ir trīsdesmit līdz četrdesmit airētāju. Airētāji jūras kaujās un sadursmēs nepiedalās. Vadonis un pirāti cīnās, stāvēdami uz kuģa klāja. Pirāti apdraud ne tikai kuģus, bet dažreiz viņi iebrauc upju grīvās un sarīko uzbrukumus piekrastes pil­sētām un kolonijām. Viņi neapmierinās ar dārgakme­ņiem, zeltu un sudrabu, bet nereti ņem gūstā vīriešus, sievietes un bērnus, ko vēlāk pārdod verdzībā. Vergu tirgi toreiz pastāvēja gandrīz visās Malaizijas salās, neņemot vērā to, kam tās piederēja: holandiešiem, portugāļiem, spāņiem jeb vietējiem radžām un sultāniem.

To zinādams, kapteinis Redvuds saprata, kādas bries­mas draud viņam un viņa pavadoņiem, ja tie nokļūs la- nunu rokās.

Kamēr viņi bija vaļējā jūrā, un draudēja bada nāve, viņi par pirātiem nedomāja. Toreiz viņi būtu prie­cīgi, sastopot pirātu kuģi. Nāve no malajiešu dunča, ver­dzība pie cietsirdīgākā vergu īpašnieka būtu izeja no briesmīgā stāvokļa, atbrīvošanās no bada nāves.

Tagad bada nāves ēna bija pazudusi. Sajuzdami zem savām kājām zemi un nebaidoties no bada, mūsu draugi sāka domāt par pirātiem, vērīgi raudzījās jūrā, apskatīja krastu un katru reizi, kad atskanēja kāds neparasts trok­snis, uzmanīgi vēroja mežu,

Viņus uztrauca arī laiva. Viņi paši viegli varēja no­slēpties meža biezoknī, bet lielo laivu, kas gulēja uz smilšu "sēkļa, varēja ieraudzīt no «lažu jūdžu liela atstatuma. Viņu varēja ievērot katrs kā no jūras, tā no sauszemes.

Ja kaut kur tuvumā atrastos pirāti, laiva tiem norā­dītu, ka uz salas ir cilvēki. Un jūrnieki sāka pārdomāt, ko darīt ar laivu. Izvilkt krastā un noslēpt mežā nebija iespējams, jo laiva bija smaga, bet viņi vāji un novārguši.