TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Kādā no Jaunorleānas bagātākajām mājām visi bija satraukti,, jo tās jaunais īpašnieks Henrijs Hallers bija smagi slims. Istabā, kas atradās blakus slimnieka istabai, notika ļoti oriģināla konsultācija. Viens no konsultācijas dalībniekiem nebija pat ārsts, bet savas domas izteica ļoti noteikti; otrs, kas savu diplomu bija ieguvis slavenākajā Ziemeļamerikas Savienoto Valstu akadēmijā, klusēdams uzklausīja savu sarunu biedru, nopūtās, berzēja pieri, it kā vēlēdamies izspiest no tās kādu domu, un viņa izskats pauda zinātnes bezspēcību.

«Es tiešām nezinu,» viņš beidzot ar apbrīnojamu kaut­rību atzinās, «Sevrena kungs, ko lai paraksta cilvēkam, kura miesa varētu būt pilnīgi vesela, ja neciestu viņa dvē­sele?»

«Kā lai es to zinu! Kaut ko stiprāku!» Sevrens nepa­cietīgi iebilda.

Viņam bija kādi četrdesmit pieci gadi, viņa izskats drosmīgs, viņa varenais stāvs acīmredzot jutās neērti eiropiešu apģērbā. Kārlis Sevrens — viens no tiem ceļo­jošiem tirgotājiem, kas bezbailīgi šķērso Amerikas stepes un tuksnešus, iegūst sev milzīgu bagātību, kam skarbs izskats un kas neko neuzskata par neiespējamu. Ne vien viņa dabai piemītošā labsirdība un augstsirdība lika Sev- renam vēlēties brālēna izveseļošanos: viņš te saskatīja sava goda jautājumu un tālab tik kaisli izteica savu gribu.

«Doktor, Henrijs nevar, nedrīkst nomirt! Kas notiks ar mani, ja šis jauneklis nomirs, tāpat kā visi citi ģime­nes locekļi?»

«Kas notiks ar jums?» ārsts Valtons stomījās un pār­laida skatienu pār bagāti iekārtoto istabu.

Tirgotāja tumšā seja piesarka, un viņi ar rūgtumu atbildēja:

4Jūs gribat teikt, ka es visu to mantošu? Bez šaubām! Un ka es līdzīgi citiem liekulīgi nožēlošu izmirušo ģimeni.

Bet jūs taču nezināt, ka es pats izsaucu Henrija tēvu uz Ameriku. Tādā kāriā es esmu iejaucies ģimenes likteni un nevaru samierināties ar domām, ka tā aiziet bojā ma­nas vainas dēļ. Ja Halleri būtu palikuši savā dzimtenē Elzasā, viņi varbūt nebūtu kļuvuši tik bagāti, bet viņus nebūtu skārusi briesmīgā epidēmija, kas ienesa sēras tik daudzās Jaunorleānas ģimenēs. Jūs izglābāt Henrija dzī­vību, un es jums no sirds esmu par to pateicīgs,» viņš teica, cieši saspiezdams ārsta roku. «bet redzēt viņu vīlu­šos, neapmierinātu, bez vēlēšanās atgriezties dzīvē, dzir­dēt, ka drudzis, kas viņu novārdzināja, var pārvērsties dilonī un ka viņam būs jāmirst — tas ir pāri maniem spēkiem!»

Te Sevrena nesavaldīgā daba neizturēja, viņš sāka lamāties, sita ar dūri pa galdu tā, ka tas gandrīz salūza, noslaucīja ar dūri asaras un teica:

«Es nekad jums to nepiedošu! Ko tad ir vērta visa jūsu medicīna? Pūšļošana, kas der tikai, lai krāptu muļķus.»

Lai aizstāvētu savas profesijas godu, ārsts sāka stās­tīt Henrija Hallera slimības vēsturi ar visām tās pakā­peniskajām pārmaiņām. Šis stāsts Servenam nebija nekas jauns, jo nedēļas laikā, kamēr viņš atradās Jaunorleānā, viņš jau vairākkārt bija to dzirdējis. Tikai ārsta runas beigas piesaistīja viņa vērību.

«Lūk, ja izdotos izsaukt reakciju!» ārsts iesaucās.

«Reakciju! Tātad jūs ar visām savām zālēm vēl ne­esat izsaukuši pietiekošu reakciju? Tādā gadījumā es ap­ņemos izsaukt reakciju, protams, nevis ar tabletēm un zālēm, bet citiem līdzekļiem,» un Sevrens devās uz slim­nieka istabu.

«Esiet uzmanīgs, Sevrena kungs: jūsu brālēns ir ļoti vājš, neuztrauciet viņu.»

«Jūs jau par daudz esat viņu sargājuši, ļaudami bez­darbībā padoties bēdām. Viss te, viņa kalpu skumjās sejas ieskaitot, viņam atgādināja, ka viņš palicis pasaulē viens, ka nevienam viņš vairs nav vajadzīgs — mazākais viņš pats tā izteicās, kad es atbraucu un sāku ar viņu runāt. Nāciet līdzi, doktor, bet netraucējiet man rīkoties.»

Kārlis Sevrens bija vīrs, kas steidzās uz savu mērķi nevis soļos, bet skrejot; tālab, nonācis pie sava slimā brālēna, kas bija apkrāvies grāmatām un žurnāliem, kam viņš tomēr nepiegrieza ne mazākās vērības, Sevrens tūlīt stājās pie sava nodoma īstenošanas.

«Man liekas, Henrij, ka tagad tev daudz labāks iz­skats; vai tev pirms pusdienām nav radusies ēstgriba?»

«Es esmu aizmirsis, kas ir ēstgriba,» jaunais cilvēks atbildēja.

«Vai tu šo nakti labi gulēji?»

«Es nemaz neguļu,» Henrijs smaidot atbildēja.

«Tu tīšām gribi mani dzīt izmisumā?»

«Jūs, Sevrena kungs?» slimais izbrīnā prasīja.

Henrijs Hallers maz pazina savu brālēnu, kas reti ieradās Jaunorleānā. Un arī šī stepju tirgotāja rupjā iztu­rēšanās jaunajam cilvēkam, kas bija audzināts bagātībā un pārpilnībā, sevišķi nepatika. Kad Sevrens atbrauca, jaunais cilvēks nodomāja, ka viņa beigas droši vien ir ļoti tuvu, un šī doma viņam bija pat patīkama. Par savu brā­lēnu viņš nolēma, ka tas, sekodams tikai pieklājības liku­mam, atbraucis izmirušā mājā, lai aizspiestu acis beidza­majam radiniekam. Visu savu radinieku nāves satraukts, jaunais cilvēks, kaut arī epidēmiju bija fiziski pārcietis, morāli ar vientulību nevarēja samierināties. Viņš pama­zām izdzisa, jo nejuta tieksmi dzīvot.

Sevrens saprata šī izsauciena apvainojošo nozīmi, bet, nelikdamies dzirdot, saņēma slimnieka roku un teica:

«Patiesi, tu mani dzen izmisumā. Es nevaru Jaun­orleānā ilgi uzkavēties, mani Austrumos gaida steidzamas darīšanas. Ja tu drīz neatveseļosies, tu nevarēsi man do­ties līdzi, kā es to būtu vēlējies.»

Ārsts Valtons pārsteigts paraustīja plecus; slimnieks paskatījās uz savām vājajām un bālajām rokām, kas spil­gti izcēlās uz tumšās segas.

«Es jūs abus saprotu,» Sevrens teica, uzmetis ārstam pārmetošu skatienu, «bet es esmu pārliecināts, ka no Hen­rija paša atkarīgs, vai viņš kļūs vesels, vai ne. Tu nekad līdz šim neesi jājis, Henrij. Tu gribēji kļūt par zinātnieku, kāds bija tavs tēvs — o, kā es viņu mīlēju! Tu, izņemot grāmatas, nekā cita negribēji zināt. Es tās nenicinu, kaut arī pats reti tās paskatos. Un vai zini, kamdēļ? To, ko citi izlasa grāmatās, es iemācos no pašas dzīves, no dzī­vās dabas. Kad mēs sāksim dzīvot kopā, tu, protams, daudz ko man iemācīsi, bet arī es tev varēšu daudz jauna parādīt. Kad mēs ar tevi ceļosim pa mežonīgajiem Aus­trumiem, un tu ieraudzīsi kalnus un pakalnus ar bagāto augu valsti, kad ieraudzīsi paradīzes dārzus, tev kļūs ne­saprotams, kā šo plašumu var mainīt ar smacīgo pilsētu. Tu iemīlēsi stepi, tu iemīlēsi tās dzīvi, kur katru dienu atgadās kaut kas jauns, jauni piedzīvojumi. Nu, sakiet, vai jaunam cilvēkam nav lietderīgi paklejot pa pasauli? Man šķiet — lietderīgi un patīkami. Tu purini galvu … Bet jūs, doktor? Ko tad jūs klusējat? Vai tad jūs nepie­krītat manam nodomam aizvest brālēnu uz ziemeļaustru­miem?»

Pieaicināts apspriedē, ārsts sāka plaši aprakstīt tos apgabalus, pa kuriem ceļoja Sevrena karavānas. Būdams nopelniem bagāts botāniķis, viņš sāka uzskaitīt prēriju bagāto augu valsti. Tur bija vilku piens ar savām sidra­botām lapām, oranžkrāsas bezdelīgu actiņas un daudz kas cits. Attēlojis sniega klāto kalnu galotņu ainavu, viņš sāka stāstīt par mežiem, kas aug kalnu nogāzēs, norādīja uz to vasaras tērpu un rudens daudzkrāsaino krāšņumu; stāstīja par putniem, par viņu rotām, kā dārgakmeņiem mirdzošām spalvām.

Bet ārsts velti izšķieda savu daiļrunību, attēlodams tālā ceļojuma jaukumus un, sava stāsta aizrauts, atcerē­jās pat savus jaunības piedzīvojumus, medījot šais plaša­jos līdzenumos, bet slimnieks vienaldzīgi noraudzījās stās­tītājā, un, šķiet, klausījās tikai aiz pieklājības.