TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Здесь есть возможность читать онлайн «TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1971, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Jātnieks bez galvas: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Jātnieks bez galvas»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TOMASS MAINS RĪDS
Jātnieks bez galvas
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1971
Reizēm gadās, ka cilvēks izlasa grāmatu, atmiņa saglabā sa­vos apcirkņos pa satura drumslai, bet autora vārds pēc kāda laika, izrādās, pagaisis. Ar .romāna «Jātnieks bez galvas» autoru tas diezin vai var notikt. Katrs, kas draugos ar daiļliteratūru, iz­dzirdējis šo nosaukumu, katrā ziņā atcerēsies izcilā amerikāņu prozista vārdu.
Tomass Mains Rīds ir pelnījis, ka viņu atceras. Latviešu va­lodā jau agrāk izdots viņa romāns «Oceola — seminolu virsai­tis». Taču tas nav viņa vienīgais darbs, kas saista uzmanību. Augstākā virsotne Maina Rīda daiļradē ir romāns «Jātnieks bez galvas».
Šis romāns vispirms simpātisks ar stingro vēsturisko pamatu, uz kura tas būvēts: pagājušā gadsimta 50. gadu Teksasa, kas zau­dējusi neatkarību un spiesta vilkt ASV jūgu. Ne mazāku mag­nētisko spēku slēpj sižets, kuru autors prot vērpt grodu ar ap­skaužamu prasmi, spilgti kolorētie tēli un atturīgie, bet iedar­bīgie dabas zīmējumi.
Inesis Grants
Romānā viscaur jūtama ievingrināta meistara roka un humā­nista nostāja pret labo un ļauno. Labajam jāuzvar — tādu de­vīzi sludina Mains Rīds, un tas ir vēl viens moments, kas ieprie­cina lasītāju, vienalga, vai tas pieder pie vecākās vai jaunākās paaudzes, vai stāv uz robežas starp abām.
Mainam RīdAm raksturīgajiem iestarpinātajiem mednieku stāstiem. Samākslotas izskatās romāna «laimīgās» beigas: nabaga mustangu mednieks negaidot kūst par bagātu baronetu, un līdz ar to ir iespējamas viņa laulības ar Poindekstera meitu. Nav attīstīta Džeraldā iemīlējušās jaunās meksikānietes sižeta līnija.
Par spīti šiem trūkumiem, «Jātnieks bez galvas» ir laba grāmata. Tajā no» sodīti buržuāziskās Amerikas necilvēciskie tikumi, to caurauž ticība godīgo un drosmīgo cilvēku spēkiem. Viens no viņiem — Zebs Stamps —r atklāj Kolhauna noziegumu, glābj un attaisno nevainīgi notiesāto Džeraldu.
Sajā romānā izpaužas Mainam Rīdām piemītošā taisnības mīlestība, kritiskā attieksme pret kapitālisma vilku likumiem, simpātijas pret cilvēkiem, kas cieš no tiem. Sīs jūtas sasilda Maina Rīda labākās grāmatas, arī romānu «Jātnieks bez galvas», kuru pamatoti uzskata par vienu no raksturīgākajiem Maina Rīda darbiem.
R. Samarins
No angļu valodas tulkojis Z. Mākslinieciski noformējis V. Ilustrējis N. Kočergins

Jātnieks bez galvas — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Jātnieks bez galvas», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

TOMASS MAINS RĪDS

Jātnieks bez galvas

PROLOGS

Tieši pusnakti teksasas briedi no miega iztraucē pakavu klaboņa. Taču briedis nepamet savu paslēptuvi, pat nepieceļas kājās. Varbūt tumsā auļo kāds mustangs, kas arī mīt šajā apvidū? Briedis maz­lietiņ paceļ galvu; virs augstās zāles parādās viņa ragi — dzīv­nieks ieklausās. Atkal dzirdama pakavu klaboņa, šoreiz gan ar citu pieskaņu: šķind metāls, it kā tērauds atsistos pret akmeni.

Šī skaņa briedim nozīmē jau kaut ko vairāk, un dzīvnieka izturēšanās mainās. Viņš uztrūkstas kājās no savas guļas vietas un, nojoņojis pa prēriju krietnu gabalu, apstājas, lai palūkotos atpakaļ, kas tad īsti iztraucējis viņa naktsmieru.

Dzidrajā mēnesnīcā briedis ierauga savu niknāko ienaid­nieku — cilvēku. Tas tuvojas jāšus.

Instinkts skubina bēgt, taču jātnieks izskatās tik neparasti, ka briedis paliek stāvam kā zemē iemiets. Sagatavojies lēcienam, lepnos ragus atpakaļ atmetis, viņš vēro un vēro; lielajās, brūna­jās acīs, kas pievērstas miera traucētājam, atspoguļojas izbailes un mulsa.

Kas tad piespiedis briedi tik ilgi skatīties?

Zirgs — kā jau zirgs, ar segliem, iemauktiem, segu un visu pārējo. Ne tādu ko apbrīnot, ne no tāda ko bīties. Bet cilvēks, kas tam mugurā? Ak vai, uz cilvēku baigi skatīties, it kā tam kaut kā trūktu.

Ak dievs, jātniekam nav galvas!

Pat muļķa dzīvnieks to apjēdz. Pēdējo reizi pametis klīstošo skatienu atpakaļ, kā mēģinādams izprast, kas ir šis ķēmīgais briesmeklis, viņš, šausmu pārņemts, joņo tālāk. Šoreiz briedis vairs neapstājas, iekams nav pārpeldējis pāri Leonai, kuras otrā krastā viņš jūtas drošībā.

Nelikdamies zinis par izbiedēto briedi, it kā nemaz nebūtu ievērojis tā zibenīgo skrējienu, jātnieks bez galvas turpina savu ceļu.

Viņš dodas uz to pašu pusi, uz upi, tikai bez jebkādas stei­gas, lēnā, mierīgā, gandrīz vai ceremoniālā solī.

Šķiet, ka viņš ir dziļu domu varā, tāpēc neredz neko sev ap­kārt un zirgs ik pa brīdim var noplūkt zāles kumšķi. Jātnieks neizdod ne skaņas, nepakustina ne roku, lai paskubinātu zirgu, pat tad, kad, piestājis apošņāt viņu pēdas, iekaucas prērijas vilks.

Tā vien šķiet ka jātnieku pilnīgi pārņēmusi kāda doma un nekas nespēj atraut viņu no tās. Neviena skaņa, pat neviens čuksts neatklāj viņa noslēpumu. Izbiedētais briedis, zirgs, vilks un mēness ir vienīgie viņa vientulības liecinieki.

Jātniekam uz pleciem uzmests serapē [1] , kura viens gals, vēja plandīts, pa daļai atsedzis viņa stāvu. Kājās viņam gari jaguār- ādas zābaki. Tādējādi pasargāts no nakts mitruma un tropiskā lietus gāzēm, viņš jāj tālāk mēms kā zvaigznes, kas mirgo virs viņa, bezrūpīgs kā cikāde, kas sisina zālē, vai kā prērijas vējiņš, kas rotaļājas ar viņa apģērba krokām.

Piepeši kaut kas it kā iztraucē jātnieka pārdomas un zirgs pieliek soli. Papurinājis galvu, tas līksmi iezviedzas, tad, izstiepis kaklu un iepletis nāsis, sāk rikšot un pamazām pāriet auļos. Tu­vumā upe — lūk, kādēļ zirga solis kļuvis raitāks.

Zirgs apstājas tikai tad, kad ir līdz vēderam iebridis kristāl­dzidrajā ūdenī. Jātnieks iegrimst ūdenī līdz ceļiem.

Dzīvnieks alkaini apdzesē slāpes, pārpeld pāri upei un ātrā riksī pieveic pretējā krasta slīpumu.

Ticis augšā, tas apstājas, it kā jātnieks gaidītu, lai zirgs no­purina ūdeni. Nočīkst segli un kāpšļu siksnas, un nakts klusumā šie trokšņi kā pērkona grāvieni aizveļas cauri garaiņu mākonim, kas ir balts kā ūdenskrituma šļāce.

No šā miglas nimba iznirst jātnieks bez galvas un turpina ceļu.

Zirgam sānos acīmredzot iedūries piesis, un, klausīdams pava­dai, dzīvnieks naigi skrien, it kā reiz jau būtu mērojis šo ceļu.

Priekšā plešas kailā savanna, pār kuru jumjas naksnīgā zilgme, un noslēpumainajā mēness gaismā šķiet, ka tālumā zeme saplūst ar debesīm.

I N O D A Ļ A

IZDEGUSI PRĒRIJA

Pār milzīgo Teksasas līdzenumu, ap­mēram simts jūdzes uz dienvidiem no vecās spāņu pilsētas Sanantonio, no gaiši zilajām debesīm līst pusdienas saules spožums. Zelta stari apspīd priekšmetu grupu, kas galīgi neiederas prērijas ainavā. Šajā vietā, kur parasti nav ne ziņas, ne miņas no cilvēkiem, tā liecina par cilvēku klātbūtni.

Tomēr pat no liela attāluma nav grūti pateikt, kas tie par priekšmetiem. Tie ir furgoni; katrai kulbai pāri pusapaļš snieg­balts pārklājs.

To ir desmit. Karavāna izskatās pārāk trūcīga, lai tā piede­rētu tirgotājiem vai arī lai tā būtu valdības pajūgu rinda. Drīzāk jādomā, ka tur savu mantību ved kāds pārceļotājs, dodamies uz vienu no jaunajām apmetnēm Leonas krastos. Furgoni velkas pa savannu tik lēni, ka liekas stāvam uz vietas.

Aizjož dienas vidus atpūtā iztraucēta antilope, un, spalgi iebrēkdamās, gaisā paceļas garkājainā kuitala — tas liecina, ka pajūgu rinda tomēr virzās uz priekšu; putns un dzīvnieks ir pār­steigti par nīlzirgiem līdzīgajām kulbām, kas iebrukušas viņu klusajā valstībā.

Nekur citur prērijā nav manāma ne mazākā kustība, ne putns, ne četrkājainis. Ir stunda, kad visa dzīvā radība tropu joslā kļu­vusi kūtra vai meklē glābiņu ēnā; vienīgi iedzīvošanās alku vai godkāres dzīts cilvēks ignorē dabas likumus un spītē svelmei.

Tāds laikam ir arī apjumto kulbu īpašnieks; karstums vēl tikai sāk pierimt, bet šis cilvēks turpina ceļu.

Pēc visa spriežot, tam jābūt izceļotājam un ne jau paras­tam izceļotājam. Katram lielajam Pitsburgā būvētajam furgonam priekšā astoņi spēcīgi mūļi. Tajos ir milzums pārtikas, dārgas mēbeles, pat luksa mēbeles, un dzīvais inventārs — krāsainās sievietes un bērni. Līdzās pajūgiem soļo vai noberztām kājām nopakaļ klumzā melnie un dzeltenie vergi. Pa priekšu brauc div­jūgs, kuru velk labi kopti Kentuki mūļi un, livrejā svīzdams, vada nēģeris. Viss liecina, ka jaunu vietu meklē nevis nabaga pārceļotājs no Ziemeļu štatiem, bet gan bagāts dienvidnieks, kas jau nopircis īpašumu un dodas turp ar visu iedzīvi.

Furgoni patiešām pieder plantatoram, kas izkāpis malā India- nolā, Matagordas līča krastā, un tagad šķērso prēriju ceļā uz savu īpašumu.

Pajūgu rindas korteža priekšgalā, kā paradis, jāj pats planta- tors — Vudlijs Poindeksters, garš, tievs, skarbi lepns piecdesmit gadus vecs vīrs ar iedzeltenu sejas krāsu. Ģērbies viņš vien­kārši, bet gaumīgi: brīvi krītoši alpaka svārki, melna atlasa veste un kokvilnas bikses. Vestes izgriezumā saskatāms smalka auduma krekls, kura apkaklīte nošūta ar melnu lentu. Kāpšļos iemauk­tajās kājās mīkstas ādas zābaki. Seju apēno salmenīcas platās malas.

Viņam blakām jāj divi vīri, viens labajā, otrs — kreisajā pusē. Viens no viņiem ir jauneklis, kuram tikko palicis div­desmit gadu, otrs — sešus vai septiņus gadus vecāks. -Pirmais ir Poindekstera dēls, kura atklātā, dzīvespriecīgā jaunekļa seja kon­trastē ne tikai ar tēva bargajiem, bet arī ar brālēna drūmajiem vaibstiem.

Jauneklim mugurā ir debeszila kokvilnas blūze un kājās tādas pašas bikses. Apģērbs, kuru papildina panama, ne vien atbilst dienvidu klimata prasībām, bet arī lieliski piestāv jauneklim.

Radinieks, atvaļināts brīvprātīgo virsnieks, ir ģērbies tumši zilā formas tērpā, galvā viņam naģene.

Drusku attālāk no šiem trim jāj vēl viens baltais. Viņa sejas panti ir rupjāki, apģērbs pieticīgāks. Spriežot pēc tā, kā viņš tur labajā rokā pletni un cik izveicīgi ar to rīkojas, var droši apgal­vot, ka tas ir melno ceļinieku uzraugs un pātagotājs.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Jātnieks bez galvas»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Jātnieks bez galvas» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Robert Sheckley - Góra bez imienia
Robert Sheckley
Valerijs Petkovs - Notikums bez sekām
Valerijs Petkovs
Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Anatols Imermanis
ALEKSANDRS PUŠKINS - VARA JĀTNIEKS
ALEKSANDRS PUŠKINS
POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS
POLS BERNĀ
TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI
TOMASS MAINS RIDS
TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA
TOMASS MAINS RĪDS
Harlan Coben - Bez Śladu
Harlan Coben
Отзывы о книге «Jātnieks bez galvas»

Обсуждение, отзывы о книге «Jātnieks bez galvas» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x