TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Un viņš paskubina zirgu, nebūdams pārliecināts, vai jāj pa­reizi.

Nēģeri gan izskatās vienaldzīgi, taču ir pamanījuši, ka Kol­hauns šaubās. Viņi zina, ka nevis brauc taisni, bet līkumo starp v apdegušajiem krūmiem un pa melnajām ieplakām.

Bet ce]veža uzmundrinošais sauciens vieš viņos jaunu cerību. Par atbildi atskan daudzo pātagu plīkšķi un priecīgas klaigas.

Viņi atkal ir uz ceļa, pa kuru pirms viņiem braukuši rati. Pie tam ne pārāk sen: pakavu nospiedumi liek domāt, ka apmēram pirms stundas. Pa izdegušo prēriju braukuši tādi paši furgoni.

Nav šaubu, ka arī to mērķis bijusi Leona. Varbūt valdības pajūgi devušies uz Indžas fortu? Tādā gadījumā vajadzētu braukt pa viņu pēdām.

Viņiem tieši jābrauc garām fortam, bet no turienes nav tālu līdz ceļojuma gala mērķim.

Tas ir labākais, ko var vēlēties. Atguvies no apmulsuma, ceļ­vedis neslēptā pašapmierinātībā dod rīkojumu braukt tālāk.

Kādu jūdzi vai pat vairāk karavāna virzās pa atrastajām pēdām — nevis taisni, bet līkumu līkumiem apkārt krūmu skele­tiem. Pašpārliecinātībā starojošā Kasija Kolhauna seja mazpama- zām nomācas. Tagad tā pauž galīgu izmisumu, jo viņš ir sapratis, ka četrdesmit četru riteņu sliedes, pa kurām viņi brauc, atstājuši desmit Pitsburgas furgoni un kariete — tie paši, kas seko viņam un ar kuriem kopā viņš mērojis ceļu jau no . Matagordas līča!

Nebija vairs nekādu šaubu, ka Vudlija Poindekstera furgoni brauc paši pa savu riteņu pēdām.

— Mūsu pašu pēdas! — apturējis zirgu, nomurmināja Kol- bauns un piebilda spēcīgu lamuvārdu.

— Mūsu pēdas? Ko tu ar to gribi teikt, Kasij? Tu taču ne­gribēsi teikt, ka mēs braucam …

— Jā, tā ir — paši pa savām pēdām. Mēs esam apmetuši pilnu apli. Raugiet, kur mana zirga puspakava nospiedums, bet tur — nēģeru pēdas. Bez tam es pazīstu vietu. Tas ir tas pats uzkalns, no kura mēs braucām lejā pēc pēdējās apstāšanās. Traka neveiksme — veltīgi esam nobraukuši apmēram divas jūdzes.

Runātāja sejā tagad atspoguļojas ne tikai vilšanās, bet arī īgnums un kauns. Viņa vainas dēļ karavāna ir palikusi bez ceļ­veža. Viens, kuru viņi bija nolīguši Indianolā, bija atvedis viņus

līdz pēdējai apmešanās vietai. Tur, sastrīdējies ar iedomīgo kap­teini, šis cilvēks bija viņus atstājis un aizjājis atpakaļ.

Plantatora radinieks nezina, kur dēties aiz kauna, kad tuvojas kariete un skaistās acis pārmetoši veras viņā.

Poindeksters vairs neatkārto savu jautājumu. Visiem tāpat ir skaidrāks par skaidru, ka viņi ir nomaldījušies. Pat nēģeri ir pazinuši savas lielās pēdas un saprot, ka iet otrreiz pa to pašu ceļu.

Karavāna apstājas, baltie dzīvi apspriežas. Pats plantators ir pārliecināts, ka stāvoklis ir nopietns. Šodien ceļojums nebeig­sies, kā viņš bija cerējis.

Ļaunāk vairs nevar būt. Šajā izdegušajā līdzenumā viņiem draud briesmas. Iespējams, ka viņi būs spiesti pārlaist prērijā nakti un nekur nebūs atrodams ūdens, ar ko padzirdīt mūļus un zirgus. Bet varbūt ne vienu nakti vien, kas to lai zina?

Bet kā lai tiek uz ceļa? Saule jau liecas uz vakariem, kaut gan ir vēl diezgan augstu pie debesīm. Drusku jāpagaida, un tad pēc kompasa varēs noteikt debess puses.

Bet kāda jēga noteikt, kur austrumi un rietumi, kur ziemeļi un dienvidi, ja viņi nezina, uz kuru pusi braukt?

Kolhauns ir kjuvis piesardzīgs. Viņš vairs nepiedāvājas būt par ceļvedi. Izgāšanās laupījusi viņam drosmi.

Desmit minūtes ilgā spriešana neko nav devusi. Neviens ne­var ieteikt nekādu prātīgo rīcības plānu. Neviens nezina, kā izrau­ties no melnā tuksneša skavām, kuras ne tikai aptumšo sauli un debesis, bet iedzen izmisumā katru, kas sper kāju uz šīs zemes.

Tālumā parādās melnu liju bars. Tas nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Daži putni nolaižas zemē, citi lidinās virs nomaldījušos ceļinieku galvām. Vai tie nenes ļaunas vēstis?

Aizrit vēl desmit drūmas minūtes. Piepeši visi ir kā spārnos.' Iemesls? Pajūgu rindai tuvojas jātnieks.

Kāds pārsteigums! Kas to būtu domājis, ka tādā vietā var sa­stapt cilvēku! Acīs uzdzirkstī cerība — jātniekā visi saskata savu glābēju.

— Viņš jāj šurp, vai ne? — jautāja plantators, neticēdams savām acīm.

— Jā, tēv, tieši pie mums, — atbildēja Henrijs, noņemdams cepuri un pavicinādams to. Bez tam viņš iekliedzās, lai pievērstu jātnieka uzmanību.

Taču jātnieks jau bija pamanījis apstājušos furgonus un au­ļoja viņiem pretī. Neapstādinājis zirgu pie karavānas, svešais piejāja klāt plantatoram un viņa ceļabiedriem.

— Meksikānis, — nočukstēļa Henrijs, uzmezdams skatienu jātnieka apģērbam.

— Jo labāk, — tikpat klusi atbildēja Poindeksters. — Jo vai­rāk cerību, ka viņš zinās ceļu.

— Viņā nav nekā no meksikāņa, — nomurmināja Kolhauns,

— Nebūt ne, — svešais atbildēja ar protestējošu smaidu. — Es neesmu meksikānis. Es varu sarunāties ar jums spāniski, ja gri­bat, bet man šķiet, ka jūs sapratīsiet labāk, ja runāšu angliski. Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimtā valoda?

Kolhauns nomanīja, ka, runājot spāniski, ir kļūdījies, un iz­vairījās no atbildes.

— Jā, ser, mēs esam amerikāņi, — atbildēja Poindeksters, mazliet aizskarts savās nacionālajās jūtās. Tad, it kā baidīdamies aizkaitināt cilvēku, no kura viņš gaidīja palīdzību, piemetināja:

— Jā, ser, mēs visi esam amerikāņi, no Dienvidu štatiem.

— To var redzēt no jūsu karavānas pavadoņiem, — teica jāt­nieks ar tikko manāmu nicinājumu, uzmetis acis melnajiem ver­giem. — Tāpat var redzēt, — viņš piebilda, — ka jūs pirmo reizi ceļojat pa prēriju. Vai esat pazaudējuši ceļu?

— Jā, ser, un mums ir maz cerību atrast to, ja vien jūs nebū­siet tik laipns un mums nepalīdzēsiet.

— Par laipnību te nav ko runāt. Jūsu pēdas es ieraudzīju pil­nīgi nejauši, jādams pa prēriju. Es redzēju, ka esat nomaldīju­šies, un jāju šurp, lai jums palīdzētu.

— Ļ6ti mīļi no jūsu puses. Mēs būsim jums ļoti pateicīgi, ser. Mani sauc Poindeksters, Vudlijs Poindeksters no Luiziānas. Es nopirku īpašumu pie Leonas, netālu no Indžas forta. Mēs cerējām aizkļūt līdz turienei pirms tumsas iestāšanās. Vai mēs pagūsim?

— Katrā ziņā, ja vien klausīsiet man.

To pateicis, svešinieks pajāja tālāk, it kā lai izpētītu apkārtni un noteiktu virzienu, kādā viņiem jābrauc.

Zirga un jātnieka siluets gleznaini iezīmējās augstā uzkalna virsotnē.

Tīrasiņu bēris, kuram pats arābu šeihs nekaunētos kāpt mu­gurā. Krūtis platas, kājas slaidas kā niedres, krusti vareni, aste kupla un krāšņa kā varavīksne. Jātnieks — gadus divdesmit pie­cus vecs, smuidrs un no vaiga tīkams jauneklis, ģērbies skaistajā meksikāņu rančero [3] tērpā: samta jaka, sānos sašņorējamas bik­ses, jaguārādas zābaki ar lieliem piešiem, ap vidu koši sarkana šalle, galvā melna glazēta platmale ar zelta bārkstīm. Iztēlojieties tādu gleznu — dziļi koka segli, tumsnējs stāvs meksikāņu tērpā, ar senlaicīgiem rakstiem izrotātas zirglietas, kādas nesa greznie konkvistadoru zirgi —, iztēlojieties tādu gleznu, un jums radīsies priekšstats par cilvēku, kas bija piesaistījis plantatora un viņa ļaužu uzmanību.

No karietes uz jātnieku tika raidīti skatieni, kas liecināja par īpašām jūtām. Pirmo reizi mūžā Luīza Poindekstere bija ierau­dzījusi cilvēku, kas atbilda viņas cildenajam sapņu tēlam. Viņš varētu būt lepns, ja vien zinātu, kā ar savu klātbūtni saviļņojis jaunās kreolietes sirdi.