POLS BERNĀ: ZIRGS BEZ GALVAS

POLS BERNĀ

ZIRGS BEZ GALVAS

Pols BERNA

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1960

Gabija komanda bija sapulcējusies Mazo Nabagu ielas augšgalā, Fernāna Duēna mājas priekšā. Desmit resgaļu cits pēc cita sēdās mugurā zirgam bez galvas un ar pilnu jaudu lai­dās lejā līdz pat Melnās Govs ceļam, kur izbeidzās nogāze. Tur jātnieks lēta zemē un žigli kāpa atpakaļ kalnā, vilkdams jā- jamzirgu pavadā līdzi, jo draugi ar nepacietību gaidīja savu kārtu.

Kopš tās dienas, kad mazā suņu meitene Mariona, šķērsojot Cecīlijas ielu, bija uzdrāzusies virsū vecajam Žedeona kungam, ielu krustojumā vienmēr nostādīja mazo Bonbonu, lai viņš aptu­rētu garāmgājējus vai brīdinātu draugus par kāda braucēja tu­vošanos.

Zirgs ripoja uz saviem trim dzelzs riteņiem pa visu Mazo Nabagu ielu, saceldams negantu troksni. Tas bija brīnišķīgi! Bailes no ielu krustojuma ar visām tā briesmām padarīja brau­cienu vēl pievilcīgāku, pie tam lejā bija pauguriņš, kas pēkšņi

aizsvieda zirgu aulekšiem līdz vecajam dzelzceļa uzbērumam pie Pekē sētas, aiz kuras stiepās pelēku lauku klajums.

Kādu mirkli jātniekam likās, ka viņš paceļas gaisā. Ja lai­kā nepamanījās ar papēžiem nobremzēt, tad vienā rāvienā varēja pārlidot pāri zirga kaklam un ar visu spēku atsisties sēdus pret zemi, tāpēc katrs nobrauciens bija zināmā mērā saistīts ar kaut ko iepriekš neparedzamu. Bērni to sauca par «planējošo lido­jumu». Katru reizi, kad zirgs nogāzē apvēlās, tā tukšie sāni skumji nodunēja pret akmeņiem. Zirgam klājās grūti.

Jau veselu gadu šis bezgalvainais zirgs piederēja Fernānam. Kāds vecu lietu tirgotājs no Bakhusa priekšpilsētas to bija at­devis Duēnam, Fernāna tēvam, par trim paciņām pelēkās taba­kas. Fernāns zirgu ieraudzīja Ziemsvētku rītā blakus saviem zā­bakiem. No prieka viņš labu brīdi stāvēja mēms un nekustīgs, īstenībā gan nebija nekā, par ko būtu vērts sajūsmināties. Vis­pirms jau zirgs bija bez galvas — galvas tam nekad nebija bijis. Kartona purngals, ko zirgam bija piefabricējis Duēns, nenoturējās pat divas dienas. Tas aizripoja Marionas pirmajā nobraucienā, kad viņa ar ātrumu četrdesmit kilometru stundā uz­skrēja virsū Cecīlijas ielas ogļu tirgoņa Mazirjē ratiņiem.

Zirgs palika guļot ielas notekā, pret kuru tas -atdūrās ar abām priekškājām, kas bija vienlīdz cietušas triecienā. Pakaļ­kājas bija pēkšņi nolūzušas kādā drosmīgā izmēģinājuma brau­cienā šaurajā Ponso ceļa tunelī. Par asti nav nemaz ko runāt — tās zirgam nekad nav bijis. Atlika tikai pelēkais, ābolainais rumpis, kam laka bija jau krietni apdrupusi, bet mugurā bija uz­zīmēti kastaņbrūni sedli. Protams, vecais trīsritenis no lupat- nieka bija atpirkts bez pedāļiem un bez ķēdes — ne jau vienmēr viss var būt; un, kāds nu šis zirgs bija, tāds tas arī ripoja uz sa­viem trim riteņiem pa bruģēto Mazo Nabagu ielas nogāzi.

Skauģi no Ferāna kvartāla apgalvoja, ka šo zirgu, vienkārši izsakoties, tikpat labi varētu nosaukt par ēzeli vai sivēnu, drīzāk jau par sivēnu, un Mazo Nabagu ielas kovbojiem neesot ko di­žoties ar cūku, kurai trūkst galvas, bet paši savas galvas viņi nolauzīšot agri vai vēlu, un to viņi esot pelnījuši.

Jāatzīst, ka sākumā ar zirga apmācīšanu gāja diezgan grūti. Fernāns sadauzīja celi pret Sezāra Aravāna noliktavu sētu, Ma­dona atstāja divus zobus Ponso tunelī. Tas sāpēja. Tomēr celis sadzija pēc trim dienām, un jauni zobi izauga pēc divām nedēļām.

Zirgs ripoja aizvien un ripoja labi, kā jau pieklājas piepilsē­tas ciematā, kur visi darba spējīgie cilvēki strādā uz dzelzceļa, likdami ripot vilcieniem.

Un pēdīgi, bezgalvainā zirga nopelns bija tas, ka Fernāns varēja savu draudzeni, suņu meiteni Marionu, ievest Gabija ko­mandā, kas bija visnoslēgtākā no visām Luviņjī Šķirotavas sle­penajām biedrībām.

Pēc ilgstošām apspriedēm tika nolemts, ka komanda izmantos zirgu vienu reizi dienā, atļaujot katram pa diviem nobraucieniem. Tas tika darīts, lai saglabātu mašīnas izturību. Bija paredzams, ka zirga mūžs nebūs necik garš pat ar šādu samazinātu slodzi: labi, ja tas izturēs līdz Lieldienām. Tomēr, par spīti briesmīgajām sadursmēm, zirgs vēl arvien turējās un pārgalvīgi drāzās ar savu braucēju leļā pa Mazo Nabagu ielu. Gabijs, kas nevienā nobrau- cienā nebremzēja, bija samazinājis savu rekordlaiku līdz trīs­desmit piecām sekundēm.

Nodošanās šim neparastajam un pārdrošajam sportam tikai vēl vairāk saliedēja komandas locekļu lielo vienotību. Gabijs ar nodomu bija noteicis aprobežotu locekļu skaitu un nepieņēma ne­vienu, kas bija vecāks par divpadsmit gadiem, jo, pēc viņa ap­galvojuma, «cilvēks divpadsmit gadu vecumā kļūst muļķis kā zābaks, un labi vēl, ja ne uz visu mūžu».

Nebija patīkami, ka Gabiju pašu apdraudēja šis vecuma iero­bežojums, kuru viņš klusībā cerēja pagarināt līdz četrpadsmit gadiem, lai iegūtu sev vēl drusku laika.

Nupat kā startēja mazā Bonbona lielais brālis Tatāvs. Viņā īoraudzījās zobgalīgie biedri.

— Ņemot vērā Tatāva svaru, vajadzēja viņam atļaut braukt ikai vienu reizi, — Mariona sacīja Fernānam. — Kuru katru lienu tavs zirgs var saplakt zem šī speķa gabala un atgriezties ir galīgi saliektiem riteņiem.

Piecdesmit metrus zemāk mazais Bonbons vēroja Cecīlijas elu. Viņš pamāja ar abām rokām, ziņodams, ka ceļš ir brīvs, ratāvs nobrauca viņam garām kā meteors, ar zemu noliektu jalvu, rokām ieķēries sarūsējušajā stūrē.

— Viņš ir smags un resns, viņš nekad nebrauks labāk par jabiju, — sacīja Huans Spānietis, plecus raustīdams. — Un turklāt Tatāvam ir bail — viņš sāk bremzēt jau divdesmit metrus pirms Melnās Govs. Kādreiz vajadzētu pirms nobrauciena viņam piesiet abas kājas pie zirga.

Tālāk Mazo Nabagu iela meta līkumu, un ielas lejas gals nebija vērotājiem redzams. Viņi gaidīja ne visai ilgi. Pēkšņi no viņa elas gala atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa, kam sekoja grie­zīgi kliedzieni, lamu vārdu straume un divas skanīgas pļaukas.

— Kā tad! Tatāvs ir ar kādu saskrējies, — Gabijs rūca, sakozdams zobus. — Uzsēdini to pūsli jāteniski uz spilvena — arī tad viņš kaut ko izrīkos,

— Iesim paraudzīties, — aicināja Fernāns, kam rūpēja zirgs.

— Zidors un Mēlija palika apakšā, — sacīja Mariona. — Viņi pratīs Tatāvu izpestīt no turienes bez mūsu palīdzības .. .

Gabijs neviļus pavērās apkārt: bez suņu meitenes, Fernāna un Huāna Spānieša tur vēl bija Berta Zedeona un mazais nēģerēns Krikē Larikē no Bakhusa priekšpilsētas.

— Aiziesim tomēr līdz Cecīlijas ielai, — viņš bažījās. — Ne­var pamest viņus vienus, varbūt kāda nelaime…

Nonākuši līdz ielu krustojumam, viņi pret pelēkajām decembra debesīm ieraudzīja pārējos lēnītēm iznirstam no ielas līkuma.

Zidors Lošs vilka aiz stūres nelaimīgo zirgu bez galvas, kas ripoja vairs tikai uz diviem riteņiem. Viņam blakus, drusku pie­klibodams, soļoja Tatāvs; pietvīcis aiz satraukuma, viņš nesa rokā trešo riteni — priekšējo. Amēlija Babēna, komandas sa- nitāre, noslēdza gājienu. Plati atplestu muti viņa klusiņām smē­jās un laiku pa laikam paraudzījās atpakaļ uz Mazo Nabagu ielas lejas galu, kur drebelīgā balsī kāds izmisīgi klaigāja.

— Viņa nejēdzīgais ieradums bremzēt nelaikā citādi nemaz nevarēja beigties, — jau pa gabalu sauca Zidors. — No Nacio­nālās ielas puses nāk vecais Zigona tēvs, stumdams augšup sa­vus ratiņus ar pudelēm. Tatāvs tajā brīdī izbrauc no pagrieziena. Es stāvu vienā mierā, jo laika vēl atliku likām, lai pabrauktu garām. Bet kur nu! Mūsu Tatāvs strauji nobremzē ar abām ķet­nām un, baukš, taisni ratiņos iekšā!