POLS BERNĀ: ZIRGS BEZ GALVAS

Bērni iejuka pūlī. Rublo kā parasti bija uzstādījis savu preču galdu laukuma viņā pusē, «Parīzes» kafejnīcas rožainajā gaismā. Viņš klaigāja līdz aizsmakumam, aicinādams pircējus, bet nevie­nam neradās interese par viņa sakņu dzirnaviņām. Tas bija

nepatīkams cilvēks ar pieblīdušu, dzeltenīgu seju, no kuras dvesa pretim liekulība un negodīgums. Pagājušo vasaru viņš bija ap­vainojis Gabiju, ka zēns esot viņam nočiepis gāzes pavarda šķil­tavas. Gabijs dabūja pamatīgu brāzienu no policijas inspektora Sinē, kaut gan nekā nebija zadzis. Gabijs nemaz nespēja to izdarīt, un viņa komandā nekad nav bijis zagļu. Lai šo gadījumu izbeigtu, Gabija tēvs, Zuā kungs, depo mehāniķis, divi simti divdesmit mār­ciņu svarā, nākamajā ceturtdienā atnāca un, visiem redzot, parā­dīja Rublo savas dūres. Ar to arī pietika.

Kopš tās dienas ikreiz, kad Rublo izstādīja savas preces Lu­viņjī tirgū, Gabijs atļāvās sev prieku ierasties tur ar visu komandu un par viņu paņirgāties. Bez tam varēja pakavēt laiku, klausoties, kā Rublo liela savu preci, bet viņa āriene saistīja ar kaut ko ne­skaidri noslēpumainu, kas izraisīja lielākajos bērnos ziņkāri.

Rublo ieraudzīja bērnus tuvojamies savam saliekamajam galdam.

— Beidzot ierodas mana mazā publika! — viņš iesaucās lie­kuļoti laipnā balsī. — Lūk, īstie lietpratēji, kas nekā nepērk, bet prot novērtēt mājturības mehanizācijas brīnumus. Sastājieties, bērni, puslokā! Ne pārāk tuvu, tā! Es jums tūlīt demonstrēšu Fransfiksa dzirnaviņas, vienīgās šāda veida dzirnaviņas ar daudz­veidīgām pielietošanas iespējām. Tā ir kartupeļu šķaidītāja ma­šīna, siera rīve, sakņu kapājamā mašīna, gaļas maļamā mašīna, spiede un drupinātāja. Viss atkarājas no tā, kā to lieto, un fab­rikants mani speciāli atsūtīja uz šejieni, lai jūs varētu iegūt šo smalkmehānikas paraugizstrādājumu. Paskatieties! Es ņemu šo burkānu un sāku …

Mazais Bonbons un Berta Zedeona pacēlās uz pirkstgaliem, lai varētu saredzēt, kā burkāns pazūd aparātā.

— Viņam neizdosies neko pārdot, — zobgalīgi čukstēja Ma­riona. — Tās ir ierīces, kas darbojas tikai vienu reizi. Otrā rītā tās 'āizmet atkritumu kastē.

— Rublo nekad neko nepārdod, — piemetināja Gabijs, vai ari ļoti maz. Bet par to viņš tikai pasmejas. Liekas, ka viņš te at­rodas citos nolūkos.

Fernāns izbrīnījies pagriezās pret Gabiju.

— Kādos nolūkos? — viņš pārvaicāja.

— Nezinu, — atbildēja Gabijs un pavīpsnāja. — Ir tāda ļaužu suga, kas izliekas tirgojamies ar dažādiem sīkumiem, bet īstenībā nodarbojas ar kaut ko ne visai godīgu.

Krikē atskrēja gluži aizelsies ar desmit «poļu kūkām», kas bija rūpīgi ievīstītas zīdpapīrā.

Visi sastājās tām apkārt. Dalītājs bija Gabijs. Vislielākos ga­balus dabūja mazais Bonbons un Krikē, kas bija skrējis; vismazā­kais tika Tatāvam — kā mācība par zirga salaušanu. Tad sāka aizrautīgi ^trādāt visas desmit mutes, bet acis nenovērsās no Rublo rokām, kas ar žongliera veiklību samala putrā zaļu burkānu, kartupeli, sīpolu, ābolu, apelsīnu, siera gabalu. Briesmīgs maisī­jums!

Gabijs norija pēdējo kumosu, aplaizīja pirkstus un tad pavi­sam klusiņām ar elkoni piebikstīja Fernānam.

— Vai tu redzēji? — viņš čukstēja.

Fernāns palocīja galvu. Viņš bija redzējis. Mariona noliecās zemē pie Fifijas un iedeva arī tai mazu gabaliņu no savas «poļu kūkas». Pieceldamās meitene tūlīt pamanīja to, kas bija pārstei­dzis abus zēnus.

Rublo turpināja aizrautīgi demonstrēt savas dzirnaviņas. Ne­noguris viņš vienā laidā gvelza visādas muļķības, bet izveicīgās rokas grieza skrūves ciet un vaļā. Saknes tika maltas ar pilnu jaudu, bet domas viņam bija pavisam citur. Rublo dzeltenā, tuklā seja bija nedaudz pavērsta uz labo pusi, kur varēja redzēt stacijas tumšās ēkas. Turpinādams runāt, viņš sasprindzināti skatījās tajā virzienā, bet viņa mazajās, melnajās acīs šaudījās sa­traukums.

Ar gluži vienaldzīgu sejas izteiksmi, slēpdamies Tatāvam aiz muguras, lēnītēm uz to pusi pārvietojās arī Gabijs. Starp abām tirgotāju rindām, kas norobežoja šo laukuma stūri, drūzmējās ļau­dis, un pirmajā brīdī nevarēja saredzēt, kas tā bija satraucis Rublo. Bet tad Gabijs paraudzījās uz laukuma tukšo daļu, kur starp ap­gaismotajām tirgus būdām vizēja bruģis. Pār šo tumšo laukumu vienaldzīgi aizsoļoja vairāki gājēji: depo strādnieki, kas bija bei­guši maiņu, daži Ferāna kvartāla iedzīvotāji, arābu dokeri no Ma­zās Luviņjī un starp viņiem kalsnējs gara auguma cilvēks aizsarg- krāsas lietusmētelī, cieši sajozies, ar apbružātu cepuri galvā — po­licijas inspektors Sinē.

Gabija skatiens sekoja lietusmētelim, kas lēnām kustējās un ar noteiktiem starplaikiem gan pazuda, gan parādījās starp tirgus būdām. Vēlāk Gabijam likās, ka inspektors nedaudz pasteidzina soli, it kā lai varētu turēties kāda cita gājēja pēdās. Gabijam bija asa redze. Starp ēnām, kas klīda pa laukumiņu, viņam izdevās saskatīt šo otro gājēju. Tas bija liela auguma cilvēks, ģērbies zilā darba blūzē, kādas Luviņjī Šķirotavas ieliņās bija redzamas sim­tiem jebkurā dienas vai nakts stundā. Viens aiz otra soļodami, viņi abi atšķīrās no ļaužu straumes un iegrima Atbrīvošanas laukuma tumsā. Gabijs vairāk nekā neredzēja.

Viņš pagriezās atkal pret Rublo, kas vēl arvien runāja. Klau­sītāju pulciņam bija pievienojusies kāda sieviete no Luviņjī cie­mata un pieci zeņķi no Ferāna kvartāla. Cepuri Rublo bija atstū­mis uz pakauša, pieri klāja sviedri. Mariona nebija redzējusi ne Sinē, ne arī zilajā blūzē tērpto cilvēku, kas klaiņoja apkārt tir­gum, bet viņas vērīgās acis pamanīja ko citu:

— Rublo no kaut kā baidās, — viņa nomurmināja. Dažreiz gadās ievērot šādus sīkumus, nepievēršot tiem sevišķu uzmanību. Pēc pāris mirkļiem par tiem vairs nedomā, un dažreiz paiet ilgs laiks, kamēr tiem rodas pamatots izskaidrojums. Rublo sāka malt tik sparīgi, ka viņa cītība atgādināja paniskas bailes.

— Sitās dzirnaviņas nav pat vecas naglas vērts, — skaļā balsi ar pārsteidzošu pašapzinīgumu paziņoja mazais Bonbons.

Visi sāka smieties, un runātāja radītais noskaņojums izgaisa. Klausītāji izklīda, un sieviete palika viena pati stāvam saniknotā Rublo priekšā. Gabijs aizveda savējos pie trikotāžas preču galdiem tirgus otrā galā, pilsētas pusē. Pusceļā Fernāns neviļus pagriežas atpakaļ pret «Parīzes» kafejnīcas sārtajām lampām.

— Ko tu tur skaties? — jautāja Mariona.

— Rublo vairs nav. Viņš ir pametis visu savu preci, — iesau­cās pārsteigtais Fernāns. — Pagājušas tikai dažas sekundes, bet viņš ir jau nozudis!

Sabiedroto ielas stūrī Tatāvu un mazo Bonbonu aizsauca prom viņu māte, Luvrjē kundze, kas nāca no tirgus ar diviem sakņu groziem. Abi zēni negribīgi šķīrās no biedriem.

— Par zirgu neraizējies! — Fernāns uzsauca nopakaļ resna­jam Tatāvam.

Bija jau vēls. Vakars pienāca drīz, ietinot tumsā ielas un dūma­kainos apvāršņus. Jaukā ceturt­diena 1 beidzās.

Drīz arī Krikē Larikē un Hu- ans Spānietis devās uz Bakhusa priekšpilsētas pusi, Berta Zedeona noskūpstīja abas draudzenes un aizsteidzās uz. Ferāna kvartālu. Aizgāja arī Gabijs kopā ar Zidoru un Mēliju. Viņi visi trīs dzīvoja kādā mājā tālu pie Obertēna ceļa, Nacionālās ielas stūrī. Mariona palika viena ar Fernānu.

1 Francijas skolās ceturtdienās mā­cības nenotiek.