ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

ZENTA ĒRGLE

Bez piecām minūtēm pieauguši

Smagās skolas durvis aizvērās. Izlaiduma balle bija beigusies.

Astotajai «b» vēl negribējās šķirties. Kopējie pārdzīvojumi, audzinātāja slimiba, atgadījums ar Baibu, gatavošanās eksāmeniem viņus bija saliedējuši par draudzīgu saimi.

— Šeit, skolas priekšā, zvēram, ka pirmajā septembrī visi atkal satiksimies un tad jau būsim devītā «b», — Pēteris skaļi sauca.

— Zvēram, zvēram, zvēram!

Neviens nepamanīja, ka Klāvs, Dace un Jānis, saukts par Profesoru, klusēja.

— Uzmanību, uzmanību! Tūlīt jūs būsiet liecinieki tam, kā izšķiras cilvēka likte­nis. Ja ģerbonis, tad es ar jums, ja cipars…

— Ko tad?

— Tas ir mans noslēpums.

Uz mākslas skolu, domā, mēs nezinām.

Uz asfalta gulēja cipars.

— Neesi muļķis, vecīt! — Imants iebukņīja draugam sānos. — Nav jau viduslaiki, kad ar visādām burvestībām centās izzināt nākotni.

— Ejam uz slimnīcu pie skolotāja Kadiķa!

— Ejam!

* * *

Skolotājs Reinis Kadiķis atvēra acis. Trula sāpe krūtīs atbalsoja katru elpas vil­cienu. Kur viņš atradās? Balti griesti. Vējš šūpoja vaļējā loga plānos aizkarus. Ārā skaļi čiepstēja zvirbuļi. Cieši līdzās gultai, galvu uz naktsgaldiņa uzlikusi, snauda kāda sieviete. Skolas medmāsa Milda? Kādēļ viņa šeit? Pamazām apziņa noskaidro­jās — otrais infarkts, slimnīca, operācija. Cik ilgi viņš nogulējis nemaņā — dienu, divas, varbūt vairāk?

Kā melns mākonis uzbrāzās drūmas domas. Ārsts teica: par skolotāja darbu lai pat nesapņojot. Viņš to pats ar prātu saprot. Skolotājam ar jauniešiem jāiet kopsolī. Un, ja to vairs nespēj, tad…

Skola bija viņa mājas, viņa ģimene. Kā lai iztiek bez bērniem, bez viņu zinātkārajām acīm, bez tās īpašās atmosfēras, kas valda tikai skolā un neļauj novecot arī skolotājam? Vienam pašam savas istabas četrās sienās — dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Visu mūžu viņš ir bijis devējs, juties esam nepieciešams, vajadzīgs saviem audzēkņiem.

Pa ielu dārdēdamas brauca smagās mašīnas, aizšvīkstēja trolejbusi. Pilsēta modās jaunai darba dienai. Vienīgi viņam nebija, kur steigties.

Pēkšņi, pārskanēdama ielas trokšņus un zvirbuļu čiepstēšanu, augšup cēlās dziesma. Tie taču ir manējie! Lūk, Baibas skanīgais soprāns, Pētera tenors. Dau­mants, kā vienmēr, vilka nepareizi, bet toties ļoti skaļi.

Logā parādījās Klāva šķelmīgā seja. Uz grīdas izkaisījās rozes, neļķes, kallas, ceri­ņi, peonijas.

— Negudrais! Uzrāpies pa notekcauruli. Tūliņ kāp zemē, dzirdi! Nositīsies!

Slimniekam šķita, ka viņš sauc skaļā balsī, bet Klāvs dzirdēja vienīgi vārgus čuk­stus. Reinis Kadiķis pūlējās piecelties.

— Guli mierīgi un nekusties! — medmāsa Milda pavēlēja. — Pats zini, ka ne­drīksti uztraukties.

Viņa piegāja pie loga.

— Drī-zu iz-ve-se-ļo-ša-nos! — astotā «b» korī skandēja.

— Tieši no izlaiduma balles pie tevis, Reini. Un tu vēl burkšķi, ka neesot nevie­nam vajadzīgs. — Milda paslepšus noslaucīja aizkustinājuma asaras. — Meitenes baltās kleitās, zēni tumšos uzvalkos, saposušies kā uz kāzām.

— Ko kliedz, ko bļaustās! — nez no kurienes uzradies, ūsains večuks rājās. — Vai neredz, ka slimnieki vēl guļ. Iūliņās marš prom!

❖ ❖

— Nāc, es tevi pavadīšu! — Daumants paņēma Baibu zem rokas. Abi klusēdami nogriezās pa celiņu, pa kuru tik bieži skolas laikā bija gājuši.

— Brūte un brūtgāns, — Imants nicinoši nosauca pakaļ.

— Un tev slcauž? — Tas bija Pēteris. — Nāc, Dace, mums pa ceļam.

Pa kanālu peldēja gulbju saime, strūklaka saules staros šķieda mirgojošas lāses.

— Dzirdi — lakstīgala! — Baiba apstājās.

Patiešām — pašā pilsētas centrā no ziedoša ceriņu krūma skanēja treļļi un svilpošana, pogāšana un vīterošana.

«Rīt es viņu vairs neredzēšu un parīt ne, un aizparīt…» Daumants sadrūmis prā­toja.

«Daumanta pietrūks,» Baiba, pati par sevi izbrīnījusies, klusībā atzinās. «Kopā ar viņu nav jāizliekas, varu teikt, ko patiešām domāju.»

— Nemēģini palaisties slinkumā, — viņa piekodināja. — Lietišķajos būs milzīgs konkurss. Zīmē katru dienu. Un atkārto gramatiku. Gribi, es pati tev atprasīšu.

— Darīšu visu, ko mana karaliene pavēl.

Daumants ceremoniāli nometās uz viena ceļa un nolieca galvu. Viņam gribējās skaļi uzgavilēt no prieka. Tas nozīmē, ka viņi satiksies arī brīvdienās.

— Neāksties, es runāju nopietni.

— Es ari.

Pie mājas, kur Baiba bija piedzimusi un uzaugusi, abi apstājās. Vecāku un Ro- landiņa istabu logi bija atvērti. Visi vēl gulēja. Brīdi pastāvējusi, meitene nopūtās un gāja tālāk.

Irbes dzīvoja namā, kas gadsimta sākumā bija viens no greznākajiem pilsētā. Pie durvīm ienācējus sagaidīja divi akmens lauvas nedzīvām acīm un apdauzītiem purniem. Pieliektām galvām un mugurām kariatīdes turēja stiklotu verandu. Balkons virs tās bija pārvērsts par mazu, ziedošu dārzu. Irbes māte pašreiz laistīja puķes.

— Nāc, bērniņ, augšā, mēs jau tevi sen gaidām, — viņa sauca.

«Pati pirmā virsotne manā dzīvē sasniegta,» Baiba prātoja, saudzīgi izklādama balto izlaiduma kleitu uz krēsla blakus guļvietai. «Kas būs tālāk?»

— Meitenei uz rudeni vajadzētu jaunas kurpes, bet man knapi iznāk uzturam. Ko iesāksim?

— Jāapprasās pa klubiem, varbūt kādam vajag koncertmeistara. Tagad ansamblīši aug kā sēnes lietū.

— 1 nedomā! Ar tavu sirdi… Tad jau labāk es noadīšu pāris jaku. Esot tāds uzņē­mums «Daiļrade», kur pieņemot darbus no rokdarbniekiem.

— Vai tev prāts, māt, ar tavām acīm? Labāk pārdosim kādu gleznu. Par šo Rozen- tālu dabūsim krietnu summu. Tikpat kapā līdzi nepaņemsim.

— Meistars pats to uzdāvināja manai mātei.

Nopūta.

— Dzīvs cilvēks vairāk vērts nekā atmiņas.

Iegrimusi mīkstajā klubkrēslā, Baiba sēdēja kā sastingusi. No abiem sirmgalvjiem viņu šķīra tikai palmas kuplā lapotne.

— Varbūt Purvīša «Ziedošās ābeles»?

— To mēs nopirkām desmitajā kāzu dienā, atceries?

— Vai tu esi pārliecināts, ka no Baibas iznāks laba dziedātāja?

— Patiešām laba dziedātāja ar spēcīgu balsi un plašu diapazonu ir reta parādība. Tāda bija Milda Brehmane-Štengele. Atceries Vāgneru. Viņa dziedāja Elizabeti, es — Tanheizeru. Nu jau viņa mirusi. Nē, Baiba nekad nebūs operdziedātāja. Varbūt estrādes soliste. Tur mikrofoni, visādi pastiprinātāji. Baibai ir piemīlīgs lirisks soprā- niņš. Ja viņa krietni pastrādātu… un ja tiktu vaļā no pārliecīgās kautrības, kas meiteni sasaista, — Irbe nopūtās. — Tādu kā viņa ir daudz.

— Es Baibu esmu iemīlējusi kā pašas bērnu, — Irbes māte atzinās.

— Es arī. Tu te, bērniņ? — večuks satrūkās. — Mēs domājām, ka tevis nav mājās.

— Biju aizsnaudusies. — Baiba izlikās nule pamodusies.

— Iesim, mat, uz virtuvi. Laiks vārīt kafiju.

Baiba palika istabā viena. Pēcpusdienas saule apspīdēja palmu lapas, ziedošās violetās begonijas, rožainās petūnijas un sarkanās vecmodīgās fuksijas. Lāga vecenīte ar puķēm sarunājās kā ar dzīvām un aizkustinoši par tām rūpējās. — Visa dzīvā radība mīl mūziku. Arī puķītes. Tādēļ viņas tik krāšņi zied, ka pie mums katru dienu skan dziesmas. Es pati lasīju grāmatā. Augi pat jūtot to, vai cilvēkiem, kas tiem līdzās, ir labs vai slikts noskaņojums.