ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

Ārēji nekas nebija mainījies. No sienām uz meiteni raudzījās vecmeistaru glez­nas. Istabas kaktā vecmodīgs pulkstenis skaitīja sekundes. Bet bija sabrukusi viņas nākotnes sapņu pils.

Paķērusi priekšnamā fukšo veļas grozu, Baiba skrēja pa trepēm augšā uz bē­niņiem.

Vecā, nez no kuriem laikiem bēniņos pamestā dīvāna atsperes žēli nodžinkstēja. Baiba ļāva vaļu asarām. «Nekad es nebūšu Edīte Piafa vai Mireija Matjē. Tas sapnis ir izsapņots. Kā dzīvot bez sapņa?»

Logu ailēs klusi dūdoja baloži. Caurvējā kā dzīvi kustējās Irbes mātes garie, vec­modīgie naktskrekli, baltie smalklina palagi, spilvendrānas.

«Bet ja nu Irbīte kļūdās?» uz brīdi paspīdēja niecīgs cerību stariņš. «Tagils ap­galvoja, ka es… Nav ko pašai sevi apmānīt. Tagilam labākas nebija, tādēļ viņš bārstījās ar komplimentiem, skaidrs. Pamest mūziku tagad, kad esmu spērusi pirmos soļus tās pasakainajā valstībā? Sirdij tuvo Dārziņu? Šūbertu? Grīgu? Pamest dziesmas, kas man devušas tik daudz prieka?

Kaut kas jāizdomā. Lāga vecīši manis dēļ grib pārdot iemīļotās gleznas. To ne­drīkst pieļaut. Jāatgriežas atpakaļ pie mātes un patēva. Bet negribas, ai, kā negribas.»

— Kādēļ? Vai mēs tev ko nodarījām pāri? — Uzzinājusi par meitenes lēmumu, Irbes māte apraudājās.

— Man pie jums bija tik labi kā nekur, bet māte viena netiek galā ar saimniecību un Rolandiņu.

Tā bija patiesība. Kad sieva strādāja otrajā maiņā, Naikovskim pašam nācās iet uz bērnudārzu pēc dēla. Istabas stāvēja neslaucītas, virtuvē krājās netīru trauku grēdas.

— Māja kā cūku kūts, — Naikovskis rūca.

— Man nav simt roku. Ņem pats un piekop! — Baibas māte saskaitās.

Naikovskis izbrīnījies paskatījās sievā, kaut ko tādu viņa uzdrošinājās pateikt

pirmo reizi.

— Citi vīri atnes no veikaliem gan maizi, gan pārējos produktus, — sieva vēl nevarēja norimties.

— Uz to tu neceri. Sieviešu darbus es nedarīšu.

Naikovsku ģimenei ļoti trūka Baibas čaklo roku.

— Baiba mājās! Baiba pārnāca, — Rolandiņš kādu pēcpusdienu priecīgi paziņoja tēvam. — Viņa vairs neies projām.

Naikovskis pārsteigts apstājās. Bālā, iebiedētā radījuma vietā, kas kādreiz drebēja no bargā skatiena vien, viņa priekšā stāvēja skaista jauniete un mierīgi vērās ar savām lielajām acīm patēvam tieši virsū.

— Nu, nu, nedusmo vairs, — Naikovskis samulsis taisnojās. — Es toreiz nedaudz pārsteidzos.

kokvilnas kleitiņā, ar iepirkumu tīkliņu rokās stāvēja un aizsapņojusies vēroja izstādī­tos modeļus.

— Lēti, ērti, eleganti, vai ne? — Tā bija viņas kādreizējā klasesbiedrene Dace Ēr- gle. — Cik jauki, ka tevi satiku, — viņa čaloja. — Es pašreiz briesmīgi raujos. Priekš­pusdienās strādāju tepat iModes namā mammas nodaļā, bet pēcpusdienās palīdzu vecmammai, tu jau zini, cik mūsējo daudz. Kamēr visu sapērk, pagatavo ēdienu, šausmas, kāda noņemšanās. Vai tu kādu no klases esi satikusi?

— Vienīgi Daumantu, — Baiba atbildēja un piesarka. — Es viņam piepalīdzu sagatavot latviešu valodu. Pati zini, kāds viņš slaists. Uz rozentāliešiem nav ko cerēt, tur devītajā klasē tikai divas brīvas vietas un tās pašas jau aizrunātas. Arī lietišķajos katru gadu baigais konkurss. Paklau, vai šādu sarafānu uzšūt grūti? — viņa spēji pār­mainīja sarunu tematu.

— Pēc pasūtījumiem nāvīga rinda. Tu gribi sev, ja? Tad atstiep drēbi un par abām uzrausim, — Dace piedāvājās.

— Bet es protu tikai pa taisno.

— Tas nekas, es pamācīšu.

Baiba vēl nenojauta, cik ļoti šī nejaušā satikšanās ar klasesbiedreni pārvērtīs viņas turpmāko dzīvi.

* * *

Daces māte vēroja abu meiteņu rosīšanos, bet neiejaucās — lai pašas tiek galā. Vispirms Dace no papīra izgatavoja piegrieztni, sadalīja audumu, sadiedza, piemērīja.

— Kā tev šķiet, vai viss kārtībā? — viņa palūdza māti pārbaudīt.

— Ikviens cilvēks ir savdabīga pasaule, — māte, šo to pielabodama, sacīja. — Arī apģērbam, īpaši sievietēm, vajadzētu būt savam, atšķirīgam no citiem kaut vai ar kā­du sīkumu, lakatiņu, rotājumu. Šādu kleitiņu ir tūkstošiem, bet tu, Baiba, uzšuj uz krūšu kabatiņas savu monogrammu un būsi citāda.

— Sānu vīles sašuj pati, — Dace atvēlēja.

— Bet ja nu man nepadodas?

— Tad izārdīsi un sāksi no jauna.

Drebošu sirdt un trīcošām rokām Baiba piesēdās pie šujmašīnas. Tā bija ar mo­toru, pavisam citāda nekā mātes vecā, ar roku darbināmā.

— Pirmajai reizei kolosāli, — Dace paslavēja. — Tev ir ķēriens.

Baiba no prieka nosarka.

— Man, tāpat kā mammai, patīk šūt, — Dace atzinās, — tādēļ es mācīšos profe­sionāli tehniskajā skolā par šuvēju, bet pēc tam iešu strādāt uz Modes namu — turpat, kur mana mamma.

— Vai tev prāts? Uz šīm, nu, profesionāli tehniskajām taču iet tikai tādi, kas vidusskolā nevar noturēties, slikti mācās, nu, visādi paklīdeni.

— Kas tev sastāstījis tādas muļķības? Šuvēju skolā lielāks konkurss nekā uz mediķiem.

Brīdi abas meitenes klusēdamas cītīgi strādāja.

— Bet ja nu tu pēkšņi atjēdzies, ka šūšana nav tavs īstais aicinājums?

— Muļķīt, profesionāli tehniskās vidusskolas beigušie var iestāties jebkurā augst­skolā.

Veselu mēnesi Baiba prātoja un pārlika, mocījās neziņā, ko iesākt — turpināt mācības vecajā skolā vai iet uz profesionāli tehnisko. Visbriesmīgākās bija šaubas, tās nedeva miera ne dienu, ne nakti. Negribējās ne ēst, ne gulēt. Mājas darbi slīdēja no rokām ārā.

— Kas ar tevi? — māte bažījās. — Vai tik neesi slima?

— Tā vien raugies, siev, ka nenokļūstam pirms laika vectēva un vecmāmiņas godā, — patēvs, nopētījis Baibas augumu, noņirdzās.

Baiba ātri izskrēja no istabas.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

«Kā iedomājos par dziedāšanu, tā gribas ielīst tumšā kaktā un gaudot kā sli­mam sunim. Koncerti. Aplausi. Ziedi. Muļķe gatavā, Allas Pugačovas slavas sa- kārojies. Laba šuvēja tūkstoškārt vērtīgāka nekā viduvēja dziedātāja. Bet ja nu Irbe kļūdās?Muslimam Magomajevam pat slaveni profesori apgalvojuši, ka viņam neesot balss. Un kas notika patiesībā? Muslima samtaino baritonu tagad pazīst visā zemē.

Kam lai jautā padomu?»

* * *

Reinis Kadiķis nespēja pierast pie jaunās dzīves ar neskaitāmiem ārsta aizliegu­miem — nesmēķēt, nelietot alkoholu, nesteigties, neuztraukties, nepārstrādāties…

Pensionārs. Norakstīts kā veca, nederīga mēbele. Turpat blakus dīvānam uz grā­matplaukta trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava, no pirmās līdz astotajai klasei. Pēdējais izlaidums, vairāk nebūs. Nekad vairs neskanēs skolas zvans, aicinot uz stundu. Atlicis vēl pēdējais zvans — uz dusas vietu.

Kadiķis kāvās ar drūmām domām un vientulības sajūtu. Viņa audzēkņi, laimīgi, ka tikuši vaļā no mācībām, bija izklīduši kur kurais.

Šad tad uz īsu brīdi ieskrēja angļu valodas skolotāja Mādžorija Šīpa, pačivināja un, pametusi aiz sevis dārgu franču smaržu mākoni, aizdipināja ar savām smailpa- pēžu kurpītēm.

— Angliete bijusi, — medmāsa Milda, paostījusi gaisu, ik reizes nemaldīgi kon­statēja. — Runā, ka braukšot uz Angliju papildināties, rakstot disertāciju.

Drīz pēc pāfiTākšanas no slimnīcas atnāca Daumants ar tēvu.

— Atnesām tev darbu. — Mārtiņš Pētersons uzlika uz galda pabiezo, skolotājam tik pazīstamo saini. — Nu tev būs gana laika pastrādāt. Tikai nepārraujies.