ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

— Ejam peldēties! — Daumants uzlēca kājās, paķēra Baibu aiz rokas un skriešus devās ūdenī.

Viņi atkal peldējās un sauļojās, turpat pludmales kioskā nopirka pīrādziņus un saldējumu. Baiba meta maizes drupačas. Kaijas brēkdamas tās satvēra vēl gaisā.

— Ejam pretī saulei! Es vēl nekad neesmu bijusi pie Daugavas grīvas.

— Ejam!

Roku rokā abi aizsoļoja uz Mangaļsalas pusi.

Pie nelielas, viegli pārbrienamas upītes Daumants apstājās.

— Kādreiz šeit bija Daugavas grīva. Sešpadsmitā gadsimta beigās upe palu laikā izlauza sev jaunu — pašreizējo gultni. Vecupi vēl tagad sauc par Vecdaugavu.

— Kā tu to zini?

— Airu ielā tieši Vecdaugavas krastā dzīvo mans krusttēvs. Viņam ir motorlaiva. Gribi, es tevi kādreiz izvizināšu? Vienā līcītī tur zied kolosālas ūdensrozes.

Pie Daugavas grīvas abi apstājās. No apaļiem laukakmeņiem uzbūvētā mola galā mirkšķināja neliela bāciņa. Pretējā krastā Daugavgrīvas pusē otra — lielāka — atbildēja. Pa jūras vārtiem iegriezās daudzstāvīgs pasažieru tvaikonis. Skanēja mūzika.

Abi kā apburti vēroja, kā saule pamazām iegrimst jūrā, izklādama līdz pat kras­tam vizuļojošu celiņu.

— Nu gan es dabūšu, — Baiba atjēdzās.

— Tepat tuvumā jābūt autobusu pieturai.

Abi skrēja pa dambi, kas iežogoja Daugavas labo krastu.

Mājās Baibu saņēma ar naidīgu klusēšanu. Rolandiņš jau gulēja, māte un patēvs pa televizoru skatījās filmu.

— Varat mani apsveikt, esmu uzņemta profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc trim gadiem būšu diplomēta šuvēja, — Baiba paziņoja.

— Ko tu teici? — māte sākumā neaptvēra.

— Šuvēja? Tas ir labi. Es teikšu, to tu lieliski izdomāji, — patēvs slavēja. — Labām šuvējām mūsdienās zelta dzīve, netrūkst ne naudas, ne deficītu mantu.

— Tu vienmēr ar savu mantu, — māte īgni pārtrauca vīru. — Nedari muļķības, Baiba! Ej atpakaļ uz vidusskolu un turpini mācīties mūziku! — Viņa jau bija paguvusi visām darbabiedrenēm palepoties, ka meita gatavojas kļūt par slavenu dziedātāju.

— Nē, mamm, es esmu visu labi pārdomājusi. — Baiba skumji pasmaidīja. — Ša­jā skolā mūs apģērbj un paēdina, bet, sākot ar otro kursu, maksā par padarīto darbu. Pēc trim gadiem spēšu pati sevi pilnībā uzturēt.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Esmu šuvēju profesionāli tehniskās skolas audzēkne. Meitenes teic, ka šajā skolā lielu vērību pievērš mūzikai. Kas būs, būs…

Ja Naikovska vietā būtu mīlošs, gādīgs tēvs, kam rūpētu mans turpmākais lik­tenis, es neparko neietu uz arodeni.»

31. augustā divdesmit astoņas otrās grupas meitenes, nākamās kleitu šuvējas, pirmo reizi visas kopā satikās darbnīcā. Svaigi nolakoti darba galdi, ar vaskadrānu pārsegtas šujmašīnas, gludināmie dēļi, manekeni tērpu uzlaikošanai — tā varētu izskatīties kādā modes ateljē.

Gadījuma pēc kopā sasēdušās, meitenes raudzījās viena uz otru, sasmaidījās, ap­jautājās, kā sauc solabiedreni un kurā skolā mācījusies.

Līdz ar zvanu darbnīcā ienāca padzīvojusi sieviete gludiem, iesirmiem matiem, kas uz pakauša bija sasprausti vecmodīgā mezglā. Labsirdīgais smaids vērta viņu tuvu un pazīstamu kā māti.

— Esmu jūsu meistare. Mani sauc Kristīne Liepa. Mums nāksies strādāt kopā no jūsu pirmajiem adatas dūrieniem līdz pat greznajai vakara kleitai. Divas reizes nedēļā…

Durvis ar troksni atsprāga vaļā. Tajās parādījās meitene blondiem, sacirtotiem matiem, spilgti krāsotām lūpām un zaļgani ietonētiem acu plakstiņiem.

— Ai! — pamanījusi meistari, viņa iesaucās un aizsita plaukstu mutei priekšā.

Liepas pierē ievilkās vertikāla grumbiņa.

— Kā tevi sauc?

— Dēzija. Dēzija Darbiņa.

Dēzija jau pagājās, lai ieņemtu vienīgo brīvo vietu blakus druknai meitenei ar piņņainu seju.

— Panāc atpakaļ! — meistare viņu pasauca.

Dēzija izbrīnā sarauca uzacu lokus.

— Ar tevi tad arī sāksim. Lai turpmāk novērstu nepatīkamus pārpratumus, iepazīstināšu jūs ar skolas kārtības noteikumiem. Apskatiet uzmanīgi savu biedreni. Meitene kā meitene, labs augums, glīta seja. Bet kādēļ tu esi tā izkrāšļojusies?

Dēzija piesarka.

— Nu, lai patiktu! — Viņa paraustija plecus. — Lai būtu skaistāka. Visas tā dara.

— Tas nav tiesa, visas nekrāsojas. Bet dažām no jums, es skatos, šis grēks piemīt. Tad nu palūgšu iegaumēt — tos trīs gadus, kamēr jūs mācīsieties mūsu skolā, lai nebūtu nekādas mālēšanās. Sēdieties, Dēzija, un starpbrīdī, lūdzu, nomazgājieties! Neaizmirstiet, ka jūs esat skaistas tāpat ar savu jaunības svaigumu, jebkura smiņķa kārta to var tikai sabojāt.

— Tā nu gan ir baigi aptaurētā, — Dēzija, atsēdusies blakus piņņainajai meitenei, nočukstēja. — Kā tevi sauc?

— Sveta, tas ir, Svetlana.

— Tu no laukiem?

Sveta klusēdama pamāja.

— Es arī. Vai tu dzīvo kopmītnē?

— Mm.

— Es gan pie māsas. Viņa ir šuvēja, beigusi šo pašu skolu.

Meistare turpināja stāstīt par skolas kārtības noteikumiem.

— Ikvienam audzēknim obligāti jādarbojas kādā no mākslas vai tehniskās jaun­rades pulciņiem. Skolā ir divi deju kolektīvi — tautiskais un modernais, koris, vokāli instrumentālais ansamblis, dramatiskais kolektīvs…

Atskanēja zvans.

— Neizklīstiet! Iesim saņemt formas tērpus, — meistare piekodināja

— .[1] [1] *

•

— Tajā skolā vēl trakāk nekā viduslaiku klosterī, — Dēzija, mājās gludinādama jauno formas kleitu, skaļi šķendējās. — Kāda velna pēc vajadzīgi šie idiotiskie, baltie priekšauti? Kā ķēkšām. Nu, paskaties pati, pēc kā es izskatos. Pēc ķēma, vai ne? For- mene ari kā maiss.

Dēzijas vecākā māsa Edīte smaidot noraudzījās uz jaunāko.

— Balts vienmēr bijis svinību krāsa. Līgavas tērps arī ir balts. Tu redzēsi, cik jūs visas kopā būsit glītas ar saviem baltajiem priekšautiem.

— Un pēc kā izskatās strīpainais darba tērps? Pēc vīriešu pidžamas. Ja jau viņi tik briesmīgi grlStās formas, nu lai, bet to es tev saku — kolīdz stundas cauri, tā for­mu nost.

— Plika iesi uz māju, vai?

— Kādēļ tad plika? Atstāšu mājas tērpu garderobē un pārģērbšos.

— Manā laikā garderobes tantiņa neļāva, neesot vietas.

— Nu, tad noslēpšu darbnīcā skapī vai citur kur. Vecāko kursu skuķi visi tā dara, tikai pēdējās naivules staigā pa ielu formenē.

— Modes dāma atradusies!

— Ar tevi jau nevar parunāt kā ar cilvēku. — Dēzija apskaitusies izskrēja no vir­tuves.

^

Pilsēta pirmā septembra rītā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, kļuvusi itin kā jaunāka un priecīgāka. Pirmklasnieki ar somām uz muguras un tikpat garām gla­diolām kā paši rokās soļoja mātēm līdzās nopietni un svinīgi. Vecāko klašu skolnieki, satikuši klasesbiedrus, sasaucās: — Čau, vecīt! Kā sviežas? Pa pirmo! Un tev?

Baiba uz jauno skolu gāja dalītām jūtām. Vecajā viss pierasts, visi pazīstami — Profesors, Klāvs, Marga, Rita, Anna… Un viņu uz brīdi pārņēma skaudrs žēlums, ka pametusi savus klasesbiedrus.

— Apsveicu jauno strādnieku maiņu! — Daumants pie skolas ieejas pasniedza Baibai baltu asteres ziedu.

Pirmo kursu sagaidīja īpaši svinīgi. Tāda bija viena no skolas tradīcijām. No ieejas durvīm līdz pat zālei uz kāpnēm stāvēja bundzinieces baltos, īsos svārciņos, baltās zeķēs, sarkanās vestēs, sarkanām cepurītēm galvā. Bungu dārdoņas pavadīti, jauniņie iesoļoja aktu zālē un izvietojās gar malām, vidū atstājot brīvu laukumu. Koris skan­dēja skolas himnu.