Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Zenta Ērgle

Nosargāt mīlestību

— Raksti: «Kopā ar draugu,» — nē, labāk: «Ar drau­giem aizbraucu uz dienvidiem,» — Daumants diktēja.

— «Būšu atpakaļ augusta beigās. Atslēga pie kaimiņie­nes.» Viss!

Baiba nolika papīra lapu redzamā vietā uz galda.

— Mamma droši vien neteiks nekā, bet patēvam no dusmām pārdegs «drošinātāji», — viņa iesmējās.

Šuvēju profesionāli tehniskā vidusskola bija pabeigta, kvalifikācija iegūta, arī darbavieta zināma. Priekša brīvdienas — viss augusta mēnesis, vesela mūžība. Baiba un Daumants bija nolēmuši to pavadīt dienvidos. Biļetes uz Simferopoli jau atradās kabatā, mugursomas sapako­tas.

— Šī būs vistrakākā dēka manā mūžā, — Baiba teica. — Ja nu aptrūkst naudas un netiekam vairs atpakaļ, ko tad?

— Gan jau kaut kā, — Daumants vieglprātīgi atmeta ar roku,

«Ar šuvējas profesiju nekad postā nenokļūsiet,» Baiba atcerējās meistares Liepas vārdus un nomierinājās.

Ziņu, ka Daumants precēsies, Pētersonu ģimene uzņēma bez īpašām emocijām. Mātei Baiba vienmēr bija patikusi. Pārējie viņu tikpat kā nepazina.

— Kur tev jāsteidzas kā uz ugunsgrēku? — tēvs gan mēģināja iebilst. — Būtu pāris gadu padzīvojis puiša kārtā, iekrājis naudu, sarūpējis dzīvokli un tad vedis mājās sievu.

— Paliec mierā, tēv! Mēs ari abi jauni sagājām kopā, un mums tāpat nekā nebija. Labāku sievu par Baibu Daumantam neatrast. — Māte tūlīt nostājās dēla pusē.

— Ko tu trako kā nepilnīgais? — brālis Kristaps noprasīja, kad abi bija palikuši vieni savā istabā. — Vai kaut kas «piededzis»?

— Es viņu mīlu, vai tu to spēj saprast, grāmatu tārps? Četrus gadus es viņai esmu sekojis kā ēna, baidījies, ka viņa neiemīlas citā, ka nepamet mani. Es negribu vairāk gaidīt un mocīties nevienu dienu.

— Tātad tu neesi drošs, ka viņa tevi mīl tikpat stipri kā tu viņu?

— Visus skolas gadus gājām līdzās, un viņa mani uzskatīja par labu draugu. Un tikai pavisam nesen beidzot izskaidrojāmies.

Brīdi valdīja klusums.

— Es tevi apskaužu, mazo brāl. Baibas dēļ.

— Vai tiešām tu nekad neesi pa īstam iemīlējies? Vecākais brālis pakratīja galvu. — Mūsu kursā sieviešu,

ka biezs, bet neviena nav sirdij tuva.

— Krist, vai tu nevarētu piespēlēt mazliet naudas? Mēs ar Baibu laižam uz dienvidiem.

Kristaps izņēma no maka piecus desmitniekus, ko bija krājis kurpēm. — Ņem par labu! Vairāk man nav.

— Paldies. Sākšu strādāt, atdošu.

— Gan jau.

Kristaps lielā slepenībā gatavojās uzrakstīt romānu par jauniešiem. Taču, lai to veiktu, vajadzēja ne tikai trāpīgas detaļas un dzīves pieredzi, bet pats galvenais — spēju iejusties varoņu jūtu pasaulē. Par jauniešiem nekas, tos viņš puslīdz pazina, bet ko iesākt ar vecāko paaudzi, ja viņš nespēj izprast pat savu tēvu 11 n māti? Ko viņi domā, kad klusēdami vaļējām acīm guļ viens otram līdzās? Tēvs bija jaunāks par Daumantu, kad zaudēja roku. Māte reiz ieminējās, ka tēvs jaunībā esot labi zīmējis un sapņojis par akadēmiju, bet nodots mācībā pie mēbeļu galdnieka. Kādēļ tēvs sāka dzert? Varbūt aiz sirdēstiem par neizdevušos dzīvi, par zudušajiem jaunības sapņiem?

Dažreiz cilvēkā gadiem ilgi rūgst neapmierinātība ar sevi, ar ģimeni, ar darbu. Un pēkšņi tā izlaužas uz āru. Dažs meklē mierinājumu, aizmirstību, iespēju izteikt vai parādīt sevi vaļaspriekos, bet citi — kā Daumanta un Kristapa tēvs — sāk dzert.

Māte kādreiz dziedāja korī. Bet nu jau vairākus gadus viņa to pametusi: neesot spēka izstaigāt uz mēģinājumiem. Apbedīt var ne tikai tuviniekus un draugus, bet arī sapņus. Māte vispirms apraka sapni par medicīnu, bet pēc tam — arī par dziedāšanu.

Pats briesmīgākais laikam gan ir apbedīt mīlestību. Savu kvēlo jaunības dienu mīlestību māte apliecināja ar darbiem. Riskējot ar dzīvību, viņa kara laikā izglāba iemīļoto no drošas' nāves, pēc tam apprecēja invalīdu. Visu mūžu viņa ir vīru žēlojusi, mierinājusi un balstījusi. Bet kā var mīlēt dzērāju? Kristaps atcerējās — reiz pirms pāris gadiem, kad tēvs sita māti, Daumants, klāt pieskrējis, kliedza:

— Triecam viņu ratā! Kam vajadzīgs tāds tēvs?! Es viņu ienīstu!

Bet es viņu vēl vienmēr redzu tādu kā jaunībā — drošsirdīgu, jautru, skaistu, visas partizānu brigādes mīluli, — māte dēliem atteica.

Par mātes lielo cerību, nepiepildīto sapņu iemiesojumu kļuva vecākais dēls Kristaps. Meita Zane un jaunākais dēls Daumants mācījās kā pa celmiem, galvenokārt uz trijniekiem, Kristapa liecībā virknējās vieni vienīgi piec­nieki, turklāt tie nāca bez īpašas piepūles. Daumants kopā ar citiem zēniem barā klaiņoja apkārt, kāpa kokos, plēsa drēbes, kaitināja kaimiņus, Kristaps pa to laiku rātni sēdēja mājās un lasīja grāmatas vai mācījās. Zelta medaļa, pēc tam augstskola. Mātei par lielām bēdām, viņš neaizgāja uz mediķiem. Kristapu interesēja svešvalodas. Fakultātē viņš drīz vien izvirzījās gan mācībās, gan sportā un sabiedriskajā darbā. Pasniedzēji viņu uzskatīja par drošu kandidātu aspirantūrai, bet kursa biedru vidū Kristaps nebija iecienīts, jo domāja tikai par sevi. Pārējo biedru problēmas viņu neinteresēja.

*

Simferopole abus ceļotājus sagaidīja ar dienvidu svelmi. Izklaiņojušies pa pilsētu, noguruši un izsalkuši viņi nonāca tirgus laukumā. Baibai aizrāvās elpa no augļu un dārzeņu pārpilnības. Plūmes, aprikozes, persiki, āboli, pirmās vīnogas, svaigas vīģes — tik mīkstas un saldas, ka pašas kusa mutē, — prasīt prasījās, lai tās nogaršotu.

Autostāvvietā atradās vairākas smagās mašīnas.

— Izmēģināsim laimi. — Daumants apņēmīgi piegāja pie šoferiem, kas, bariņā sagājuši, tērgāja.

— Uz kurieni jums vajag?

— Mums vienalga. Tuvāk pie jūras.

— Es braucu uz Koktebeli. Piecīti no deguna — un nogādāšu tieši jūras krastā. Pēc pusstundas rullējam.

Ērti iekārtojušies kravas kastē uz salocīta brezenta, Baiba un Daumants vēroja apkārtni. Taisnās rindās sastādīti vīnogulāji, augļu dārzi, tabakas plantācijas. Jo augstāk kalnos traucās mašīna, jo līkumaināks kļuva ceļš. Līdz pat apvārsnim sniedzās mežiem apauguši kalni, vietām atsegdami zobainas, kailas klinšu radzes.

Saule norietēja, un ātri satumsa. Baiba, Daumanta ple­cam piespiedusies, snauda.

— Ei, jūs tūristi! Esam atbraukuši!

Mašīna stāvēja kādā kastēm piekrautā pagalmā. No divstāvu mājas uzvēdīja ēdiena smarža. Kaut kur tuvumā neredzama šalca jūra. Šoferis aizcirta mašīnas durvis, ieslidināja naudu džinsu kabatā un skaļi nožāvājās.

— Kur jūs pārnakšņosiet?

Baiba ar Daumantu saskatījās un klusēja.

— Kā tad jūs tā — uz dullo atbraucāt?

— Mēs kāzu ceļojumā, — Daumants teica.

— Uz akmeņiem savu sievu guldīsi, vai? — Šoferis sāka smieties. — Pie mums visur jau pilns, nez vai ko sameklēsiet.

Abi noskatījās, kā šoferis pazūd tumsā. Gaisā sanēja cikāžu dziesmas.

Asfaltēts kājceliņš noveda tieši jūras krastā. Viņu priekšā pletās līcis. Pa kreisi tālumā mirgoja kāda ciemata ugunis, pa labi debesīs slējās melnas klintis, bet priekšā līdz pat apvārsnim bija jūra. Abi apsēdās uz sola. Dau­mants aplika Baibai roku ap pleciem un pievilka sev cieši klāt.

— Tu jūti, jūra dveš mierīgi — kā aizmigusi: ievelk elpu un ar vieglu nopūtu izdveš.