Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

— Kas tev notika? — Mārcis satraucās.

— Nekas. — Svetlana nošņaukājās. — Tavas rozes palika kopmītnē. Tagad tās novītis.

Kāda viņa pretīga mele! Nevar taču atzīties, ka raud par zudušajiem sapņiem, cerību miglā tīto nākotni. Atradusies Semjonova! Parasta skolas basketa komandas centra uzbrucēja, tik vien ir kā garais augums, ko viņa bieži vien lādēt nolādējusi.

Ne vārda neteicis, Mārcis apgrieza mašīnu un brauca atpakaļ uz Rīgu.

«Laikam jau manis dāvātie ziedi Svetai ko nozīmē, ja to dēļ līst asaras,» Mārcis prātoja. Tad jau arī devējs nav vienaldzīgs. Un viņam pašam: vai Sveta patīk? Kā citādi viņš būtu par meiteni tik daudz domājis, dienām ilgi viens pats sēdēdams pie traktora stūres. Viņi abi kļūs labi draugi, citādi nemaz nevar būt.

Kā jau vasaras brīvdienās, kopmītne bija tukša un klusa. Elita un Ina vēl nebija atgriezušās no izlaiduma balles.

Komandante Apolinārija Ivanovna palīdzēja Svetlanai sakravāties. Daudz laika tas neprasīja. Visa meitenes mantība ietilpa sporta somā. Mārča dāvātās rozes Svetlana rūpīgi ietina mitrās avīzēs.

— Atsēdīsimies brītiņu pēc krievu paražas, — Poļas tante teica. Svetlana un Mārcis apsēdās abi līdzās uz gultas malas.

Svetlana pārlaida skatu logiem ar nomelnējušiem aizkariem (vajadzēja izmazgāt, kā viņai tas neienāca prātā?), Elitas pavirši saklātajai gultai, Inas kaktiņam ar kinoaktieru fotogrāfijām pie sienas, galdam ar tukšu puķu vāzi un skaļi nopūtās. Bērnība bija beigusies.

— Nu tad dzīvo vesela. — Komandante piecēlās uti noskūpstīja Svetlanu uz abiem vaigiem. — Esi laimīga. Nedari kaunu tiem, kas tevi mācījuši un audzinājuši.

Pēc tam Sveta, Mārcim līdzās sēdēdama, devās pa pazīstamo ceļu uz Bauzēm.

— Vietējie par bauzēm dēvē kalnu virsotnes, — Mārcis skaidroja.

Bija atpūtas diena. Žiguļi, volgas, zapiņi, moskviči, ekskursantu autobusi cits aiz cita nebeidzamā straumē plūda ārā no pilsētas. Steidzīgākie bezbēdīgi centās apdzīt priekšējos, iespraukties brīvajās spraugās starp auto­mašīnām. Mārcis visu uzmanību pievērsa stūrei. Aiz pilsētas robežas ticis uz platās vairākjoslu šosejas, viņš piedeva gāzi un atviegloti nopūtās.

— Vienmēr baidos braukt pa Rīgu. Pilns ar mašīnām, visādu satiksmes zīmju līdz riebumam. Pamēģini kādu neievērot, tūlīt inspektors klāt. Nesaprotu, ko tie cilvēki tā laužas uz pilsētu, tur jau pat tīru gaisu drīz nāksies pirkt par naudu kā Japānā.

— Tavu jauku novadu, katram pauguram zaļu lapu cepure galvā, katrā ieplakā pa mirdzošai ezera acij, — Svetlana jūsmoja.

— Garāmbraucēji, tūristi, vasarnieki — tie redz tikai skaistumu, bet mums, mehanizatoriem, reizēm lādēties gribas — nogāzes vietām tik stāvas, ka tehnika gāžas apkārt. Pats velns laikam sasējis tās bauzes te citu pie citas.

Pie mehāniskajām darbnīcām Mārcis nobremzēja. Te mūsu, mehanizatoru, valstība. Vai nav skaisti? Daiļdārzniece Anna visu ar kājām gaisā apgriezusi — kur agrāk mētājās salauztas mašīnas un pletās dubļu jūra, tagad zāliens un puķes. Sākumā puiši spurojās pretim — kāda te vajadzība pēc rozītēm, te ir ražošanas sektors, nevis meiteņu puķu dārzs. Bet tas sievišķis izrādījās sīksts pēc velna. Vispirms pielauza savu vīru, mūsu brigadieri, pēc tam pārējos. Tagad puiši paši rūpējas par kārtību. Esam ieguvuši pirmo vietu rajonā.

No šejienes varēja redzēt visu ciematu — vērienīgo tirdzniecības centru, tam blakus jaunuzcelto administra­tīvo ēku, kas pērngad vēl atradās sastatnēs. Abu celtņu aizmugurē drūzmējās daudzstāvu mājas, tādas pašas kā pilsētā. Citā kalna nogāzē, jau tālu saredzama ar savām koši sarkanajām ķieģeļu sienām, pacēlās vidusskola un sporta komplekss. Tas bija saimniecības lepnums, kuru brauca skali lies un kuru labprāt rādīja pat viesiem no kaimiņu republikām un ārzemēm. Daudzas saimniecības žēlojās par jauniešu trūkumu, no Bauzēm neviens projām nebēga. Pievilka ne tikai augstais atalgojums, bet ari labie sadzīves apstākļi. Puišus vilināja slēgtais peldba­seins, šautuve, sacīkšu motocikli un pašu spēkiem iekār­totā mototrase.

— Mūsu priekšsēdētājam galva strādā. Nav jau ari pats nekāds vecis. Reizēm paķer moci aiz ragiem un parāda klasi. Tevi viņš jau pērngad pamanīja, goda vārds. Dēzijas mammai teicis, ka kolhozā vajadzētu organizēt sieviešu basketbola komandu. Padomā!

Svetlana nosarka. Vai Mārcis to sacīja tāpat, vai varbūt Dēzija bija izpļāpājusies?

Piebraucis pie ciemata augstākās celtnes — piecstāvu nama, kurā dzīvoja galvenokārt jaunie speciālisti, — Mārcis apturēja mašīnu.

— Te nu būs tavas mājas.

Svetlana brīdi klusēdama skatījās. Mārcis apgāja mašīnai apkārt un galanti atvēra durvis. Otrā rokā viņš turēja meitenes mantību.

— Kāpjam augšā!

Trešais stāvs, ceturtais, piektais. Mārcis ielika Svetlanas plaukstā spožu atslēgu, pie kuras bija piestiprināts no ādas izgatavots rūķītis — atslēgu sargs,

Svetlana atslēdza durvis. No uztraukuma sirds krūtīs dauzījās kā negudra. Priekšā koridors. Pa labi divas šaurākas durvis, pa kreisi platākas, stiklotas. Smaržo pēc krāsas. Virtuve ar iebūvētu sienas skapi un gāzes plīts. Vanna. Istabā gādīgas rokas nolikušas saliekamo gultu, uz tās uzklāti balti linu palagi un svītraina lauku sega,

— Un tas viss man?

Rožu pušķi kā bērnu pie krūtīm piespiedusi, Svetlana stāvēja istabas vidū un no laimes smējās.

— Es tūliņ! — Mārcis izsteidzās un pēc brīža ienesa trīslitru burku ar ūdeni. — Nu tad pagaidām! Liecies slīpi, atpūties! Pievakarē atkāpšu.

Svetlana palika viena. Uz grīdas notupusies, viņa lēnām citu pēc cita lika ziedus burkā, tad uzlēca kājās un sāka visu kārtīgi apskatīt. Pavēra virtuves skapīša durvis, pagrieza vannas krānus. Lodžijā elpa aizrāvās no plašā skata uz apkārtni. Te viņa sēdēs vasaras novakarēs, atpūtīsies un lasīs grāmatu. Un vispār — ko gribēs, to darīs. Elita viņu nevarēs izlikt no istabas, kamēr pati mīlinās ar savu drauģeli. Svetlana pārlaida vērtējošu skatu tukšajai istabai. Vispirms jāsagādā dīvāns, galds, pāris krēslu, drēbju skapis, vēlāk ari ērts atpūtas zvilnis. Un tepiķis, tik mīksts un pūkains, ka kājas tajā iegrimst līdz potītēm. Tad pie viņas būs vēl mājīgāk nekā pie Dēzijas.

Dēzija — viņas solabiedrene. Skaistā Dēzija. Nevis gudrā, labā, čaklā, tikai — skaistā. Kā Svetlana kādreiz apskauda viņas lelles seju un trauslo augumu! Bet nu vairs ne. Sapratusi, ka glīta seja cilvēkam nav galvenais.

Dēzija vienmēr sapņoja par skaistiem tērpiem, lepnu māju, vīru ar blatiem, mašīnu, tikai par bērnu ne. Tas neietilpa viņas plānos. Mārcis teica: dzemdības esot bijušas grūtas. Toties puika atskrējis dūšīgs. Vai Dēzija ir laimīga?

Svetlana novilka savu garo izlaiduma balles kleitu, nomazgājās un atlaidās gultā. «Uz brīdi, tikai uz mazu brītiņu,» viņa pati sev piekodināja, bet iekrita kā akā. Sveta sapņoja, ka atrodas viena mazā laiviņā vētrainā jūrā. «Palīgā!» Kaut kur virs galvas atskanēja dārdoši smiekli. Svetlana atvēra acis, Mārcis kustināja gultu un skaļi smējās. Meitene savilka segu līdz zodam.

— Ir gan tev varoņmiegs. Jau vakars. Rausies augšā, mamma atsūtīja ēdamo. Būsi izsalkusi.

Izej virtuvē! Man jāapģērbjas. Ko lai uzģērbj? Svetlanai pēkšņi gribējās izskatīties pievilcīgai. Mārča dēļ, lai viņam patiktu. Halātiņš izbalē­jis. Pērnējā vasaras kleitiņa saburzījusies. Uzvilks to pašu izlaiduma.