Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Baiba pasmaidīja ar acīm. Viņa bija pārāk satraukta, lai izteiktu kaut vārdu. Tas, kas ar viņiem nupat bija no­ticis, arī ir mīlestības daļa. Un dabas daļa. Uz brīdi ienāca prātā mātes brīdinājumi, patēva neķītrās piezīmes. Pēc viņu domām iznāk, ka Baiba tagad ir paklīdene. Bet kādēļ?

«Cik nepareizi mēs lietojam vārdu «mīlestība». Ko gan visu mēs nemīlam? Bul­ciņas, puķes, saules rietu, nosarmojušu koku, miglainu rītu, vecākus, savu māju…

Mēs degradējam šo svēto vārdu. Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevar mīlēt zie­došu ābeli, par to var vienīgi priecāties. Vārdu «Mīlestība» vajadzētu rakstīt ar lielo burtu, kā ticīgie raksta vārdu «Dievs», un lietot vienīgi īstu, patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, pat visskaistākā puķe nečukstēs vārdiņu «mīļais», ar ko tiek izteikts viss,» Daumants prātoja, slepus uz Baibu skatīdamies. Daumants aizskāra Baibas plecu. — Ģērbsimies! Jāiet! Saule jau uz rietēšanu. Kautrigi aizgriezusies, Baiba sapogāja blūzīti.

*

Daumants drīz vicu iepazina ne visai prāvo atpūtnieku salmi, To lielākā daļa bija padzīvojuši ļaudis. Trīs reizes dienā viņi devās cauri vārtiņiem uz ēdnīcu jūras krasta, bez prasīšanas uzrādot jaunajam sargam caurlaides kartiņas. Grūtāk bija vakaros, kad satumsa. Gar jūras krastu stiepās jauniešu iecienītā promenades vieta, bet taisnākais ceļš no ciemata uz to veda cauri atpūtas nama parkam.

— Ko es tādiem varu padarīt? — pavecāka sieviete, kas stāvēja pie vārtiem ciemata pusē, žēlojas. — Viņi vienkārši pabīda mani sānis un iet, kur patīk.

Kādu vakaru, tranzistoru pilnā skaļumā kviecinādama, Daumantam un Baibai tuvojas jauniešu kompānija. No iebraucējiem, tas bija skaidrs.

— Lūdzu caurlaides!

— Ko? Ko tu teici? — Kāds puisis pievirzījās Dauman­tam bīstami tuvu. — Kas tas par zvēru? Ko tāds pa ziemu ēd?

Svešais nekaunīgi iepūta cigaretes dūmus Daumantam sejā, bet pēc brīža jau gulēja augšpēdus uz asfalta. Mei­tenes apjukušas ieķiķinājās.

— Stipri sasitāties? — Baiba piegāja pie pakritušā puiša.

Svešajam paspruka lamu vārdi, bet, ieskatījies Baibai acīs, viņš aprāvās.

— Jaunatnes čempions boksā, — Baiba klusi pateica. Un skaļi: — Tepat aiz atpūtas nama parka ir otrs ceļš uz jūru.

Baiba klusībā baidījās, ka aizvainotais puisis nesavāc drauģeļu baru un Daumantam neatriebjas, tādēļ viņa ne soli neatkāpās no Daumanta. Bet nekas nenotika.

Parka puķu stādījumi atradās tēvoča Mihaila pārziņā. Baltiem matiem, baltu bārdu, smaidīgs un labvēlīgs viņš staigāja no viena rožu dārza uz otru, izravēdams nezāles, apgriezdams vecos ziedus. Dārznieka lepnums bija puķu kalendārs pie administrācijas ēkas. Katru rītu viņš apmai­nīja datumus.

— Jau piecpadsmitais augusts! — atpūtnieki, uz ēdnīcu brokastīs iedami, izsaucās. — Cik ātri skrien dienas.

— Vēl divpadsmit dienas, un mēs oficiāli būsim vīrs un sieva, — Daumants teica Baibai. — Un tad mūs nevarēs izšķirt pat tavs nejaukais patēvs!

Sēdēdams sarga nojumītē un neredzēdams Baibu, Dau­mants pavisam negaidot atklāja, ka ir greizsirdīgs. Kū­rortā bija tik daudz jaunu vīriešu, bet viņa tik skaista. Visi tā vien grib ar Baibu iepazīties, paflirtēt, uzsākt kādu romāniņu. Tādiem tīrais sīkums aiz garlaicības vien sa­grozīt meitenei galvu.

Laiku pa laikam Daumants nenocietās un skrēja uz ēd­nīcas terasi paskatīties, vai Baibai nav piesējusies kāda kompānija. Parasti viņa peldējās vai sauļojās norunātajā vietā. Bet reiz viņu nekur nemanīja. Daumantu pārņēma bailes: ja nu viņa pēkšņi iekļuvusi kādā straumē, kas velk iekšā jūrā? Nekāda labā peldētāja viņa nav, ķepurojas tāpat pa suniski.

— Baiba! — viņš, noskrējis pa kāpnēm pludmalē, skaļi sauca. Uz viņu raudzījās izbrīnījušās, ieinteresējušās, dus­mīgas sejas, — Baibāāā!

— Kas noticis? Ko tu auro kā negudrs? — Turpat bla­kus atskanēja viņam tik mīļā balss. Baiba ar mazu pui­sēnu ūdens malā cēla no oļiem un slapjās grants fantas­tisku pili. Bars mazuļu, apkārt sastājušies, ar interesi vē­roja, kas tur iznāks. — Kāda sieviete palūdza pieskatīt savu sīko, kamēr pati nopeldēsies, — Baiba paskaidroja.

*

Izdzisušais vulkāns Karadags vēl nebija paspējis no­mest naksnīgas miglas segas. Kā viegli plīvuri tās tinās ap stāvajām virsotnēm. Daumants, jūras krastā uz ak­mens bluķa apmeties, aizgūtnēm zīmēja. Rīta saulē klintis atvizēja dzeltenos, rūsganos un brūnos toņos. Violetas ēnas piešķīra veidojumiem telpiskumu. Stāvajās klintīs ieķērusies augi ar savu sulīgo zaļumu atdzīvināja sastin­gušo akmens pasauli.

Cerēdama atrast kādu serdolika vai cita pusdārgakmeņa gabaliņu, Baiba, galvu noliekusi, staigāja gar jūras malu. Ar krāsaino akmentiņu meklēšanu bija aizrāvušies visi: sākot no bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem.

— Labu veiksmi!

Daumants pacēla galvu. Viņam līdzās stāvēja stieg­rains pusmūža vīrietis.

— Vai jūs mācāties akadēmijā? — viņš, brīdi vērojis, apjautajās.

— Nē, tāpat, sava prieka pēc, — Daumants negribīgi atbildēja. — Migla nekādi nepadodas.

Pamēģiniet tā. — Svešais no Daumanta kastes iz­ņēma balto krītiņu, vieglītēm pieskārās zīmējumam un ar pirkstu mazliet paberza.

Tā pavisam nejauši Baiba un Daumants iepazinās ar mākslinieku Lapiņu no Sibīrijas.

Daumants klusēdams vēroja, cik veikli mākslinieks sa­pludināja toņus, ka ieklāja krāsas.

— Pastelis nav mana stihija, — Lapiņš skaidroja, — es vairāk ar eļļu vai akvareli. Katram jau savs. Tev, puis, talants ir, trūkst vienīgi zināšanu, bet bez tām tu taustī­sies kā pa tumsu.

— Gan es pats kaut kā …

— Otrreiz atklāt Ameriku nav vērts, dzīve par īsu. Aka­dēmijā tu iemācītos pareizi zīmēt, apgūtu dažādas tehni­kas.

— Es ari viņam saku, lai vismaz pamēģina tikt iekšā, — Baiba žēlojās. — Es strādāšu, pelnīšu, lai viņš mācās.

— Tur jau nu tādus diletantus kā es gaida — durvis plaši atvērtas, laipni lūdzam… Viss! Nav ko ķēmo­ties! — Daumants negaidīti uzlēca kājās un saplēsa uzzī­mēto sīkās driskās.

— To nu tu velti. — Gleznotājs Lapiņš pašūpoja galvu. — Piedod, ka es tā neaicināts iejaucos. Bet zīmēt jau var ari sava prieka pēc brīvajā laikā. Un mācīties kursos. Es pats tādus vadu. Pie manis nāk pat kāds akadēmiķis un nemaz nekaunas sēdēt blakus vidusskolniecei.

Daumants klusēja. Viņam kļuva kauns par savu pui­cisko izlēcienu.

Abi jutās bezrūpīgi kā bērni. Vienā paņēmiena uzskrē­juši Vientuļā Koka kalnā, viņi nolika krāsaino oļu sauju blakus Volohova kapam. Tāda esot šīs puses paraža.

Volohovs bija dzejnieks un gleznotājs, šejienes īpatnē­jās dabas apdziedātājs. Kādēļ viņš izvēlējās savu pēdējo atdusas vietu šeit — kalna virsotnē? No virsotnes varēja redzēt visu, kas viņam bija tuvs un mīļš: paša celto māju, kur ilgus gadus dzīvots un strādāts, paša stādīto dārzu, jūras līci, Karadagu. Mežonīgajai, neskartajai ainavai ar pakalniem, kas austrumos stiepās līdz pat apvārsnim, iz­dzisušajam vulkānam un jūrai piemita savdabīgs skais­tums un diženums. Te pār cilvēku vēl valdīja pirmatnējā daba. Daumants iztēlojās, kā pirms gadu tūkstošiem pie­krastē savās ādas teltīs dzīvojuši senie kimmerf, šī novada pirmie iemītnieki, ka, pinkainos zirgos sēdēdami, klīstot no pakalna uz pakalnu, viņi sekojuši lopu bariem.