Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

— Un tā patiešām melna. Tev nav auksti? Še, uzvelc džemperi!

— Un tu arī. Sagaidīsim tepat saules lēktu. Ja es aiz-migšu, tu mani pamodini, labi?

Daumants noāva krosenes, uzlocīja bikses un iebrida ūdenī.

— Silts kā vannā. Baiba, dzirdi? Ejam peldēties!

Meitene, tālā ceļa izmocīta, galvu uz mugursomas at­spiedusi, saldi gulēja. Bize kā ruda čūska saritinājusies smiltīs. «Lai guļ vien,» Daumants nodomāja, saudzīgi pārlicis matu pīni Baibai pār plecu.

Pēc peldes Daumantam nogurums bija kā ar roku at­ņemts, Derētu kaut ko uzlikt uz zoba. Žēl, ka Simferopolē nepadomāju. Cik, ilgi tā mētāsies pa soliem! Vajadzēja paņemt līdzi telti, tad viss būtu pa pirmo. Cāļi piedāvāja, taču negribējās apkrauties ar nesamiem. Baibas dēļ kaut kur jāpiezemējas. Žēl izgrūst visu kapitālu tikai par guļ­vietām. Un vienā gultā jau Baiba nebūs ar mieru.

Vispār tikumības ziņā viņa atpalikusi par pāris gadsim­tiem. Pēc kāzām, tad.,. Muļķīte, kāda tam nozīme — pā­ris nedēļas ātrāk vai vēlāk. Čaļi apgalvo, ka tādu skuķu, kuras saviem vīriem ir pirmās, uz pasaules vispār tikpat kā neesot, vienīgi sentimentālos romānos. Ir, ir gan tādas, Daumants to droši zināja. Un viņam bija patīkami, ka Baiba spējusi sevi saglabāt neskartu.

Līdz šim par maizes šķēli uz galda, par zupas šķīvi va­kariņas, par siltumu Istabā, par to, ko vilkt kājās un mu­gurā, domāja vecāki. Tagad šīs rūpes jāuzņemas viņam, vīrietim, nākamajam vīram, stiprākajam. Viņš nu bija atbildīgs ne vien par sevi, bet ari par Baibu. Jau šodien, sākot ar šo brīdi. Viņš pierunāja Baibu doties šurp uz dienvidiem, nezinot, kas viņus te sagaida.

Svīda gaisma, jūra kūpēja kā milzu katls. Kaijas, skaļi ķērkdamas, lidinājās virs ūdens. No rūsganiem, milzīgām kviešu karašām līdzīgiem pakalniem izlīda sarkana saules ripa. Daumants vēroja apkārtni. Vai tad tāda izskatās Izdaudzinātā Krima? Kur palmas un cipreses, kur rožu lauki un cilās dienvidu puķes? Kur skaistas celtnes, kādas daudzkārt redzētas kinofilmās? Te nekā tāda nemanīja. Vienīgi jūra bija glāsmaini silta,

«Varbūt šoferis aizrāvis mūs uz pavisam citu pusi, pie Azovas jūras, piemēram?» Daumantā modās nejaukas aizdomas.

Baiba cieši gulēja un miegā smaidīja. Daumantam ne­gribējās viņu modināt. Atstājis uz sola zīmīti, viņš devās izlūkot apkārtni.

Baibu pamodināja skaļi smiekli. Divi paveci resnīši no­darbojās ar rīta rosmi un paši par sevi zobojās. Jūra šķita aizturējusi elpu, tik mierīga tā bija. Iztraucēdams rīta mieru, skaļrunis saka dārdināt jautru maršu,

— Labrīt! — Tas bija Daumants, smaidīgs un ļoti apmierināts ar sevi. — Mēs atrodamies Koktebelē, atpū­tas nama teritorijā. Viens vecītis mani nogrāba aiz apkak­les. Izrādījās lādzīgs pēc dabas un varen valodīgs. Pats no Maskavas, atpūšas un, starp citu, piehalturē par sargu pie ieejas vārtiņiem. Tik vien tā darba kā ievērot savējos atpūtniekus, šaubīgajiem uzprasīt caurlaidi, bet svešos rai­dīt prom. Šim esot vajadzīgs pārinieks, nu, nomainītājs. Paradīja man sludinājumu, kas bija piesprausts pie vārtu staba. Un tad manā galvā iešāvās pārākā ideja: kā būtu, ja es ^ pieteiktos? Tepat ēdnīcā esot iespējams paēst. Ar apmešanos grūtāk, bet atpūtas nama dārzā atrodoties va­saras^ mājiņa, kurā glabājoties vecas mēbeles. Ja tās pie­krāmētu, kādu stūri varētu atbrīvot. Ko tu par to saki? Paēduši būsim. Tu varēsi cauru dienu sauļoties un pel­dēties, bet es būšu brīvs katru otro dienu.

— Es arī varu strādāt, — Baiba piebilda.

— Kaut vienreiz mūžā atpūties.

— Kas tev tur tek? — Baiba pēkšņi iesmējās.

— Kur?

— No bikšu kabatām.

— Ak es, aunagalva! Nopirku tirgu persikus un plūmes. Veikali vēl slēgti. Ēd!

*

— Jūs pēc izskata tāds spēcīgs puisis, vīnogu laukos nopelnītu četrreiz vairāk. — Direktors aizdomīgi nopētīja Daumantu.

— Mēs atbraucām atpūsties. — Baiba, krievu vārdus meklēdama, nedroši skaidroja. — Mums te ļoti patīk: jūra, parks un kalni. Mēs varam pavisam bez algas, tikai paēst

Direktors brīdi skatījās ārā pa logu. Abi jaunieši viņam patika. Un galu galā viņš ne ar ko neriskēja.

— Labi! Atstājiet savus dokumentus! Un pastāviet kādu dienu blakus vecajam sargam, lai iepazītu mūsu viesus. Ēdnīcas talonus saņemsiet pie administratores

*

— Redzi nu, cik labi iznāca, — Daumants priecājās kā bērns. — Velnišķīgi paveicās. Kā kinofilmās ar laimīgām beigām, Skrienam uz jūru! Skrienam!

Baiba un Daumants gulēja līdzās uz koka paklājiņiem oļainajā pludmalē, Jura laiski vēla viņiem pie kājām nelie­lu., pūlu mežģīnēm rotātus vilnīšus. Brūni iedegusi atpūt­nieki sauļojās, lasīja, spēlēja kārtis, strīdējās, Bērneļi gar ūdens malu meklēja krāsainus akmentiņus. Bija tik labi tā ļauties dāsnajiem saules stariem, neko nedarīt, neko nedomāt. Visa diena brīva, un priekšā vēl daudz tādu bez­rūpību dienu. Baiba apvēlās uz vēdera un pašķielēja uz Daumantu. Acis ciet. Droši vien aizsnaudies. Visu nakti izvārdzis. Baibu pārņēma spējš maigums. Viņa pastiepa roku un viegli noglāstīja mīļotā plecu. Vīrs… pie šī vārda vēl nav pierasts. Pēc mēneša viņi abi sareģistrēsies un visu mūžu būs kopā.

Daumants juta šo pieskārienu un caur plakstiņu spraugu pavērās Baibā. Atirusī bize kā rūsgans lakats pārklāja kailo mugura. Acis zalgoja mīlestība, pasakot vairāk nekā vārdi. Ārsts pārrunās ar zēniem bija apgalvo­jis, ka vīrieši īstu mīlestību iepazīstot tikai no divdesmit četru gadu vecuma. Tas, kas notiekot līdz tam, esot vie­nīgi sekss, kaila dzimumtieksme. Kādas muļķības! Tad jau iznāk, ka viņš ir nenormālais, jo iemīlēja Baibu, kad vi­ņam bija sešpadsmit. Tomēr, ja grib būt pavisam godīgs, tā zēnu dienu mīlestība atšķiras no šis, kuru viņš pārdzīvo pašlaik. Toreiz pietika just Baibu līdzās, nejauši pieskar­ties, izdarīt ko labu, lai būtu laimīgs, tagad glāsti, sir­snīgie apskāvieni un maigie skūpsti vairs neapmierina, gribas vairāk…

— Ejam ūdenī! - Viņš pielēca kājās un uzrāva arī Baibu.

*

Kalnos, beidzot viņi bija īstos kalnos ar stāvām klin­tīm, ar kraujām aizām. Aiz klinšu izciļņiem turēdamies viņi nokļuva kāda alā. Tā iesniedzās dziļi kalnā un pazuda tumsā.

— Varbūt senos laikos te mita zvērādās tērpušies cil­vēki? — Baiba, kas visur redzēja brīnumaino, ierunājās. Daumants iesmējās, tā iztraucēdams sikspārņu baru, kas, pie augstajiem griestiem pieķērušies, atpūtās pēc nakts medībām. Baiba izbailēs iekliedzās un metās uz izeju.

Nelielo noriņu alas priekšā no trim pusēm apņēma bieza vilkābeļu un savvaļas bumbieru audze, ceturtajā tieši bla­kus slejās vertikāla klinšu siena. Zilajās debesīs, spār­nus tikko kustinādams, planēja vanags.

— Cik te labi! Nāc, brītiņu atpūtīsimies, — Baiba aici­nāja un atlaidās mīkstajā zālītē.

— Es mīlu tevi! — Daumants skaļi sauca

— Mīlu tevi, tevi! — atbalss atkārtoja.

— Tu atgādini apburtu pasaku princesi, un es tevi ta­gad pamodināšu. — Daumants pieliecās Baibai tuvu klāt. — Saki, ka mīli mani.

— Mīlu, mīlu, mīlu, — Baiba čukstēja. Pelēkajās acīs kā spogulī viņa saskatīja savu atspulgu.

Apkārtējā pasaule izgaisa. Divas mīlestības kļuva par vienu. Baiba šajā brīdī nejuta ne kaunu, ne bailes, viņu pārņēma skurbinoša laimes sajūta.

Uzbudinājums pamazām atslāba. Daumants paskatījās uz Baibu, Pirmā reize. Ko viņa tagad pārdzīvo? Meitenes droši vien jūt citādāk nekā puiši. Pastiepis roku, Dau­mants maigi, jau bez iekāres noglāstīja viņas augumu.