Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

Ceptas gaļas šķēles un kartupeļi kārdinoši smaržoja. Bet nebija ne nažu, ne dakšiņu, ne karošu, ne šķīvju.

— Ak, es aitasgalva! Kā es neiedomājos! Pagaidi, aizņemšos no kaimiņiem.

Svetlana dzirdēja, ka Mārcis ilgi zvana un dauzās gan pie vienām, gan otrām durvīm.

— Kaut kur aiztinusies. Nav ko taisīt ceremonijas. Mūsu tālie senči arī sukāja iekšā ar saviem pieciem pirk­stiem.

Mārcis paklāja uz grīdas dvieli, nolika bļodiņas ar ēdie­niem un pats nometās līdzās.

— Lūdzu, galds klāts!

— Pārākie alu cilvēki vakartērpā un džinsos, — Svet­lana iesmējās un nometās uz ceļiem. Pēkšņi uzradās ne­ganta ēstgriba. Abi pārmaiņus ņēma no traukiem brūni apcepto gaļu un miltainos kartupeļus, klāt piekozdami Mārča mātes skābētos, skraukšķošos gurķīšus.

Mārcis, apmulsis no meitenes tuvuma, centās uzturēt sarunu:

— Toreiz, pirms kādiem miljons gadiem, gan bija ērta dzīve: paēd, noslauki pirkstus ādās, un gatavs. Ne šķīvji jāmazgā, ne istabas jāpoš.

— Mūsdienu cilvēki ir apauguši ar simtiem lietu, bez kurām vairs neprot iztikt.

— Es lasīju, ka dažāda veida dakšiņu vien esot vairāk nekā pusducis: augļiem, zivīm, brokastīm, pusdienām un kam tur vēl. Tīrais izmisums, vai ne?

«Ārprāts, kādus niekus mēs gvelžam. Pat prātā nenāca, ka Sveta mani tā noburs,» Mārcis, pilnām mutēm ēzdams, domāja.

«Kādēļ viņš tik uzmanīgs pret mani? Vai tiešām viņš?…» Meitene pat nosarka no šīs neizteiktās domas.

— Nu gan vairāk ne kumosa. Pasaki paldies savai mammai.

— Ejam paklaiņot!

— Ejam! — Svetlana priecīga piecēlās.

— Mēs rudenī pārcēlāmies uz ciematu. Tikmēr abi ar tēvu vārdojām mammu, kamēr apvārdojām. Jaunais na­miņš būs gods godam: ar piecām istabām, pirti, garāžu, darbnīcu. Gribi, es tev parādīšu.

Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Straujupītes ūdeņi bija izgrauzuši dziļu gravu. Apaugusi ievām, liepām, vīto­liem un kļavām, tā līkumoja cauri Bauzes ciematam, pie­dodama tam īpašu jaukumu. Pa stāvu taciņu abi nokāpa lejā. Lēkādama pāri akmeņiem un kritalām un itin ka bārdamās par negaidītajiem šķēršļiem, Straujupīte čalo­dama steidzās uz Gauju. Noglumējis koka stumbrs veda uz otru krastu.

— Es tevi pārnesīšu!

— Nevajag, es pati! — Svetlana mierīgi pārgāja pa nedrošo laipu pāri upei.

«Cita meitene būtu spiegusi, ķērusies ap kaklu, visādi māžojusies, bet Sveta ne. Kļuvusi daudz drošāka nekā pērnvasar. Vairs nesarkst un nestostās, kad ciešāk paska­tās virsū,» Mārcis vērtēja. «Baltais kostīms labi piestāv viņas melnajiem matiem un melnīgsnējai sejai.»

Augšā kraujas malā pacēlās divstāvu māja. Jumta čo­kurā šūpojās savītis zāļu vainags.

— Vai nav jauka vieta? Ka tautasdziesmā:

Kalnā ievas skaisti zied,

Lejā strauja upe tek.

Kalnā teku pušķoties,

Lejā balti mazgāties.

— Bet kā tad ar veco māju? — Svetlana jautāja.

— Kurināsim nost. Ne tā vairs salāpāma, ne piesil­dāma.

Svetlana vienu vienīgu reizi pērnvasar, tad, kad pazuda sugas bullītis, bija redzējusi Mārča mājas — mūžvecas, ar lielu, nosūnojušu, kā zaļu samtu pārklātu jumtu, ar guļbūves sienām un maziem lodziņiem. Viņai šķita, ka tādas vecas lauku mājas ir kaut kas svēts, jo tās glabā daudzu paaudžu priekus un bēdas, mīlestības apliecinā­jumus, bērnu pirmos vārdus un soļus, vecāku pēdējos no­vēlējumus, ka, visu to iznīcinot, satrūkst dzīvās atmiņu saites, kas saista ar priekšgājējiem. Ja viņai kāds parā­dītu māju, kur dzimusi viņas vecmāmiņa, kur uzaugusi māte, kailām kājām uz turieni aizskrietu.

— Un tev nebūs žēl visu to atstāt?

— Tāda kā jocīga. Kas tur ko žēlot! Vasarā vēl nekas, bet ziemā māja kā ledus kambaris. Un kur tad vēl tās baigās kupenas. Mašīna mežam nevelk cauri, jāsperas līdz padusēm pa sniegu. Mamma gan reizēm apraudas. Šīs mājas cēlis viņas vecvectēvs, muižas dārznieks. Gan jau samierināsies. Jaunā māja pavisam cita lieta. Būvbrigadieris tēvam labs čoms, sola līdz Oktobra svētkiem dabūt gatavu. Centrs ar roku aizsniedzams. Ziemā varēs katru nedēļu aizkāpt uz kinci, uz dančiem. Cik nu te tālu, viens stiepiens. Tu nāksi kopā ar mani, jā?

Svetlana vērīgi ieskatījās Mārča platajās acīs un klusē­dama pamāja ar galvu. Šim puisim varēja uzticēties, viņš nelikās vieglprātīgs meitu mednieks.

Jau krēsloja, kad abi atgriezās. Nams sagaidīja jauno iemītnieci ar spožām uguņu acīm.

— Vienīgi tavi logi tumši. Es pagaidīšu, kamēr tie iedegsies.

Kaimiņienes ieradās ar sālsmaizi.

— Es esmu Anna, strādāju par daiļdārznieci, — Pa­drukna sieviete, krietni vecāka par Svetlanu, pasniedza viņai rozi garā kātā.

— Bet es — Diāna, pārdevēja rūpniecības preču vei­kalā.

— Briesmīgi nozīmīga persona, ņem vērā. Visi importi iet caur viņas rokām, — Anna smiedamās piebilda.

— Pašcepta. — Diāna pasniedza ar ķiršiem rotātu kūku.

Svetlana apjukusi turēja to rokā un neapjēdza, kur lai noliek. Abas viešņas iesmējās.

— Pagaidi, mēs tūlīt.

Anna ienesa mazu, zemu galdiņu, Diāna ķeblīšus.

— Lūdzu, dzīres var sākties.

— Bet man nav ne nažu, ne šķīvīšu, — Svetlana samul­susi noteica.

— Bet par to tev ir zilās rozes. Mārcis veselu nedēļu dīca apkārt, kamēr izdīca.

Ne Anna, ne Svetlana nepamanīja, ka Diāna pie šiem vārdiem saraujas, kā pliķi saņēmusi.

— Tu nemaz nezini, kā mēs tevi gaidījām. Iepriekšējā šuvēja ir dekrētā, līdz Jaungadam uz viņu nav ko cerēt. Tiesa, vienās mājās uzdarbojas no pilsētas atbraukusi kaktu skroderiene, darbu veic pa roku galam, bet naudu plēš baigo. Pie mums tagad tā iegājies, kā svētki, tā vajag jaunu kleitu. Tev būs darbs līdz ausīm, kamēr visas ap­susi. Bet par pārējo nebēdā, gan pamazām iekārtosies. Es arī sāku no nekā, bet tagad man ir viss, ko sirds kāro,— gan vīrs, gan divi bērni, iedzīve, pat žigulis.

Anna izrādījās runīga, turpretim sīkā, trauslā Diāna sēdēja, drūmi sevī ierāvusies.

— Ko tu klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi? — Anna beidzot pamanīja.

— Sāp galva.

— Ienāc vēlāk pie manis, iedošu tableti.

«Ko Mārcis šajā baigajā būdā saskatījis? Mati taisni kā sari, acis šķības, pati kā reklāmu stabs.» Diāna kri­tiski pētīja Svetlanu. «Skrien apsveikt ar tādām izcilām rozēm, vadā pa ciematu. Būtu kaut bagāta, bet nē — plika kā baznīcas žurka, pat karotes nav.» Viņai, Diānai, gan ir viss: importa mēbeles, vācu porcelāna servīze. Mārcis pats kādreiz slavēja, ka pie viņas esot eleganti. Bet varbūt viņa māte lika šo Svetu vadāt? Stāsta, ka viņa pērnvasar Mārča mātes vietā esot strādājusi par teļkopi. Droši vien tā būs, tāpēc nav ko uztraukties, Mārcis jau nemainīs viņu, Diānu, pret šo reklāmu stabu.

Diāna pasmaidīja un nolauza gabalu pašceptās kūkas.

— Atceries labi, ko šonakt sapņosi, tas piepildīsies, — Anna aiziedama piekodināja.

Pirms gulētiešanas Svetlana naktskreklā izgāja uz lodžijas. Pa Diānas istabas logu skanēja deju mūzika. Cie­mats grima tumsā. Vienīgi pie tirdzniecības centra dega dažas spuldzes, skopi apgaismodamas tuvāko apkārtni. Tur atradās arī viņas darbavieta, pavisam tuvu, jāpāriet vienīgi pagalms.

Kāds te miers un klusums! Un gaiss smaržo pēc bēr­ziem, it kā tikko būtu nolijis lietus. Gluži kā bērnunamā, kur viņa bija uzaugusi. Svetlanu pārņēma dziļš miers, kāds pārņem cilvēku, kas ilgi un mokoši meklējis atbildi uz pašu grūtāko jautājumu, ko uzdod dzīve — kā dzīvot tālāk —, un beidzot izlēmis, ko darīt, un ir pārliecināts, ka tieši tas būs vienīgais un tātad pareizais ceļš.