Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

No rīta viņu pamodināja dīvaina skaņa. Tāda rodas, kad ar nazi piesit kristāla traukam. Saule uz grīdas bija izklājusi mirdzošu paklāju. Tā vidū stāvēja mazs putniņš dzelteniem sāniem, melnu galvu, jocīgi klanījās uz savām tievajām kājiņām un uzstājīgi tirkšķināja. Svetlana lēnītiņām pasniedzās pēc kūkas drupačām un pasvieda put­nam. Tas vērtējoši paraudzījās ar savām spožajām acu zīlītēm guļošajā cilvēkā, tad, paķēris drupaču, izlidoja pa logu.

— Nebaidies, nāc vēl! — Svetlana aicināja. Un putniņš patiešām drīz vien atgriezās.

Svetlana labsajūtā izstaipījās. Cik labi! Nav vairs jā­mācās, jātrīc eksāmenos. Priekšā vesels atvaļinājuma mē­nesis. Vispirms viņa krietni atpūtīsies, sauļosies, peldēsies un gulēs, gulēs. Tad pamazām sāks iekārtoties. Un tad jau ari būs pienācis laiks sākt darbu. Bet par to viņa vēl nedomās, gan jau pagūs.

Krietni ieturējusies, Svetlana ielika somā peldkostīmu, frotē dvieli un izlaiduma uzdāvināto grāmatu, aizslēdza durvis un kāpa lejā. No pērnās vasaras Straujupītes ielokā blakus Dēzijas vecāku mājai viņai bija iemīļota sauļoša­nās vieta.

Šoreiz mājas durvis bija ciet. Tātad visi darbā. Suns, pazinis nācēju, laipni paluncināja asti un nolaizīja roku.

Izpeldējusies Svetlana tāpat slapjā peldkostīmā atlaidās siena gubā kā mīkstā pēlī. Siens saldi smaržoja pēc vīs­tošām pļavu puķēm un zāles. Oranža mārīte ar septiņiem punktiņiem uzrāpās uz meitenes plaukstas un ņēmās aptecēt visus pirkstus.

— Biz, biz, mārīte, kur tavi bērniņi? — Mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja.

Kraujie, kupliem kokiem apaugušie upes krasti norobe­žoja Svetlanu no pārējās pasaules kā ar biezu, zaļu aiz­karu. Bija tik labi gulēt uz muguras sasilušajā siena gubā un vērot, kā debesīs ātri slīd mākoņi. Tie atgādināja iz-pluinītus lakatus. Droši vien tur, augšā, ir pamatīgs vējš, bet te nejuta ne vēsmiņas.

Meitene atvēra grāmatu un centās lasīt, taču domas atkal un atkal atgriezās pie Mārča. Ko viņš pašreiz dara? Vai viņu arī atceras? Teicās pievakarē atnākt. Kaut tik nepiemānītu. Neviens puisis līdz šim viņai tā nav paticis kā Mārcis.

«Vai tik nebūšu pa īstam iemīlējusies?» Svetlana apjuka no šīs domas. Muļķības! Tādu kā viņa neviens neiemīlēs. Nav ko sapņot par neiespējamo. Bet ja nu tomēr?

*

Svetlana pamodās no mitra pieskāriena un izbijusies iekliedzās. Kāds ar mēli laizīja viņas seju un priecīgi smilkstēja. Dēzijas Kāravs. Sadzinis viņas pēdas, gudri­nieks. Pulkstenis jau viens. Gribējās ēst.

Saimniecības ēdnīcā bija trokšņaini. Te cits citu pazina, sasaucās, apjautājās, kā klājas. Svetlana nopirka talonus. Ar paplāti rokās viņa skatījās, kur apsēsties.

— Sveta, nāc pie puikām! — Viņa izdzirda pazīstamu balsi. Mārcis izņēma viņai no rokām paplāti un atbrīvoja vietu.

— Kā atpūties? Nav vienai garlaicīgi? — viņš apjau­tājās.

— Nē.

— Tu tāda braša meita, nāc labāk strādāt pie mums, — puiši putekļainos, eļļainos kombinezonos mēļoja. — Izmā­cīsim tevi par traktoristi. Tas nekas, ka darbs melns, par to maksā baltu naudu.

Svetlana jutās brīvi un droši šajā draudzīgajā mehanizatoru pulciņā.

— Vai tu nevarētu man pēc darba palīdzēt? Es gribu nopirkt dažas mēbeles, bet vienai…

— Nebēdā! Nogādāsim tavus dārgumus ar simt zir­giem, ka norūks vien. Šodien nesanāks, mēs pa tālajiem laukiem. Bet rītvakar var. Veči, kas nāks palīgā?

— Visi, protams!

Puiši aizsteidzās pie saviem traktoriem. Svetlanai bija laika diezgan. Viņa apstaigāja tirdzniecības centru un atrada šuvēju darbnīcu. Durvis bija ciet. Svetlana ieska­tījās pa noputējušiem logiem. Neliela uzgaidāmā telpa ar pielaikošanas kabīni, kuru aizsedza puķoti aizkari. Otrā — lielākajā istabā divi galdi, skapis gar visu sienu - krēsli. Uz viena galda stāvēja vāze ar sakaltušam puķēm.

— Ko lien gar stūr ? — rupja sievietes balss viņai aiz muguras uzsauca. — Tur tak neviens nav. Ciet tā būda un tik drīz vaļā nebūs. Nav ko snaikstīties!

Svetlana atskatījās un iesmējās. Resnās balss īpašniece izrādījās sīka, vāja sieviete pelēkā virsvalkā ar slotu un lickšķeri rokās.

— Ko blenž? Cilvēku neesi redzējis, vai?

— Es esmu jaunpieņemtā šuvēja.

— Tā jau cit' runāšan'. Atslēga pie priekšnieka. Viņš šodien nobrauc uz Rīg Piekāp no rīta.

Gumijas galošās ieautās kailās kājas pa asfaltu švīkādama, «svarīgā» persona aizgāja.

Plašajā rūpniecības un saimniecības preču veikalā otrajā stāvā bija karsti un smacīgi. Pārdevējas, bariņā sagājušas, par kaut ko skaļi smējās. Kāds pircējs cilāja virskreklus, taču nekādi nespēja izvēlēties, pētīja rakstu, lika atpakaļ, ņēma citu.

— Vai parastā kokvilnas auduma nav? — Svetlana, piegājusi pie Diānas, pavaicāja.

— Tev daudz vajag?

— Ja platais, tad trīs metrus, ja šaurais — piecus.

— Atradīsies. Zils ar puķītēm — der?

— Der.

Diana pazuda noliktava un pēc īsa brīža atgriezās ar mazu, papīrā ievīstītu sainīti.

— Seši trīsdesmit. Importa. Maksā kasē!

— Es tūliņ aizskriešu uz mājām pēc naudas.

— No diviem līdz trim pusdienas laiks. — Diāna nogla­bāja sainīti zem letes.

— Varbūt mēbeles varētu uz nomaksu?

— Var. Pirmā iemaksa — divdesmit pieci procenti no vērtības.

Svetlana paņēma naudu un tūlīt arī sapirkās nepiecieša­mākos saimniecības priekšmetus: nažus, dakšiņas, karotes, katliņu, pannu, krūzes un šķīvjus. Pēc tam pārskaitīja atlikušo summu un saka pētīt mēbeles. Krēslu vietā pagai­dām iztiks ar ķeblīšiem. Izvelkamu dīvānu un mazu gal­diņu virtuvei viņa var atļauties. Vēl derētu skapis, bet tas ir briesmīgi dārgs. Tomēr jāpērk, gan jau iztiks līdz pir­majai algai. Nepilns mēnesis vien palicis. Un tad viņai iešāvās prāta, ka viņa taču var sākt strādāt ātrāk, kaut vai rīt.

Sūt Svetlana prata. Sliktāk, taisnību sakot, pavisam bēdīgi bija ar piegriešanu. Apģērbu konstruēšanas pama­tus viņas bija mācījušās otrajā kursā. Skolas ateljē kleitas katrai pasūtītajai meistares piegrieza un pielaikoja pašas, meitenēm atlika vien sašūt. Visu vakaru Svetlana nosē­dēja, šķirstīdama un pētīdama Gintas Kalniņas grāmatu «No auduma līdz tērpam». Viss itin kā šķita esam sapro­tams, bet viņa nojauta, ka starp grāmatā rakstīto teoriju un pašai apgūstamo pieredzi būs jānoiet kļūdām bruģēts un asarām laistīts ceļš.

Izklājusi uz grīdas nopirkto katūnu, Svetlana uzlika uz tā pēc viņas auguma darināto piegrieztni, rūpīgi apzīmēja ar krītu kontūras un izgrieza. Anna viņai aizdeva savu veco, no mātes mantoto «Zingera» rokas šujmašīnu. Viņai nebija pat spoguļa, kur pielaikojot paskatīties, nācās trau­cēt to pašu Annu. Pret Diānu Svetlana gluži instinktīvi juta nepatiku, kaut arī neprata to izskaidrot. Diāna pret viņu bija laipna, apsolīja noformēt uz nomaksu mēbeles, piedāvāja pat dārgu importa paklāju, labi zinādama, ka jaunajai kaimiņienei tas nav pa kabatai. — Ja tavi darbi būs tikpat diži kā augums, tad ciemata sievietes būs priecīgas, — sadzīves pakalpojumu punkta vadītājs, Svetlanu no galvas līdz kājām nopētījis, iesmē­jās. — Ko dievs vienam piešķīris par daudz, to otram at­kal atņēmis. Man derēja kādus pāris desmit centimetrus pielikt.

Sveta tumši pietvīka. Vadītājs nojauta, ka nošāvis greizi.