Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

Pirmais aizsteidzās Daumants. Piekopusi istabu, arī Baiba devās uz savu ateljē. Rokassomiņā atradās norīko­jums. Viņai pretim uz jaunuzcelto skolu ziediem rokās steidzās skolēni. Baibai kļuva skumji ap sirdi — jaukais, bezrūpīgais bērnības laiks bija pagājis.

Jo tuvāk nāca darbavieta, jo gausāki kļuva Baibas soļi. Kājas itin kā ķērās aiz neredzamiem šķēršļiem. Skolā un praksē viss bija vienkārši: ja ko neprata, lūdza palī­dzību meistarei. Bet kā lai jautā gluži svešiem cilvēkiem? Izsmies. Teiks: diplomēta šuvēja, bet nezina tik vienkāršu lietu. Bet varbūt viss būs labi un viņa uztraucas vel­tīgi? Pie ateljē ieejas durvīm Baiba brīdi apstājās un dziļi ieelpoja, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi…

Pieņemšanas telpā pāris sievietes šķirstīja pagājušā gada modes žurnālus. Pieņēmēja, tērpusies brūnā atlasa virsvalkā, klausuli ar roku aizsegusi, pļāpāja pa telefonu.

— Pasūtījumus šodien nepieņemam, — viņa uzsauca Baibai un turpināja sarunu.

Telpas stūrī atradās vienīgais greznojums — liela, no­putējusi palma iekaltušiem lapu galiem.

— Es teicu, ka pasūtījumus nepieņemam! — sieviete aizkaitinātā balsī uzsauca Baibai.

— Es ierados darbā, — Baiba nedroši teica.

— Pagaidi, dārgumiņ, es tūlīt piezvanīšu vēlreiz. Izlasījusi norīkojumu, viņa piespieda pogu.

— Priekšniek, te viena ieradusies strādāt. Vai aizvest? Ateljē vadītājs pieklājīgi sasveicinājās, palūdza apsēs­ties un ņēmās pētīt Baibas dokumentus.

«Tieši no skolas, tātad bez darba iemaņām. Rudie mati aizmugurē savīti smagā mezglā, tikai daža draiska sprodziņa vijas ap augsto pieri. Vairāk par sešpadsmit nevar dot, bet pirkstā jau laulības gredzens,» vadītājs vērtēja jauno darbinieci. «Redzams, ka no kautrīgajām, sēd pie­sarkusi, acis ar skropstām aizsegusi. Tas labi, lecīgās man netīk.»

Novēlējis veiksmi pirmajā darbavietā, vadītājs ieveda Baibu telpā, kur šuva sieviešu kleitas.

— Biedrene Kalna, saņemiet jauno kadru.

Slaida sieviete Baibas mātes vecumā negribīgi piecēlās un nopētīja meiteni. — Un tas viss?

— Pagaidām viss.

— Tad nebrīnieties, ja pasūtītāji rakstīs sūdzības.

— Brigadiere Kalna, ceru, ka jaunā darbiniece jūsu vadībā strādās sekmīgi un neiesniegs atlūgumu jau pēc pāris nedēļām kā iepriekšējās!

Brigadiere saknieba lūpas un neatbildēja.

— Ja jums gadās kādi pārpratumi vai neskaidrības, nekautrējieties, nāciet tieši pie manis, — vadītājs atvadī­damies piebilda.

— Kāda īpaša laipnība, — brigadiere nobrīnījās. Priekšnieks tev pazīstams?

Baiba klusēdama pakratīja galvu.

— Kāda kategorija?

— Trešā.

— Pagaidām strādāsi par mācekli pie vīlēm. Linda, ierādi jauniņai darbu!

Telpas aizmugurē piecēlās meitene Baibas vecumā. Pā­rējās šuvējas, jau gados vecākas sievietes, pavadīja jaunpienācēju ar vērtējošu skatienu — iznāks no viņas lietas­koks vai būs tikai pa virsu braucēja. Baiba to redzēja un jutās neērti.

— Tu no parastās videnes vai arodenes? — Linda ap­jautājās.

— No šuvēju profesionāli tehniskās vidusskolas.

— Ar diplomu?

— Jā.

— Kā brigadierei nav kauna tevi ieskaitīt par mācekli? Tu nepalaidies, cērt pretim. Citādi tev dzīves nebūs, ap­cels par muļķi. — Linda nokrāva Baibai priekšā audumu kaudzi. — Es izbraucu cauri vēsturniekos. Mani senci gluži vai ķerti uz senatni: tēvs arheologs, māte vēstures skolotāja. Ieņēmuši galvā, ka man jāiet viņu pēdās. Labi vien ir, ka izgāžos, jo es to vēsturi jau no bērnības esmu pārēdusies līdz kaklam, brokastīs, pusdienās un vakariņās par to vien runā un spriež. Man patīk dzīvnieki. Nākam­gad iešu uz Lauksaimniecības akadēmiju, mācīšos par veterinārārsti. Manis dēļ senči lai stāv vai uz galvas. Tēvs par mājās dzīvošanu negribēja ne dzirdēt. Tad nu izlēmu atnākt uz šejieni, piepelnīties un pie viena iemācī­ties šūt. Tas dzīvē vienmēr noderēs, vai ne? Bet divās nedēļās tālāk par vīļu apmetināšanu neesmu tikusi. Tādā tempā var sirms kļūt un nekā neiemācīties. — Visu to Linda izbēra kā no ložmetēja, tad ievilka elpu un šāva tālāk: — Aizeju uz zooloģisko dārzu par dzīvnieku apko­pēju. Ja labi strādāšot, teicās dot ieteikumu uz akadē­miju. Tiklīdz senči to uzzinās, būs baigais trobelis. Bet lai, neesmu vairs nekāds klēpja bērns.

Brigadiere, nostājusies meitenēm aiz muguras, zīmīgi ieklepojās.

Baiba noņēma šujmašīnai apvalku un pārcilāja nolik­tos drēbju gabalus. Vīļu apmetināšana viņai bija ierasts darbs, kas neprasīja daudz pūļu un īpašu zināšanu.

Kad brigadiere bija aizgājusi, Linda turpināja sarunu:

— Tu redzēji, kādas viņai acis? Asas kā īleni. Pirmā nāk uz darbu, pēdējā aiziet. Nedomā kādu minūti nokavēt vai aiztīties ātrāk. Superapzinīgā.

Baiba nebija noskaņota uz pļāpāšanu. Vīļu apmetinā­šana skaitījās netīrs darbs. Mikroskopiskas auduma da­ļiņas kairināja rīkli un izsauca klepu. Pieredzējušas šuvē­jas no šī darba centās izvairīties.

Mazā mašīnīte — overloks — slīka putekļos un diegu galos. Baiba to rūpīgi iztīrīja un sāka strādāt. Nazīši bija neasi, izspūrušās auduma malas nācās griezt ar šķērēm.

Pēc brīža satrūka diegi. Baiba pacietīgi ievēra no jauna vēl un vēl reizi. Acīs saskrēja asaras. Skolā šis darbs vi­ņai bija veicies. Vai tiešām viņa ir tāda dumiķe, ka ne­tiek galā ar šo vienkāršo uzdevumu? Mašīnā kaut kas klabēja. Eļļošana nelīdzēja. Baiba izmēģināja šūt gan ātrāk, gan lēnāk, bet nekā.

— Re, tev arī neiet, — Linda nopriecājās. — Briga­diere man sakliedza, ka es esot nepraša, sliņķe un sazin kas vēl. Atsauca meistaru, tas pačubinājās, pačakarēja un neko neizlaboja. Teica, trūkstot kādas tur deficīta detaļas.

— Atsūta mums visādas pabiras, kas citiem neder! — brigadiere, apskatījusi Baibas darbu, skaļi sauca pa visu darbnīcu.

—- Liec meiteni mierā! — viena no šuvējām aizrādīja. — Pati labi zini, ka mašīna bojāta.

Kalna izmetās no darbnīcas, skaļi aizcirzdama durvis.

— Nebēdā. — Teicēja pienāca pie Baibas un noglās­tīja plecu. — Vienmēr jau viņa nav tik ērcīga, bet šodien saņēma no vadītāja rājienu — un nu viņai vajag uz kādu izgāzt dusmas. Rīt negaiss pārskries un viss būs kārtībā.

Nokārtu galvu Baiba vilkās uz mājām. Ne tādu viņa bija iedomājusies savu pirmo darbadienu. «Vai tiešām šis nepelnītais apvainojums būs mana vienīgā atmiņa no die­nas, ko gaidīju ar tādām cerībām? …» viņa nodomāja. «Daumantam neko nestāstīšu, atdrāzīsies vēl uz šejieni un sacels traci. Jāpaciešas. Gan būs labi. Pārējās darbabied­renes liekas tīri lādzīgas. Vadītājs arī laipns. Vienīgi brigadiere…»

Pa ceļam uz mājām Baiba iegriezās kulinārijā, nopirka ceptu vistu un pēc nelielas vilcināšanās katram pa kūkai. Pirmā īstā darbadiena galu galā bija svētki. Estētikas mācības stundās direktore tik skaisti runāja, ka šādi svētki līdzīgi košiem dzīpariem rotājot dzīves audumu.

Daumants virtuvē, kājas uz ķebļa uzstutējis, lasīja avīzi.

— Kā pagāja tava pirmā darbadiena? — Baiba, galdu klādama, ievaicājās.

— Nekāda strādāšana neiznāca. Sapulcināja mūs, jau­nos, sarkanajā stūrītī. Filiāles direktore Taisija Feoktistova apgaismoja par firmas cildenajiem uzdevumiem mo­derni un skaisti apģērbt padomju ļaudis. Sī cerot, ka mēs ātri apgūšot darba iemaņas un plecu pie pleca ar pirm­rindniekiem izpildīsim plānu, vārdu sakot, lēja kā no lej­kannas, kā jau tādās reizēs parasts. Ceha priekšniece Mieze mūs izvadāja pa visiem stāviem, sākot no sagata­vošanas iecirkņa puspagrabā, beidzot ar šūšanas cehu augšstāvos. Tie, kas bija pirmo reizi, skatījās acis ieple­tuši, nav nekāds joks, rūpnīcas tūkstoš strādnieki apgādā ar uzvalkiem visu republiku. Mūsu cehā vien — četri iecirkņi, astoņas brigādes, piecsimt drēbnieku. Meistars Juris Egle beidzis mūsu skolu. Varen centīgs, jau pirmajā dienā katram iedalīja darbu, man — piedurkņu šūšanu. Vispār piņķerīga būšana, bet gan jau tikšu galā.