Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

*

Viņi šūpojās savā mīlestībā kā viļņos. Katru dienu at­klāja viens otrā ko jaunu, vēl neiepazītu.

Kas tas tev par punktiņu uz lāpstiņas? Dzimumzīmīte. Ļauj, es noskūpstīšu.

— Trakais, man kut.

— Un tagad es tevi uzzīmēšu kailu ar vaļā palaistiem matiem.

— Man kauns, — Baiba uzvilka segu līdz kaklam.

— No kā? No manis? Apsedzies ar saviem matiem!

— Apsoli, ka to bildi nevienam nerādīsi!

— Zvēru!

*

Saimniece bija iecerējusi paplašināt tulpju plantāciju.

— Nav man no īrniekiem palīdzības, — viņa žēlo­jās dēlam. — Daumantam sāpot pērn savainotā roka, Pat kara komisariāta dakteri atzinuši, ka nav vēl īsti pie veselības. Skuķis gan parok pa brītiņam, bet nekāda krietnā strādnieka no viņas nav.

—- Ko ņēmi tādus vārguļus mājā? — dēls skaļi šķen­dējās. — Vajadzēja izvēlēties stipru un spēcīgu vīrieti.

— Tāds nu gan tev rausies dārzā par baltu velti, — saimnieces balss bija tikko sadzirdama. — Jaunie vēl dumiķīši.

— Būtu piemetuši šad tad pa desmitniekam, gan būtu ar mieru.

— Tu pats arī varētu pa vakariem, — saimniece ne­droši ieminējās. — Tāpatās visa naudiņa būs tavējā.

— Uz mani tu neceri, — dēls atbildēja.

Baiba aizvēra logu. Ierūcās mašīna. Smalkā pusaugu kucēna balsī ieņerkstējās mājas sargs.

— Sitas numurs viņai neies cauri, — Daumants skai­tās. — Katru mēnesi par istabu noplēst pa divdesmitpiec­niekam un vēl prasīt, lai mēs rokam zemi. Es viņai pa­teikšu dažus biezus vārdus.

— Nevajag. — Baiba pieglaudās vīram. — Pats zini, mums citur nav kur palikt.

— Nesaprotu, kādēļ viņa tā plēšas? Vecam cilvēkam taču daudz nevajag.

— Tādi viņi ir visi. Jo vieglāk nauda nāk, jo gribas vairāk un vairāk.

— Varbūt parunāt ar Leonu? —- Daumants ieminējās, — Viņiem jumta istabiņa brīva. Iebūvētu krāsni, kaut kā izdzīvotu,

— Nē! — Baiba iesaucās tik skaļi, ka Daumants izbrī­nījies paskatījās uz viņu.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka… Baiba aprāvās pusvārdā.

— Tu domā — viņa tēva dēļ? Bet manējais taču arī… Ir gan mana sieviņa bailule.

*

Septembris briedināja dārzos ābolus, zirnekļi tīklos vāca rasas pilienus. Putni, baros sapulcējušies, gatavojās aizceļošanai. Baiba cītīgi strādāja dārzā.

— Roc dziļāk! — saimniece, līdzās stāvēdama, izrīkoja. — Tulpītes mīl mīkstu, irdenu augsni.

Atmatainā zeme bija cieta kā akmens. Lāpsta ar pūlēm līda caur velēnām. No neierastā darba Baibai sāpēja mu­gura. Neganti sūrstēja plaukstās uzberztās tulznas.

— Šitāds darbiņš jauniem nāk tikai par labu, — saim­niece runāja, — īpaši, kad augu dienu nosēdēts pie šujmašīnas.

Ik pa brīdim Baiba pameta skatu uz vārtiņu pusi. Dau­mantam jau sen vajadzēja būt mājās. Vai tik nav kas nelabs noticis?

Nosārtinājusi vai pusi debess, saule iegrima Kalnciema mežos.

— Uznāks vēl salna, — saimniece bažījās. — Puķītes nosals, tik daudz mantas aizies postā. Vajadzēja šodien aizvest uz tirgu. Nav jau kas man, vecam cilvēkam, palī­dzētu. Jūs rīt varētu abi ar Daumantu …

— Mēs braucam uz Siguldu. Piezvaniet dēlam! Saimniece saknieba lūpas.

— Met nu mieru, sāk jau krēslot. Maz gan tev tā spēka.

Baiba pasmēla no mucas lietus ūdeni un turpat mau­riņā nomazgājās. Tad pagājās līdz vārtiņiem. Skopi ap­gaismotā iela bija tukša.

Uzkāpusi istabā, Baiba atlaidās gultā. Prāts bija nemie­rīgs. Daumants tāds straujš, gatavs ikvienu aizstāvēt.

—Nāc dzert tēju, — saimniece aicināja, — Es izcepu ābolkūku.

— Paldies, negribas, — tikko asaras valdīdama, Baiba atbildēja.

—Ka ne, ne, — saimniece apvainojās.

*

Pēcpusdienā, pamanījis pa durvīm ienākam ceha priekš­nieci un kasieri ar dokumentu mapi un somu rokās, meis­tars deva zīmi pārtraukt darbu. Šuvējas izbrīnījušās saskatījās.

— Šodien mūsu jaunie biedri saņem pirmo pašu rokām nopelnīto algu. Līdz šim jūs uzturēja vecāki. Ar šo bridi to darīsiet paši. Ne jau pēc vecuma vien skaita cilvēka pilngadību, bet gan pēc tā, kad pats sāk sevi apgādāt, kad no ņēmēja kļūst par devēju.

«Septiņi sarkanie un sīcene par veselu mēnesi — pa­maz.» Daumants iebāza nopelnīto kabatā. «Vitai vairāk par simtu. Būs jāsarauj. Nekas, gan jau kaut kā izkulsi­mies. Ja pietrūks, aizņemšos no mātes.»

Ceha labākā daiļlasītāja katram jaunajam norunāja pa piemērotai tautasdziesmai un pasniedza ziedus. Dauman­tam tika:

Acis darbu bijājās, Rokas darbu nebijās: Kam rokām bijāties, Kad zināja padarīt?

— Kas ir, čaļi, sastiķējam un nosvinam pirmo algu, ka strādnieku šķirai pienākas, — pēc maiņas ģērbtuvē Leons ierosināja.

— Kur tad?

— Var tepat «Luniņā». Pasūtīsim galdiņu ar visu, kas pienākas. Vai mēs kādi nabagi?

— Es pasēju, — Vita skaidri un gaiši pateica.

— Es ari, — Daumants viņai piebalsoja.

— Ko tad tu, atturībnieku biedrībā esi iestājies, vai? — pārējie puiši smējās.

— Viņš jau zem sievas tupeles, Leons noņirdzās,

— Pats tu esi zem sievas tupeles!

— Apslacīšana, tā ir sena strādnieku tradīcija, — Le­ons neatlaidās. — Pasēdēsim stundiņu, divas, paēdīsim, kā pienākas, iemalkosim savu mēriņu un iesim mājās. Nav jau jāpielejas līdz rīklei. Paspriedīsim par dzīvi, par mūsu nākotni. Daumant, ejam! Kas vēl nāks?

— Ja nu kompānijas labad un tikai uz stundiņu … — Daumants šaubījās, bet Leons jau viņu vilka uz izeju.

*

Baiba atvēra acis. Uz gultas malas sēdēja Daumants, muļķīgi smaidīja un sniedza viņai dāliju garā kātā ar visu sakni.

— To es izrāvu mūsu dārzā. Vai nav smuka? Nu, ko tu blenz uz mani? Pirmā alga bija jāapslaka? Bija. Same­tām kopā: es, Leons un citi čaļi. Vēl jau palika pāri, ne­uztraucies. — Daumants taustījās pa kabatām un nometa uz segas dažas saburzītas naudaszīmes.

Baiba izbijusies skatījās uz vīru. Ne tādu viņa bija iztēlojusies abu pirmo algas dienu.

— Tikai nesāc kaukt! Tu zini, es nevaru ciest sieviešu asaras!

Baiba piecēlās no gultas un nokāpa lejā. Vilku sugas kucēns — platām ķepām, noļukušām ausīm —, draudzību meklēdams, nolaizīja viņas roku un piespiedās pie kā­jām. Debesis bija piebērtas mirdzošām zvaigznēm. Drēg­nums līda aiz apkakles. Baiba nodrebinājās. Vai tiešām visi skaistie vārdi un solījumi, ar kuriem Daumants ne­skopojās, ir meli un izlikšanās? Un viņa, muļķe, noticēja. Nē, nevar būt. Paklupt var katrs. Jāpalīdz piecelties, jā­atbalsta. Kopš tās reizes pirmajā skolas gadā, kad Dau­mants zvērēja nedzert ne piles, viņš savu vārdu ir turē­jis. Kādēļ tad šodien? Vai tiešām arī viņu sagaida Dau­manta matēs un citu dzērājsievu sūrais liktenis? Tad jau labāk šķii lies tūlīt, kamēr vēl nav bērnu. Bet kur lai viņa iet? Atpaka| pie patēva? Nekad. Uz kopmītni ari negribas.

Uz mutes gultā iekritis, Daumants gulēja ciešu dzērāja miegu. Baiba novilka viņam kurpes un uzsedza segu. Nogulties līdzās un ost pretīgo alkohola dvingu viņa ne­spēja. Uzmetusi plecos jaku, Baiba apsēdās pie galda. Blakus vāzei ar pēdējiem ziediem atradās aploksne ar uzrakstu: B. Pētersone. Viņas pirmā alga. Astoņdesmit seši rubļi četrdesmit kapeikas. Izlīdzinājusi Daumanta saburzītās naudaszīmes, viņa salika tās kaudzītē — četri desmitnieki, divi piecnieki, trijnieks un saplīsis rublis. Trešā daļa aizies par istabu. Tuvojas ziema, bet Daumantam pusmētelītis galīgi apdilis. Un naudas tik vien paliek kā ēšanai. Patēvs Naikovskis, būdams grāmatvedis, ga­diem ilgi ik dienas pierakstīja katru izdoto rubli, ar sar­kanu pasvītrodams lielākos izdevumus, allaž pārmezdams sievai izšķērdību un tincinādams meiteni kaut kādu nieka paris kapeiku dēļ, ja rēķini nesaskanēja. Baiba no sirds ienīda šo izdevumu grāmatu. Daumants turpretim viegl­prātīgi dzīvoja pēc principa «gan jau kaut kā», nesa vi­ņai nevajadzīgas dāvanas un kārumus un pats par to priecājās kā bērns. Nu jau pāris dienu viņi bija pārtikuši tikai no maizes un piena.