Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

— Tas labi, ka tu esi nodomājusi sākt darbu ātrāk. Ciema sievas man solās matus izplūkāt, ja negādāšu šuvēju.

— Es baidos, — Svetlana nostostījās.

— No kā tad?

— No piegriešanas. Skolā mums to tikpat kā nemācīja. Ja nu sabojāju drānu?

— Vai tik traki būs? Ejam, es tev parādīšu telpas, — Priekšnieks parakņājās pie sienas piekārtajā skapītī, at­rada vajadzīgo atslēgu, un abi devās uz Svetas nākamo darbavietu.

Darbnīcas grīdas, galdus un krēslus klāja putekļu kārta.

— Kā Vija aizgāja dekrētā, tā stāv nu jau kuro mēnesi. Apkopēja mums nav no čaklajām.

— Es pati, — Sveta piedāvājās. Priekšnieks nopriecājās un parādīja, kur glabājas spaiņi, lupatas, slotas.

Tirdzniecības centra sievietes tūliņ ievēroja Svetas rosīšanos. «Jauna šuvēja uzradusies.» Šī ziņa apskrēja cie­matu vēja ātrumā.

Pirmā ieradās Diāna. Darbnīcas durvis bija ciet. Diāna paskatījās pa logu. Sveta sev pielaikoja tikko pašūto kleitu. «Tīri normāli,» Diāna novērtēja.

— Tu varētu uzraut līdz nākamajai svētdienai, ko? Pa blatu kā labai kaimiņienei. — Diāna, iegājusi darbnīcā, noklāja uz galda punktotu trikotāžas drānu.

— Tā gan laikam dārga? — Sveta pārlaida roku mīk­stajam audumam.

— Nerunā, pārdošanā nemaz nebija. Ar kaukšanu iz­kaucu no rajona noliktavas vecenes. Svētdien mūsu pil­sētiņā viesojas «Credo», ļaužu būs, ka biezs. Jāpašiko. Studentu celtniekos esot pārākie čaļi. Mūsu miestiņā jau nav kur izvērsties, gan pati drīz apjautīsi.

Diāna nolika Svetlanai priekšā no ārzemju modes žur­nāla izplēstu lapu. Izvēlētais modelis bija sarežģīts — plata apkakle, kas kreisajā sānā pārgāja svārku volānā, piedevām vēl lukturpiedurknes. Skolas ateljē, kur vien­mēr ar padomu līdzās stāvēja meistare Liepa, Svetai tā­das kleitas nebija gadījies šūt.

— Es nezinu, varbūt labāk atdot kādai prasmīgākai šuvējai, '— viņa nedroši ieteicās.

— Jocīgā, pilsētas ateljē baigā rinda un meistares plēš vēl pa virsu. Vai tu baidies?

Sveta klusēdama paraustīja plecus. —- Skaties, ka nesabojā! — Diāna aiziedama piekodi­nāja.

Sveta lūkojās uz rožaino audumu ar sīkajiem, melna­jiem punktiņiem, līdz sāka raudāt. Parastus svārkus, blū­zes, vienkāršas kleitiņas viņa prata uzšūt, bet šitādu? Šurp braucot, viņa bija pārliecināta, ka strādās divatā. Ko tagad lai iesāk? Atdot drānu atpakaļ, godīgi atzīties, ka neprot tādu modeli uzšūt? Tā viņa apkaunos ne tikai sevi, arī meistarus, kuri viņu trīs gadus mācījuši, visu skolu. Turklāt Diāna izbazūnēs pa ciematu, ka jaunā šu­vēja ir galīga nepraša.

Nevajadzēja braukt uz šejieni. Sadale gribēja nozīmēt uz «Rīgas tērpiem». Būtu kopā ar Daci un citām meite­nēm. Ja ko nezinātu, meistares turpat līdzās. Pa vaka­riem spēlētu basketbolu. Varbūt izdotos izsisties līdz meistarkomandai, tad visas durvis vaļā — ārzemes, slava. Bet viņa kā aptaurēta — tikai uz Bauzēm, citur nekur. Savu māju sagribējās. Nu pašai jākož pirkstos.

-~ Paskatieties, pēc kā es izskatos! Pēc ķēma! — Di­āna pārskaitusies nodemonstrēja pārdevējām jauno kleitu. Jā, tā nebija izdevusies, draudzenes tam piekrita. Kuplā apkakle Diānas paīso kaklu vērta vēl īsāku, volāni, kas modes lapā vijās skaistos viļņos, izskatījās saplakuši, slīpā josla muguras pusē veidoja neglītu kroku.

— Tādu tikai atpakaļ pie teļiem! — Diāna kliedza, — Tur viņai īstā vieta, ja neprot šūt, kā pienākas. Es to tā neatstāšu! Sūdzēšos rajona, rakstīšu uz avīzi! Lai ne-domā, ka pie mums uz laukiem var sūtīt visādus brāķdarus!

— Aizej pie Vijas, — draudzenes deva padomu, — var­būt var saglābt.

— Vaina nav šuvējā, bet modelī. Tādam fasonam vajag stingrāku drānu, nevis mīksto trikotāžu, — Vija aizbildi­nāja jauno kolēģi.

Ap Svetu savijās nevalodas. Par tām parūpējās Diāna,

— Varbūt viņa kaut kā uzšūs prastu ķiteli apkopējai vai slaucējai, bet labu materiālu tādai nevar uzticēt.

— Nu ko tu uz viņu esi uzēdusies? — dārzniece Anna rājās. — Neviens meistars no gaisa nav nokritis. Zemi pareizi uzrakt, pat to ir jāiemācās, kur nu vēl kleitu pašūt.

Ne jau izbojātās kleitas dēļ vien Diana neieredzēja jauno kaimiņieni. Kopš Svetlana ieradās Bauzēs, Mārcis pie Diānas vairs ne reizes nebija iegriezies, bet pie Svetas nāca vai ik pārvakarus. Pa vaļējo logu skaidri varēja dzirdēt, cik abiem jautri. Sveta uz ātrāko jādabū prom, gan tad viss būs atkal kā agrāk.

*

Sveta smagi pārdzīvoja pirmo neveiksmi, raudāja, rak­stīja un plēsa atlūgumu. Pamanījusi Mārci, bēguļoja, ieslēdzās dzīvoklī, nelaida iekšā. Beidzot galīgi izšķīrās — dosies atpakaļ uz Rīgu,

— Kas ar tevi notiek, bērniņ? — Dēzijas mātē, nejauši satikusi Svetlanu upmalā, apvaicājās.

— Kādēļ jūs mani, tādu nemākuli, aicinājāt uz še­jieni? — Sveta izplūda asarās. — Jau rītdien pat braucu prom.

— Es gan nedomāju, ka tu pirmo grūtību priekšā tik ātri piekāpsies.

— Ņemiet mani pie teļiem tāpat kā pērnvasar. Citur es nederu, visi tā saka.

— Kādi visi?

— Nu Diāna un pārējās pārdevējas.

— Neklausies, ko viņas melš. Tādu Diānu es pie teli­ņiem pa kilometru tuvāk nelaistu, tevi gan. Bet katram savs darbs darāms. Man mājas jau otro gadu glabājas nešūta vasaras kleitas drāna. Cerēju uz Dēziju, bet vel­tīgi. Vai tu neņemtos?

— Un ja nu es sabojāju tāpat kā to Diānas?

— Nerunā niekus, būs labi.

Kleita Dezijas mātei izdevās skaista. Tiesa, fasons ne­bija nekāds sarežģītais. Nākošā pieteicās kaimiņiene Anna.

— Darbiņietes tērps tev varen labi iznācis. Man kaut ko līdzīgu, tikai viduklī vaļīgāku.

Ēdnīcas personāls pasūtīja visām vienādus puķainus virsvalkus. Piemērījot tērpus, Sveta iepazinās un sadrau­dzējās ar dažām meitenēm un vairs nejutās tik vientuļa.

— Pavisam cits skats, — priekšnieks, apskatījis glīti tērptās darbinieces, uzslavēja. — Malacis, Svetlana, esi nopelnījusi prēmiju.

Sveta atplauka.

Kamēr iestrādāsies, pagaidām neķeries pie pārāk sarežģītām kleitām. — Priekšnieks piemiedza aci.

Bijušās kursa biedrenes vēl atpūtās. Dace ceļoja pa Sibīriju, Baiba sauļojas Melnās jūras krastos, bet Svet­lana jau bija uzsākusi darba dzīvi, kuru Dati bija izvēlē­jusies.

— Kādēļ tev katru dienu jāspiežas pārpildītā autobusā, Jāzaudē ceļā turpat divas stundas, ja tepat divus kvartā­lus tālāk jaunajā ateljē vajadzīgas šuvējas? Es pats la­sīju sludinājumu, — Daumants nešaubīdamies noteica.

— Bet man ir norīkojums tieši uz «Rīgas tērpiem», — Baiba atbildēja. —- Mēs kopā ar Daci…

Viņa neprata tik ātri izlemt kā Daumants, ilgi pārlika un šaubījās.

— Padomā pati, kas tā būs par dzīvi: tev iekritīs_ rīta maiņa, man vakara, mēs viens otru tikpat kā neredzēsim. Bet te darbs vienā maiņā, — Daumants palīdzēja izšķir­ties.

Milzīgajā augstākās kategorijas modes nama, kas at­radās pilsētas centrā, darbaroku netrūka. Tādēļ kadru inspektore, pat nepainteresējusies, kādēļ jaunā speciāliste grib pāriet darbā uz zemākas kategorijas ateljē pilsētas nomalē, nekavējoties izrakstīja norīkojumu un piedevām vel novēlēja labu veiksmi.

*

Vienpadsmit gadus Baiba un Daumants 1. septembri bija gājuši uz skolu. Nu viņi gāja uz darbu.