Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Baiba nopūtusies piegāja pie skapja un izņēma no at­vilktnes liela formāta kladi, patēva dāvanu. Kopš kāzām tā bija gulējusi neatvērta. Uz vāka skaidrā grāmatveža rokrakstā bija uzrakstīts «Mūsu saimniecība». Tālāk se­koja Baibai tik pazīstamās iedaļas: ienākumi (alga, pa­pildu ienākumi), izdevumi (pārtika, dzīvoklis, apģērbs, mājsaimniecība, izklaidēšanās, kārtējie pirkumi), ietaupī­jumi, dažādi. Nākamajā lappusē viņa pamanīja konvertu ar uzrakstu «Baibai. Galējas nepieciešamības brīdī». Sa­mulsusi viņa turēja rokā simt rubļu naudaszīmi un pirmo reizi pa īstam aizdomājās, kāda maģiska vara piemīt šim papīriņam — to varēja pārvērst mētelī, kurpēs, skaista kleitā.' Turpmāk tā nedrīkst dzīvot. Vīrs jāsauc pie kār­tības.

Bet kā viņš varēja šovakar tā izdarīt? Tieši tagad, kad viņi bija nolēmuši divatā nosvinēt savu pirmās algas dienu ar kopēju izbraukumu. Kā viņš drīkstēja aizmirst? Vēl mēnesis nav pagājis pēc kāzām, un draugi jau viņam nozīmē vairāk nekā sieva. Kas būs vēlāk? Klusi raudā­dama, viņa nolika galvu uz rokām un tā arī aizmiga.

Baiba uztrūkās no kāpņu čīkstoņas.

— Visu nakti pie jums dega uguns, — saimniece, dur­vīs stāvēdama, pārmetoši teica. — Nācu raudzīt, vai nav kas slikts noticis.

— Daumantam nelabi, — Baiba atbildēja, — un es..

— Redzu jau, redzu. Mani tu neapmānīsi. Visa istaba smird kā krogus. Sāks vēl iet tēva pēdās. Bet to es jums tūlītās saku: dzērājus savā mājā necietīšu.

Durvis sparīgi aizcirzdama, viņa izgāja no istabas.

— Kas ir? Kas noticis? — No miega uztrūcies, Dau­mants neizpratnē raudzījās sievā, kura, pret vaļējo logu pagriezusies, raudāja. — Ko tu psiho? Tu jau zini, mū­sējo darbā vesels bars. Es negribēju, bet šie zviedz: es esot zem sievas tupeles. Nekas liels jau nebija. Runājā­mies par dzīvi, iemetām pa mēriņam. Es tikai kompānijas pēc. Leons gan pielējās, un, mājās nākot, vajadzēja šo stutēt. Tāpēc arī aizkavējos. Baigi sāp galva un kaltē. Vai tev nav kāds skābs gurķis? Palūdz saimniecei!

Ne vārda neteikusi, Baiba izgāja no istabas. Daumants no jauna iegrima miegā. Kad viņš pamodās, bija jau gaiša diena. Visā mājā valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt mušas sīcam. Kailā kāja atdūrās pret zemē nomesto dāliju.

— Kur tā te gadījās? — Daumants skaļi prātoja. — Laikam būšu pavairāk iekampis un savārījis ziepes. Nekā neatceros.

Uz gultas malas sēdēdams, Daumants ieraudzīja pie skapja sakravātu mugursomu.

— Baiba, kur tu esi, taisies, braucam! Velns parāvis, jau pusdivpadsmit. Nokavēts. Sieva tā gaidīja un priecā­jās par šo dienu. Izdomāja visas vietas, kas noteikti jā­apskata.

Izgājis pagalmā, Daumants pavērās dārzā. Neviena nemanīja. iepumpējis ūdeni, viņš ilgi mazgājās. Vēsais ūdens aizdzina miegu. Galva kļuva tāda kā vieglāka. Tad, lūk, kādēļ Baiba sapūtusies. Viņš nolūgsies, uz ceļiem nokritīs, apzvērēs, ka nekad vairs,,. Gan piedos. Nekas briesmīgs taču nav noticis.

Baibas nekur nemanīja. Māja bija tukša. Un ja nu viņa aizgājusi? Pavisam. Daumantu sagrāba bailes. Viņš pār­lēca sētai un iemetās pie mātes.

— Viens huligāns izrāvis manu mīļo, manu labo pu­ķīti, — māsasdēls Andrītis žēlojās. — Es visu vasaru to laistīju un kopu.

Daumants nosarka. Baibas nebija arī te.

— Varbūt aizgājusi uz veikalu pēc piena un maizes, — māte ieteicās. — Kā tad jūs tā nenorunājāt?

Paķēris no virtuves galda skābu gurķi, Daumants me­tās uz autobusu pieturu.

Naikovsku nebija mājās. Kaimiņiene paskaidroja, ka jau vakar kaut kur aizbraukuši ar savu autiņu.

Kur vēl meklēt? Dace un Pēteris ir sacensībās. Dau­mants aizskrēja pie kādreizējā Baibas dziedāšanas sko­lotāja Irbes. Uzzinājis, ka Daumants ir Baibas vīrs, ve­čuks ļoti nopriecājās un, gandrīz ar varu nosēdinājis Daumantu viesistabā pie galda, palūdza sievai uzvārīt kafiju. Abi vecīši katru ciemiņa vārdu no lūpām nolasīja, tik ļoti viņi kāroja uzzināt, kā Baibai klājas,

— Viņa solījās šodien pie jums atnākt, — Daumants mānījās. — Mēs norunājām lejā satikties.

Viņš jutās tā, it kā sēdētu uz karstām oglēm. Varbūt pagājušo nakti kaut ko Baibai samuldējis vai, nedod dievs, pat iesitis? Vecīši mēģināja viņu pierunāt vēl brī­tiņu uzgaidīt, bet Daumants nespēja mierīgi sēdēt pie galda un dzert kafiju.

— Ja viņa atnāk, lūdzu, pasakiet, lai mani negaida. Būšu mājas.

Vecīši apsolīja.

Autobuss vilkās kā uz bērēm, Daumants skrēja uz mā­jām. Atslēga stāvēja norunātajā vietā. Baibas nebija. Suns smilkstēdams diedelēja ēst. Daumantu mocīja nežēlīgas slāpes.

*

Baiba stāvēja blakus saimniecei Centrāltirgus puķu sektorā un kārtoja ziedus. Iedzimtā gaumes un skaistuma izjūta palīdzēja viņai izveidot glītas ziedu kompozīcijas, kas patika pircējiem.

No rīta Baiba pati pieteicās nogādāt ziedus uz tirgu. Sirds viņai sāpēs sarāvās, kad saimniece bez žēlastības nogrieza skaistās dālijas, asteres, helēnijas, samtenes, par kurām meitene katru dienu tā bija priecājusies.

Atstājiet vismaz to dāliju krūmu pie mūsu loga, — viņa palūdza.

— Ko tu žēlo, muļķe! Tikpat salna visas nokodīs. Ja ne šonakt, tad rīt. Ja nu tik dikti gribi, tad vakarā pati piesedz ar plēvi.

Baibai patika tirgus rudenī. Kamēr saimniece iekārto­jās, viņa, iejukusi daudzgalvainajā pircēju pūlī, apstai­gāja augļu un sakņu pārdevēju galdus. Kā māksliniece viņa priecājās par bumbieru, ābolu, plūmju un dažādo dārzeņu formu un krāsu bagātību.

— Skaistulīt, nopērc granātus, tie saglabā mūžīgu jau­nību, — tumši iededzis dienvidnieks ar tibeteju galvā piedāvāja.

Pie puķu pārdevējiem Baiba palēnināja soļus. Katru puķu sugu viņa apveltīja ar kādu īpašību: rozes — lep­nas, lilijas — šķīstas, puķuzirnīši — kautri, miķelenes — pieticīgas. Baibai bija žēl šī krāšņuma. Dārzā ziedi bija dzīvi, bet te pamazām mira, un pēc pāris dienām tos izmetīs atkritumu tvertnēs.

Saimniece, salikusi ziedus vāzēs, kā pagadās, viņu jau gaidīja. Baiba tos pārkārtoja glītos pušķos. Pārdevējas lomā viņa jutās neērti. Daža garāmgājēja acis kā liptin pielipa meitenes sejai un augumam, un tādos brīžos viņa nosarka. Un ja nu pēkšņi kāds pazīstams? Domās, ka Baiba kļuvusi par andelmani.

— Ar tevi kopā pavisam cita tirgošanās, — saimniece paslavēja. — Būtu metusi to savu šūšanu pie malas un nākusi man palīgos. Nopelnītu vairāk un bez kādiem kreņķiem.

«Ne par kādu naudu tu mani otrreiz šurp neatvilksi,» Baiba nodomāja.

— Vēl es tev teikšu — to savējo Daumantu saņem stingrāk. Sāks iet tēva pēdās …

— Puiši atzīmējuši pirmās algas dienu, — Baiba aiz­bildināja vīru.

— Vienreiz algas diena, citreiz dzimumdiena, vēl kaut kas — un skaties — ceļš uz elli vaļā. Mājās sakur viņam pamatīgu pirti!

Saule jau slīdēja aiz tirgus paviljoniem, kad pēdējie ziedi beidzot tika pārdoti.

— Še. — Saimniece izvilka no somas notaukotu piec­nieku. — Esi nopelnījusi. Aizteci uz paviljoniem, nopērc kaut ko ēdamu. Jums tas pieliekamais jau nedēļu tukšs kā izslaucīts.

No ilgās neierastās stāvēšanas Baibai sāpēja kājas. Kopš iepriekšējās pēcpusdienas viņa nebija neko ēdusi. Paviljonā sievas jau kravāja nost savas preces. Sirēna vēstīja par tirgus slēgšanu. Baiba nopirka dažas olas, krējuma pudeli, biezpiena paciņu un devās uz autobusu. Saimniece bija jau priekšā.