Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Baiba saknieba lūpas un sniedzās pēc mēteļa. Dau­mants nemitējās tielēties:

— Līst. Vēls arī. Varbūt atliksim līdz rītvakaram?

— Neesi no cukura, neizkusīsi. Un deviņi nav nekāds vēlais laiks.

Zem Baibas puķainā lietussarga patvērušies, abi skrēja pa, dubļainajām nomales ieliņām. Pārlieku tālu jau nebija. Dārza vārtiņi, kas turējās vienā eņģē, vējā žēli čīkstēja. Virtuves logs bija aizklāts ar vecu segu. Pārējie grima tumsā. Uz klauvējieniem neviens neatsaucās. Dau­mants paraustīja rokturi. Durvis atvērās.

Leona sieva, ar kuru viņš tā arī nebija papūlējies sareģistrēties, pašreiz virtuvē vannoja savu pirmdzimto.

— A, tie esat jūs, — viņa, galvu pagriezusi, noteica. — Veriet ātrāk durvis ciet, lai mazais nesaaukstējas!

Virtuve bija piežauta ar tikko mazgātiem autiņiem, rāpulīšiem, paladziņiem.

— Kur tad Leons? — Baiba pavaicāja.

— Guļ, galīgi nodzēries.

— Celsim augšā. Jāaprunājas.

— Šovakar tas neko nedos, varbūt rīt… Sirds jau vi­ņam laba un rokas arī veiklas. Cik reižu nav zvērējis, ka nekad vairs nedzers, bet, tiklīdz tēvs atnes pudeli, tā pagalam. Man vairs nav spēka. Būtu kur dzīvot, paņemtu mazo, aizietu neatskatīdamās, — Ilona runāja, un asaras bira vannītē.

Baiba pie plīts sildīja paladziņu. Daumants ieliks bērnu viņai rokās.

— Ļauj, es viņu saģērbšu,— Baiba palūdza. Izdzēris savu piena pudeli, mazais saldi aizmiga.

— Nav pat ar ko jūs uzcienāt. Leons visu nedēļu vienā žvingulī, gurķu muciņu tukšu izēdis, visa iztikas nauda pa tīro. Aizņēmos no kaimiņienes, lai nopirktu mazajam pienu. — Ilonai sakrājies rūgtums plūda pāri malām. — Ko es dzīvē esmu redzējusi? Tikai darbu un darbu. Mājās kolhozā astoņi brāļi un māsas cits par citu mazāki. Es — vecākā. Tēvs — pļēgurs. Māte sitās vai nost Cē­lās pirms pieciem, skrēja uz kolhoza kūti slaukt govis, tad atpakaļ pabarot bērnus un apkopt pašu lopiņus, pēc tam atkal uz kūti. Mēs, vecākie bērni, kā no skolas mā­jās, tā darbā iekšā — cits nes malku, cits gatavo ēdienu, apkopj istabas, pabaro lopus. Vakaros, kad acis no nogu­ruma krita ciet, gatavojām skolas mācības. Reizēm dus­mas sanāca — ar ko mēs sliktāki par pilsētas bērniem? Viņiem asfaltētas ielas, kino, teātri, visādi pulciņi, mums nekā. Katru dienu jāstampā tie pieci kilometri uz skolu, vienalga, lietus vai sniegs, dubļi vai sals, es pa priekšu, mazie miega pilnām acīm rindiņā aiz manis. Nespēju to izturēt. Salecos ar mammu, pametu skolu, aizbēgu uz Rīgu. Viena meitene no mūsu puses pieņēma savā istabā. Tur arī satiku Leonu. Sagājām kopā. Pirmajos mēnešos viņš bija pavisam normāls. Uzposām māju, apkopām dārzu, sastādījām kartupeļus, kāpostus, gurķus. Dzīvojām draudzīgi. Pat tēvs saņēmās, mazāk dzēra. Divi dzērāji uz kakla, mazs bērns uz rokām, ko lai es iesāku? — Ilonas nomāktajā balsī ieskanējās izmisums. — Ar prieku ietu strādāt kaut vai par apkopēju, bet kur lai atstāju Intiņu? Aizvest mātei vēl vienu lieku aprūpējamo? Sirdsapziņa neatļauj un kauns arī.

— Darbā jau Leons raujas kā zvērs, — Daumants cen­tās aizstāvēt.

*

— Tad, kad skaidrā prātā, — Ilona rūgti iesmējās,

— Ceha komjauniešu birojā viņu ņemšot vēlreiz pa īs­tam priekšā, — Baiba, lūdzoši paskatījusies uz vīru, nedroši ieminējās.

— Ko tas dos? Nav jau pirmā reize. Es vairs neticu.

— Piespiedīsim, lai iet ārstēties. Piedod, Ilona, ka neatnācām agrāk. Un nebēdā, tas kaitē mazulim. Pasaki Leonam, ka svētdien pēc pusdienas piekāpsim, Baiba atvadījusies nomierināja jauno sievieti.

— Jūs nedrīkstat Leonu atlaist, — Baiba gultā, vīram pieglaudušies, teica. Kaut vai Ilonas un tā mazā dēļ. Dzirdi?

Daumants sparīgi šņākuļoja.

— Neizliecies, tu neguli. Bez jums viņš aizies postā.

— Ne es viens, visi lēma un ieprotokolēja.

— Papīra dvēseles! — Baiba aizsvilās dusmās un pa­grieza vīram muguru. — Tu taču zināji, kā viņš dzīvo. Kā­dēļ klusēji par Ilonu un viņas mazuli? Un vispār — vai kāds no jums ir bijis pie viņiem, apsveicis ar bērna pie­dzimšanu?

— Nelāgi iznāca, — Daumants noņurdēja, — katram savas darīšanas, man zīmēšana, citiem arī šis tas. Un tā aizmirsās. Bet vēl jau nekas nav nokavēts.

*

— Pavisam izlaidies, — Daumants, stutēdams sagā­zušos vārtiņus, noteica, -— kopš pērnā gada nevar salabot.

Leons gulšņāja istabā, Ilona virtuvē gatavoja ēdienu. Mazais turpat līdzās plītij ratiņos saldi gulēja,

Ilona nopriecājās par dāvanu — raibajiem flaneļa rā­pulīšiem. Veikalā tik skaisti neesot manīti.

— Pati šuju, — Baiba palielījās,

— Visādus darbus protu darīt, bet šūt ne, — Ilona atzinās. — Leons teicās iemācīt, bet tā ari palika.

— Ķobis plīst pušu no sāpēm, — Leons atzinās, ar pū­lēm piecēlies gultā sēdus. — Būtu kāda pudele alus, kaut kā salāpītos, bet kas dos, Ilona nikna kā pūķis, šņāc vien.

— Kam par godu tad šoreiz pļundurēji?

~ Slīcināju bēdas. Veco ar ātro palīdzību aizveda. Sirds nepietiekamība, kaut kāda aknu kaite un sazin kas vēl. Diez vai izķerpīs. Tēvs taču, žēl.

— Un tu darīji visu, lai arī tevi nogādā turpat blakus tēvam?

— Aizveries! Man jau tā draņķīgi ap dūšu. Ilona izārdījās, nesāc vismaz tu.

Par atlaišanas draudiem Leons tikai pasmējās. Sludi­nājumi esot pilni ar darba piedāvājumiem, katrs ateljē viņu paņemšot atplestām rokām.

— Ilonai taisnība, — Daumants mājupiedams teica Baibai, — Leona solījumi nedzert ir kapeikas vērti. Viņš tos aizmirsīs, tiklīdz kāds paskalinās viņa priekšā pudeli.

— Nekādas atlaišanas vai promiešanas! — Padzirdē­jusi par komjauniešu lēmumu, ceha priekšniece noskai­tās. — Iesi ārstēties narkoloģijas dispanserā. Pati katru nedēļu pārbaudīšu.

— Neiešu, neparko ne, — Leons iespītējās. — Neesmu nekāds alkoholiķis, kas dzer lētos vīneļus.

— Nedēļām darbu kavēt, tas nav nekas! — Mieze aiz­svilās. — Lai citi strādā tavā vietā?

— Es atstrādāšu!

— Pamēģini tikai neatstrādāt! Mieze uzgrieza telefona numuru:

— Kad pieņem dakteris Viziņš? Paldies. Šodien 17.00 esi klāt! Adresi, ceru, zini?

— Uz dispanseru neiešu, — Leons, mājup braucot, teica Daumantam. — Nesēdēšu vienā strīpā ar visādiem zilīšiem.

— Mieze neliksies mierā.

— Lai viņa iet, zini, kuri Atraduši grēkāzi. Visi dzer, tu pats arī.

— Kopš pirmās algas ne piles.

— Ja Baiba tur stingros grožos,

— Bet Ilona?

— Ko Ilona… Pēdējā laikā to vien zina kā pārmest un bimbāt. Sakreņķējas, sīkais pa nakti ņerkst, neļauj gu­lēt. Vai tā ir dzīve?

— Visi slikti, tu vien esi bez vainas. Kaut dēla dēļ būtu saņēmies, — Daumants kaunināja. Brīdi abi soļoja klusēdami, rokas salīgi kabatās sabāzuši.

— Nesaki Ilonai, ka man noņēma prēmiju. Pastrādāšu virsstundas, atpelnīšu. Gan pats tikšu ar sevi galā.

*

Decembris atnāca ar stipru salu. Nomales ieliņu peļ­ķes, bērniem par prieku, pārvērtās mazās slidotavās. Tad sāka snigt lielām, biezām pārslām. Pelēcīgā nomale kļuva skaista un tīra.

Vakaros silti sakurinātā Pētersonu istabiņa rītos pār­vērtās ledaini auksta, ūdens spainī sasala. Logos ziedēja leduspuķes. Visgrūtāk bija tajās nedēļās, kad Daumantam iekrita rīta maiņa. Lai pagūtu uz pirmo au­tobusu, vajadzēja celties piecos. Steigā izdzēris no ter­mosa tēju, ko Baiba vakarā bija ielējusi, Daumants rik­šoja uz autobusa pieturu.