Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

— Kur tu blandījies tik ilgi? — Mēģinājām jauno programmu. Ja tā izies cauri, Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Un tad mēs esam uz zaļa zara!

— Tagils un Tagils! — Daumants aizsvilās. — Tur­pmāk es pats iešu tev pretim.

— Bet kā tad tava pielūdzēja no zīmēšanas pulciņa? — Baiba nevainīgi jautāja.

— Lai meklē sev citu pavadītāju!

«Greizsirdīgs, tātad mīl,» Baiba nopriecājās.

— Kad noslīpēsim programmu, kā nākas, bušu ātrāk mājās … — viņa apsolīja.

Filiāles direktore Taisija Feoktistova bija beigusi in­stitūtu, kas tikai iztālēm atbilda apģērbu šūšanas profi­lam. Pirms pāris mēnešiem ieradusies filiālē, viņa viet­nieces pavadībā izstaigāja visas telpas un pēc tam vairs cehos netika manīta. Ja kādu ievajadzējās, izsauca pie sevis uz kabinetu. Ar savu vietnieci Taisija Feoktistova satika lieliski. Filiāle plānu izpildīja, tādēļ firmas ģene­rāldirektors viņu netraucēja. Alga bija pieklājīga, prēmi­jas saņēma regulāri. Direktore bija apmierināta. Šaurajā, veclaicīgajā trīsstāvu namā blakus fabrikai, kur izvieto­jās filiāles vadība un grāmatvedība, valdīja mierīga, omulīga atmosfēra — gandrīz kā mājās. Soļus slāpēja mīksti paklāji. Gaisā vējoja kafijas aromāts. Uz zemā, ar stiklu pārsegtā galdiņa vienmēr, ari ziemā, atradās vāze ar ziediem. Sekretāre ar savam ekstravagantajam izska­tam tik neatbilstošu vārdu — Solveiga — bija pienācīgi izdresēta. Viņa kuru katru pie vadības nemaz neielaida, vispirms sīki iztaujāja, kādā jautājumā. Ja ražošanas, tad sūtīja atpakaļ pie meistarēm vai cehu priekšniekiem, ja personīgos — pie arodkomitejas priekšsēdētājas.

Trauksmes signāli sāka skanēt decembra vidū. Pirmajā nedēļā strādnieces vēl nekā neteica. Vairums atprasījās no darba, apkopa mājas soli, citas tāpat knibinājās, atvilka elpu pēc kārtējās sturmēšanas mēneša bei­gās. Jaunieši, bariņos sagājuši, trieca jokus vai, uzgrie­zuši tranzistorus uz visskaļāko, locījās dejā.

Kad materiāli nepienāca arī otrajā nedēļā, strādnieki sāka uztraukties:

— Ko viņi tur piegriešanas cehā dara, ka nesūta darbu? Kādēļ meistari negādā? Kas šiem, cieta alga, bet mums tas pamatīgi iegriezīs kabatā! Juri, ej tūliņ noskaidro!

— Viņi sēž bez darba tāpat kā mēs. Sagatavošanas cehā nav materiāla. Ne metra. — Atgriezies no piegrie­šanas ceha, Juris bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

— Kādēļ nav?

— Lielajā noliktavā kaut kas saķēries. — Un ko dara sagādnieki?

Juris Egle paraustīja plecus. Par materiāliem viņš ne­atbildēja.

Apdraudēts kļuva ne tikai mēneša plāns un līdz ar to prēmijas gan strādniekiem, gan priekšniecībai, bet pats galvenais — arī gada plāns un trīspadsmitā alga.

— Es prasu, lai plāns tiktu izpildīts! — Taisija Feok­tistova ražošanas apspriedē pirmo reizi pacēla balsi.

— Prasīt jums vajadzēja agrāk — un nevis no strād­niekiem, bet no savas vietnieces. Tad cehi nebūtu nonā­kuši tādā stāvoklī, — Mieze skarbi atbildēja.

— Tam, ka vēl līdz šim trūkst materiālu, ir objektīvi iemesli, — direktores vietniece sagādes jautājumos Ņina Ivanova taisnojās.

— Tā jau katrs var aizbildināties. Vajadzēja sagādāt rezerves vismaz nedēļai.

— Tas nozīmē — deviņi tūkstoši metrus uzvalka drā­nas vien. Kur lai to visu lieku, varbūt manā kabinetā?

— Par to bija laiks padomāt visus šos gadus. Šī taču nav pirmā sastrēguma reize. — Vecais meistars Krūklis no priekšniecības nebaidījās, teica, īso domāja, tieši acīs.

Pietiek ecēties. Labāk visi kopā izprātosim, kā izkļūt no grūtā stāvokļa, — Taisija Feoktistova pārtrauca strīdu.

— Ko jūs uztraucaties! Nekas ārkārtējs taču nav no­ticis. Šodien braucam pakaļ. Rit no rīta materiāli būs uz vietas, — Ņina Ivanova apsolīja.

— Jums, protams, tas nešķiet nekas ārkārtējs, — Mieze aizsvilās. — Jūs, kā parasti, malkosiet kafiju un šķirstīsiet modes žurnālus, kamēr strādnieces jūsu neizdarības dēļ sitīsies vai nost, lai tikai izvilktu plānu.

— Lūdzu bez personiskiem apvainojumiem!; — Fili­āles direktore centās aizstāvēt savu draudzeni. — Centrā­lajā noliktavā tika atklātas nekārtības.

— Vajadzēja iet pie firmas vadības, viņi dotu rīkojumu izsniegt mums nepieciešamos materiālus. Kamēr pārmē­rīs, sazīmēs, sagriezis, paies vēl divas dienas. Tātad mē­neša plāns jāizpilda divās nedēļās. Vai tas ir normāli? Daudzām sievietēm mājās mazi bērni, kas tos apkops un pieskatīs, kamēr mātēs strādās divās maiņās?

— Mēs strādniekiem pavēlēt nevaram, bet tikai lūgt. Ja viņi nebūs ar mieru brīvprātīgi strādāt virsstun­das, piespiest mēs nevaram, — arodkomitejas priekšsēdē­tāja, pati kādreizējā šuvēja, uzdrošinājās iebilst. — Un vispār — arodkomiteja ir pret šādu pārslodzi. No tās cieš strādnieku veselība.

— Un rada brāķi, Krūklis atgādināja šo visiem zi­nāmo patiesību.

— Pagaidām nogaidīsim. Lai šūšanas cehs izpilda gada plānu, tad padomāsim, — Taisīja Feoktistova izlēma.

*

Pusi mēneša loderējām, nu rausim par diviem, — mājās pārnācis, Daumants noskaities paziņoja. — Mani meistars nozīmēja par brāķa labotāju. Tu vari iedomāties: atradās mūsu brigādē pāris tipinu, kuri atsacījās strādāt piektdienas nakti un sestdien. No vecajiem, protams. Deklarēja, ka šiem veselība esot dārgāka par mūsu plānu. Egoisti, domā tikai par sevi!

— Pie mums arī iet kā pa elli. Priekšniecība pieņēmusi tik daudz pasūtījumu, ka netiekam galā. Es tagad šuju izejamās kleitas. Ar lētajām katūnenēm tiek galā prakti­kantes. Un tikpat visu līdz Jaungadam nepaveiksim. Meis­tare teica: kas vēloties, lai paliekot darbā ilgāk, izkombi­nēšot lielāku prēmiju. Kā tu domā, palikt?

Izlem pati. Ja jūties nogurusi, nāc mājās. Nedari sev pāri.

— Mieze kļuvusi pārāk bezkaunīga, kāpj mums uz gal­vas, — Ņina Ivanova piezīmēja, kad visi bija izgā­juši. — Es tavā vietā viņai iegrieztu rājienu un noņemtu prēmiju, lai pievaldās un zina savu vietu.

— Viņa esot ilggadēja darbiniece, — direktore šaubī­jās. — Strādnieki viņu mīlot un cienot.

— Es gan tam neticu. Gribi, atsūtīšu pie tevis otrā iecirkņa vecāko meistari Timpu, viņa pastāstīs tādas lie­tiņas ..,

*

Pētera baznīcas torņa pulkstenis dobji nodimdināja desmit reizes, kad Juris Egle nodeva meistaram Krūk­lim pēdējo žaketi. Gada plāns bija izpildīts un par pāris procentiem pat pārsniegts, filiāles gods glābts.

— Paldies, draugi! Es jums, saviem darbabiedriem, ap­solu, ka nekad vairs, kamēr es būšu ceha priekšniece, ne­notiks šādas šturmēšanas, — Mieze apsolīja. — Darīšu visu, lai darbs ritētu normāli, un prasīšu to arī no aug­stākstāvošiem.

Daumants un Baiba savu pirmo kopīgo Jaungadu bija nolēmuši sagaidīt divatā. Baiba nopirka nelielu eglīti, uz­posa istabiņu, sacepa svētku pīrāgus. Uz galda blakus eglītei atradās vīram sagādātā dāvana — pašas adīts džemperis. Uzvilkusi jauno, no Daumanta paslepšus šūto kleitu, Baiba apsēdās pie aizsalušā loga, ar elpu izkau­sēja leduspuķēs mazu laukumiņu un sāka gaidīt. Saim­niece bija aizbraukusi pie dēla, mājās atradās tikai viņa un suns Volfs.

«Kur gan Daumants tik ilgi kavējas? Vai tik nebūs sācis svinēt kopā ar puišiem kā toreiz, kad saņēma pirmo algu?» Baiba uztraucās.