Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Dēla piedzimšana tika uzņemta ar gavilēm. Pat vecā, pirmo reizi turēdama mazdēlu rokās, savilka plānās lū­pas tādā kā smaidā. Bērna kopšanu uzņēmās vīramāte. Autiņus nāca mazgāt kāda no viņas dievticīgajām drau­dzenēm. Kad Dēzijai izsīka piens, tika sarunāta zīdītāja.

Jaunā māte par to nemaz neuztraucās. Beidzot viņa atkal varēja darīt, ko pati gribēja. Arī Benedikts vairs nerīkoja greizsirdības scēnas, kad viņa, jūtami iereibuši, pārradās rīta pusē. Benedikta prātu un brīvo laiku aiz­ņēma dēls. Vīramātes un viņas draudzeņu tīstīts un vīs­tīts, zēns bieži slimoja.

— Vajag norūdīt! — ārste ieteica.

Pirms dažām dienām, kad vīramātes nebija mājās, Dē­zija izlēma sākt norūdīšanu — satina mazo segās, ielika ratiņos un izstūma uz terases.

— Prātu esi izkūkojusi! — Mājās pārnākusi, vīramāte metās pie bērna. — Arā sals! Rociņas, kājiņas aukstas kā ledus! Nes šurp spirtu, tak jau nebūsi ar saviem draugiem visu izlakusi.

Pamazām mazais atsila, sāka raudāt.

— Skrien pēc karsta piena! — vīramāte izrīkoja. Dēzija izbijusies paklausīja.

Otrā rītā puisēnam sacēlās neliela temperatūra. Pēterī­tis šņaukājās un klepoja. Vīramāte staigāja apkārt šņāk­dama. «Vai nu pirmā reize,» Dēzija sevi mierināja, pare­tam ieskatīdamās bērna istabā.

Jaungada svinības bija tepat pie durvīm, vajadzēja do­māt par dzērieniem un ēdieniem, viesu salūgta pilna māja. Labi, ka Benediktam visur blati. Tā iznāca, ka dēlēns tika atstāts vecāsmātes ziņā, bet tā uz debesu spēkiem paļāvās vairāk nekā uz ārstiem.

*

Ārste atsteidzās tieši no viesību galda, pat svētku tērpu nepaguvusi novilkt.

— Bērns nopietni saaukstējies! Kādēļ nesaucāt ārstu ātrāk?

Benedikts pārmetoši paskatījās uz māti un sievu. Māte, ceļos nometusies, lūdza dievu. Dēzija reibuma pilnām acīm vērās ārstē. Veclaicīgais sienas pulkstenis blakus­istabā nodimdināja divpadsmit reizes, pavēstīdams, ka sācies Jaunais gads. Blakusistabā atskanēja šampanieša pudeļu paukšķi, skaļi saucieni, laimes vēlējumi. Ingmārs, paplāti ar glāzēm rokā balansēdams, plaši atvēra durvis. Aiz viņa drūzmējās smaidošie viesi. Pamanījis bērnu ār­stes noraizējušos seju, skaļi raudošo Benedikta māti, viņš aptvēra situāciju un izbīdīja visus ārā.

— Uzliksim sinepju plāksterus — kļūs vieglāk. Dodiet dzert pelašķu tēju — tas palīdzēs atklepot. Rītdien es at­nākšu. Tāds dūšīgs zeperis, gan drīz atkal būs vesels.

Ārste aizgāja.

— Gādā, lai māja būtu tukša! Bērnam vajadzīgs miers un klusums! — Benedikts pavēlēja. — Ja gribi, vari do­ties līdzi, tāpat no tevis — tādas iedzērušas — nav ne­kāda labuma. Skrien pie sava Ingmāra, man vienalga!

— Ak tā! — Dēzija atvēra durvis. — Ingmār, vīrs mani dzen ārā. Vai tu dosi man naktsmājas? Viesi ieinteresēti apklusa. Brieda skandāls. Ingmārs apjucis klusēja.

— Kādēļ tu neatbildi? Pirms pusstundas tu mani dē­vēji par savu sirds karalieni! — Dēzija histēriski iesmējās.

Pārējie viesi apjukuši klusēja.

— Ejam pie manis. — Neērto situāciju izglāba univer­sālveikala vecākais grāmatvedis.

— Ēdamos un dzeramos ņemam līdzi! Neļaus jau man­tai iet bojā! — Dēzija atvēlēja.

Benedikts pa logu noskatījās, kā viņa viesi, bļaustīda­mies un cits citu sniegā grūzdami, aiziet pa pilsētiņas galveno ielu. Ingmārs un Dēzija gāja pēdējie. Ķirurgs satvēra viņa sievu aiz rokas un mēģināja ievilkt šķērsieliņā. Dēzija pretojās, izrāvās un paskrējās atpakaļ uz mājas pusi. Benedikts aizslēpās aiz aizkara. Kad viņš atkal pavērās pa logu, iela bija tukša.

Benedikts paņēma no galda konjaka pudeli. «Laimīgu Jauno gadu, vecīt!» viņš novēlēja savam attēlam spogulī. Jā, drūma bilde. Apaļo vēderiņu vairs neslēpj pat teicami pašūtais uzvalks. Plikais pakausis cauri rūpīgi pārsukātajiem matiem spīd kā mēnesis aiz mākoņu šķidrauta. Uz vaigiem dīgst sirmi bārdas rugāji. Tos nevar noslēpt, pat divreiz dienā skujoties. Bet gadu nav nemaz tik daudz — četrdesmit divi! Vīrietis labākajos gados. Nedrīkst nolaisties. Jāsaņemas. Viņam dēls jāaudzina.

Māte snauda krēslā blakus Pēterīša gultiņai. Pavisam veca un vāja kļuvusi. Cik viņai gadu? Drīz būs astoņ­desmit.

— Kas tur? — Māte uztrūkās.

— Nekas, nekas. Bērns nosvīdis gluži slapjš.

Tas labi, temperatūra krītas. Žigli apmainīsim krek­liņu un spilvendrānu.

Mazulis paraudzījās tēvā lielām, zilām Dēzijas acīm, kāri padzērās siltu tēju un atkal aizmiga.

— Paldies dievam, pats ļaunākais pāri. — Māte pār­krustījās.

— Ej gulēt, es pasēdēšu, — Benedikts teica. — Vai tā dzērāju varza projām?

— Jā.

— Un Dēzija arī?

— Jā, Es pats viņu pierunāju. Jauna vēl, lai izpriecā­jas, gan vēlāk pierims.

— Akls un stulbs tu esi, dēls! Būtu triecis to pasaules brūti prom, lai tīra māja. Ne viņa kārtīga sieva, ne māte.

— Bez viņas mums nebūtu arī Pēterīša.

Māte aizgāja uz savu kaktu un tāpat ar visām drēbēm atlaidās gultā. Viņai bija modrs miegs, pietika zīdainītim iekunkstēties, kad vecā sieva jau bija augšā. Dēziju tur­pretim aizmigušu spētu uzmodināt vienīgi lielgabala šā­viens pie auss. TādēJ mazo novietoja pie mātes,

Benedikts novilka laķenes, atlaida vaļā cieti savilkto bikšu siksnu, atsēdās ērtajā krēslā un kājas uzstutēja uz ķeblīša. Domas vijās un vērpās ap sievu. Vai viņa aizgāja kopā ar visiem vai ar Ingmāru? Tādā mazā pilsētiņā nekā nenoslēpsi, viss kā uz delnas. Gan pēc pāris dienām vecenes būs klāt, pasniegs mātei jaunākās baumas tikpat kā medusmaizi. Un māte savukārt viņam. Nekad nevienu sievieti viņš nav tā iekārojis kā Dēziju. Kā pamanīja Bauzēs zaļumballē, tā bija pagalam,

«Sitā odziņa būs mana!» To viņš bija teicis pa jokam un ne gluži skaidrā prātā.

«Tam skuķim sirds vietā automāts, iemetīsi desmit­nieku — darbosies, neiemetīsi — paliksi tukšā,» Draugi Dēziju novērtēja pareizi. Bet Benedikts bija kā apmāts. Vai ik pārdienas triecās uz Rīgu, veda ziedus, konfektes, importa mantas, kamēr savu panāca. Nekad, ne reizes viņš no sievas mutes netika dzirdējis to, pēc kā tik ļoti ilgojās, — vārdus «es tevi mīlu». «Ak tu, mans labais vecīt!» — un steigā uzspiesta buča uz vaiga — tas bija viss, ko viņš saņēma, iepriecinājis sievu ar kādu viņas iekārotu mantu. Varbūt ar laiku, viņš cerēja. Nu ir skaidrs, ka veltīgi. No otra bērna Dēzija kategoriski atteicās.

Mazais, vēl nesaprātīgais dēlēns pārvērta tēva dzīvi. Viņš atmeta smēķēšanu, pārstāja nīkt kopā ar draugiem dažādās kompānijās, spēlēt kārtis un dzert. Par viņu zo­bojās, izsmēja, apsaukāja par bērnu aukli. Benediktu tas neuztrauca. Dzīvei bija radies mērķis. Viņš bija vajadzīgs šim mazajam cilvēkbērnam.

*

Baznīcas pulkstenis nozvanīja astoto Jaunā gada stundu. Mazpilsētiņa pamazām modās. Pie universālvei­kala izkrāva piena kastes. Dēzija pārgāja ielas otrā puse un paslēpa seju kuplajā lapsādas apkaklē. No konjaka, šampanieša un sazin vēl kādiem dzērieniem sāpēja galva. Pamodās sirdsapziņa. Viņa daudzkārt bija koķetējusi, skūpstījusies, bet laulību pārkāpa pirmo reizi. Ingmārs prata tik pārliecinoši pierunāt. Ārzemēs tā esot normāla parādība, neviens par to neuztraucoties. Benediktam ga­bals nenokritīšot, ja viņi abi patīkami pavadīšot laiku. Neesot jau viņas vīrs nekāds svētulis.