Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Mieze jutās gandarīta.

*

— Jaunie ir nedisciplinēti, bez īpaša iemesla kavē darbu, izturas neiecietīgi pret vecākiem biedriem, — meis­tars Krūklis, kas pats visu mūžu bija akurātības un dis­ciplīnas paraugs, sūdzējās. — Ja aizrāda, viena vārda vietā dod pretim desmit. Sirds viņiem nav pie darba, gal­venais, ka tik lielāku rubli nopelnītu.

— Ko viņi mums piekasās? Paši nav bez vainas, sagrā­buši visizdevīgākos darbus, pārējos atmet mums.

— Prasām savu jauniešu brigādi!

Pareizi, Daumant, parādīsim tiem večiem!

— Tas būtu pa pirmo! Kopā strādāsim un kopā svinē­sim svētkus, — Leons sajūsminājās.

— Madaras mamma neielaidīsies, — Vita šaubījās.

— Ielaidīsies, viņai gaiša galva. Ja izdosies, no Vitas katram pa saldējumam!

Ceha priekšnieci Daumants noķēra ceļā uz trešo iecir­kni.

— Jauniešu brigāde nav nekāda pankūka, kuru var izcept dažās minūtēs. Man jāpadomā.

Pēc pāris dienām Mieze pati uzmeklēja Juri un Dau­mantu.

— Principā tas būtu iespējams, jauniešu mums diezgan, bet tas prasīs brigāžu pārkārtošanu. Darbā radīsies ju­ceklis. Tagad plānu izpildām savlaicīgi. Varbūt būtu labāk, ja viss paliktu pa vecam? — Kaut gan jautājums tika uzdots nopietni, acīs dega jautras liesmiņas.

— Mums apnicis klausīties veco strādnieku aizrādīju­mos — jaunie šādi, jaunie tādi . .. Gribam pierādīt, ka varam strādāt ne sliktāk! — Daumanta balss skanēja dedzīgi.

— Un ja nu neizdodas? Juri, saki tu .. .

— Es nezinu. Ir starp mums arī neapzinīgie.

— Mēs visi kopā viņus piespiedīsim strādāt kārtīgi. Būs labi, priekšniec, — Daumants apsolīja.

— Es jums ticu. Bet neaizmirstiet: jūsu darbam vien­mēr sekos pieredzējušo strādnieku acis. Nekādas atlaides nebūs. Sacensība notiks uz vienlīdzīgiem noteikumiem.

Padzirdējušas, ka Juris aiziet pie jauniešiem, vecākās strādnieces protestēja:

— Mēs viņu neatdosim. Tik labs un izdarīgs meistars vel nav redzēts.

— Tieši tādu jauniešu brigādei arī vajag, — Mieze izšķīra strīdu. — Ko viņi ar vecu darīs?

Sākumā, kamēr sastrādājās, jauniešu brigāde netika vecajiem līdzi.

— Nu ko es jums teicu? — meistars Krūklis rūca. — Ne viņiem izturības, ne pacietības.

— Mēs vēl neesam piešāvušies, — Juris Egle taisnojās. — Dodiet laiku!

Pēc mēneša jaunieši mina uz papēžiem pieredzējušo strādnieku brigādēm. «Zaļie» — tā viņus devēja visā filiālē — sadzīvoja draudzīgi, kopīgi priecājās, cits ci­tam palīdzēja, ja darbā kas aizķērās. Gados vecākie strād­nieki viņus vēroja ar slēptu skaudību.

— Kas viņiem! Viena galva, viena rūpe. Tiklīdz mājās būs bērnu bariņš, tad tā vis nevarēs, — ģimenes matēs nopūzdamās sprieda.

*

— Igauņu firmas «Baltija» jaunieši uzaicina mūs pie­dalīties konkursā, — kādu dienu sapulcinājis savu bri­gādi, Juris pavēstīja. — Ko darīsim?

— Vai tad mēs šūt neprotam?

— Viņu brigāde pastāv jau otro gadu, mēs tikko… — Juris šaubījās. — Vai pratīsim uzšūt uzvalku labāk par viņiem?

— Nav ko prātot, sit ēstiem saujā un aicini, lai brauc šurp.

— Pagaidi, Daumant, nestreb karstu putru.

— Ko domā Mieze?

— Neko, tā esot mūsu pašu darīšana. Tad ko lai igau­ņiem atbildu?

Neies jau raustīties. Saki, ka esam ar mieru.

*

Konkurss notika firmas lielajā klubā. Vestibilā saveda galdus, šujmašīnas, gludināmos dēļus, piegrieztas detaļas vienādu fasonu uzvalkiem.

Tērpusies savos zaļajos virsvalkos, Jura Egles brigāde izvietojās telpas vienā galā, igauņi — otrā. Pa vidu, uz­stādījuši jupiterus, rosījās kino ļaudis, iemūžinādami sa­censību.

Lai uzdevumu veiktu laikā, nācās krietni saraut. Uz­valks bija piegriezts Jura augumam.

— Piemērīsim. Pats galvenais — pleci. Polsteris par mazu. Pie kreisās piedurknes krunciņa. Tas nekas, to Leons piegludinās. Parādi priekšpusi! Atloki nošūti taisni, kabatas arī kartība, piedurknes stāv normāli, — brigādes jaunieši pētīja un grozīja savu meistaru Juri, cītīgi meklē­dami kļūdas pašūtajā uzvalka.

— Nu, Leo, tev pēdējais vārds. Lai buktes būtu tik asas kā žiletes,

— Tiks izpildīts! — Leons ar gludekli strādāja virtuozi un ātri.

Abi meistari ar tikko šūtajiem uzvalkiem mugurā pa­nācās viens otram pretim un draudzīgi paspieda rokas.

— Pasmaidiet! Tā, labi, pavisam labi. Un tagad visi apkārt bariņā, ciešāk kopā, lai ieiet kadrā, Kārtībā! Iz­slēgt jupiterus! — nokomandēja operators.

Konkursa dalībnieki atviegloti nopūtās.

*

Lielās kluba zāles logi bija aizklāti ar bieziem aiz™ kariem. Telpā valdīja puskrēsla. Kārtodami skaņu apara­tūru, uz skatuves darbojās pāris puišu.

— Aiziet! — viens no viņiem skaļi uzsauca,

Sāka plūst daudzkrāsainas gaismas šaltis. Uz spožā, no kvadrātveida gaismas ķermeņiem veidota tablo atainojas dažādi fantastiski ornamenti, kas pazibēja un nodzisa, dodot vietu citiem.

Izdzirduši mūziku, zālē pulcējās dejotāji. Mūzikas skaņas kļuva arvien skaļākas, un tad pēkšņi iestājās klu­sums — tik dziļš, ka bija dzirdama nejauši nokrituša gar­derobes numuriņa tinkšķešana. Uz skatuves uznāca mo­dernā uzvalkā tērpies puisis ar palielu «tauriņu» zem zoda.

— Mani sauc Aldis. Būšu šī vakara vadītājs. Apsveicu mūsu viesus un ceru, ka mēs visi kopa pavadīsim jauku atpūtas vakaru. Turpināsies dokumentālas filmas uzņem­šana par mūsdienu jauniešiem darba un atpūtā. Nepie­vērsiet kino ļaudīm īpašu uzmanību un dejojot negāziet zemē jupiterus. Un tagad sveiksim uzvarētājus. Lūdzu tušu!

Aplausiem skanot, zālē iesoļoja konkursa dalībnieki.

— Vārds žūrijas komisijas priekšsēdētajām firmas «Tē­vija» ģenerāldirektoram biedram Āboliņam.

— Apsveicu abas jauniešu komandas ar teicami veiktu darbu. Pat vecais šuvēju skolas amata meistars Antons Krauklis, tāpat arī no Tallinas atbraukušie meistari ne­varēja atrast nevienu lielāku vainu, tikai sīkumus vien. Ir noticis rets gadījums — abas komandas ieguvušas vie­nādu punktu skaitu. Igauņu drēbniekiem pāris punktu vairāk par darba kvalitāti, bet latvieši savuties uzdevumu veica ātrāk. Tādēļ ceļojošā balva — mākslinieka Balzera glezna «Jaunība» — pusgadu glabāsies pie_ rīdziniekiem, bet otru pusi — pie nākošo sacensību rīkotajiem talliniešiem. Lūdzu «Tēvijas» komandas pārstāvi saņemt balvu.

Juris Egle pacēla gleznu tā, lai zālē visi to varētu re­dzēt. Vēl katram pasniedza ziedus un nelielas piemiņas balvas. Jupiteru gaisma žilbināja acis.

— Sataisi jēdzīgu ģīmi, tūlīt viņš filmēs.— Aija iegrūda Vitai dunku sānos. — To visu rādīšot ķinīšos un pa tele­vizoru. Viens operators pielīda man pavisam klāt… Droši vien mans ģīmis būs pa visu ekrānu! Ka tik nepalaistu garām! Būs jānoprasa, kad rādīs.

— Viņu puiši izskatās tīri jēdzīgi. Dāmu dejā uzlū­dzam, jā? — Vita jautāja.

— Šī vakara programma veltīta latviešu diskomūzikai, — Aldis pavēstīja, kad kinoļaudis bija paveikuši savu darbu un aizgājuši. — Programmas pirmajā daļā ansam­bļa «Prelīde» priekšnesumi. Vadītājs Tagils, solistes Liāna un Baiba. Ansamblis pēdējā diskomūzikas skatē ieguva godalgotu vietu. Par to atzinīgi izteicās pats ma­estro Raimonds Pauls,

Daumants, meklēdams Baibu, bija izstaigājis visas pie­ejamās kluba telpas. Nu viņš to ieraudzīja uz skatuves un pirmajā brīdī pat nepazina: plīvojošā zaļganā kleitā ar kailiem pleciem, kuplie vara krāsas mati palaisti vaļā un sasieti ar vizuļojošu lenti. Tik greznu un skaistu viņš savu sievu redzēja pirmo reizi.