Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Kura viņam ir mīļāka: tā klusā un pieticīgā, kas vien­kāršā rītasvārkā rosījās pa māju, vai šī grezni tērptā, kas tik droši un veikli kustējās pa skatuvi? Pa kuru laiku viņa to iemācījusies? Un Tagils, tas slīpētais zutis, nenolaiž no Baibas ne acu.

Baibas soprāns un Liānas zemais alts vijās un mijās, reizēm saplūstot kopā, reizēm atdaloties solo dziedājumos.

— Ko tu tāds sapūties? Ejam dejot! — Vita aiz rokas ierāva Daumantu dejotāju burzmā.

Jaunieši viļņojās, griezās, virpuļoja, pietupās, atraisī­damies mūzikas ritmā.

— Kolosāli, vai ne? Kad nedēļa nosēdēta pie šujma­šīnas, gribas atbrīvoties, — Vita teica. — Es bieži eju uz diskotēkām. Viskolosālākās ir poligrāfiķos — ar labiem diskoriem un pieklājīgu publiku.

— Tur jau netiek iekšā.

— Manam puisim ir blatiņš. Varu pagādāt ielūgumus.

— Jāaprunājas ar sievu.

«Pa kuru laiku Vita tā progresējusi?» Daumants klusībā brīnījās. «Skolā bija gatavā zubrītāja. Cik maz mēs tomēr viens par otru zinām!»

— Baiba lieliski uzstājas. Es pirmajā brīdī pat nepa­zinu.

— Es arī ne, — Daumants pasmējās. Starpbrīdi viņš ilgi meklēja sievu, līdz atrada aktieru istabā. Abi ar Tagilu bija tik ļoti iegrimuši sarunā, ka Daumantu pat ne­pamanīja.

— Es tevi ļoti lūdzu. — Tagils satvēra Baibas roku.

— Nezinu …

Lai tie abi nedomātu, ka viņš noklausās, Daumants klu­sam aizvēra durvis un pēc tam pieklauvēja. Baiba ātri izrāva roku no Tagila plaukstas un nosarka.

— Iepazīstieties — mans vīrs.

— Mēs viens otru pazīstam jau vairākus gadus, — Ta­gils savilka ūsaino virslūpu, — neklātienē, protams. Kā jums patika mūsu programma?

— Var iztikt, — Daumants noteica. — Baiba, ejam uz deju zāli.

Tagils nāca līdzi.

— Drīkst lūgt? — Viņš zālē paklanījās pret Baibu.

— Aizrunāts. — Daumants atbīdīja Tagila pastiepto roku un ierāva sievu dejotāju barā.

— Vai tik tu neesi greizsirdīgs? — pamanījusi vīra sadrumušo seju, Baiba iesmējās.

«Ar ko tas drēbnieciņš Baibu tā ieēdinājis?» Tagils ar acīm sekoja abiem dejotājiem. «Būtu viņa manējā, es iz­skolotu par ekstraklases dziedātāju. Viņai visi dotumi — glīta seja, labs augums, balsi var pastiprināt ar apara­tūru.»

— Iedeva tev kurvīti? — Liāna jautāja, — Šī nav mums piemērota vide.

— Tev nepatīk strādnieku jaunatne?

— To es neesmu teikusi. Es tikai nezinu, par ko ar vi­ņiem lai runāju. No šūšanas es nekā nejēdzu.

— Vari būt droša, ka daudzi te ir gudrāki par tevi, Liāna apvainojusies pagrieza Tagilam muguru.

— Neņem galvā, vecenīti Labāk iesim arī mēs pakratīties,

$ * *

— Es tikai šodien pa īstam sapratu, ka esmu mūsu bri­gādei vajadzīgs, ka viņi nevar bez manis tin es bez vi­ņiem, — Daumants, mājās ejot, teica sievai.

Baiba paņēma vīru zem rokas un piespiedās viņam ciešāk. Nakts bija vēsa.

— Tu šovakar biji pasakaini skaista. Žēl, ka es tik maz nopelnu. Tev piestāvētu grezni tērpi un lepna māja.

— Mums ir daudz kas vairāk — mīlestība un sati­cība, — Baiba atbildēja, — Un mēs zinām, ko vērta pašu pelnīta maize.

No Baibas dienasgrāmatas:

«Cik labi, ka es nepametu dziedāšanu. Man patīk šuvē­jas darbs, ir jauki apzināties, ka ar savām rokām spēju sagādāt citiem prieku. Bet dziesma ir pavisam kas cits, tā dara skaistu ne tikai manu dzīvi…»

Vasarā zīmēšanas nodarbības nenotika. Daumantam pie­trūka studijas vadītāja Strāla trāpīgā vērtējuma, kopīgo izstāžu apmeklējumu un sarunu par mākslu, pat naivās vidusskolniecītes Gitas, kas raudzījās uz viņu apbrīnas pilnam acīm. Vairāki studistu darbi — arī Daumanta — tika atlasīti republikas pašdarbības mākslinieku izstādei. Daumants jutās gandarīts. Viņš tātad spēja izteikt krāsu valodā to, ko redzēja, par ko sapņoja un domāja.

— Rudenī tev jāiet uz sagatavošanas kursiem un pēc tam uz Mākslas akadēmiju, — Baiba atkal atsāka pa ziemu aprimušo pierunāšanu. — Iztiksim ar manu algu.

Daumants neatbildēja, jo saprata, cik tas nereāli. Ar abām algām viņi tik tikko spēja savilkt galus kopā. Gal­venais, viņš nebija pārliecināts par sevi. Skaisti mālēt prot daudzi, bet tikai dažiem daba dāvājusi tik lielu ta­lantu, lai spētu saukties par īstu mākslinieku. Strāls prata lieliski analizēt katra klasiķa krāsu paleti, īpatnējo rok-rakstu, kas šo mākslinieku atšķīra no citiem un padarīja vienreizēju. Daumants saprata, ka gribēšana vēl nav va­rēšana. Maestro taisnība, ir jāstrādā un jāstrādā katru brīvo brīdi, kamēr iznāk tas, ko esi iecerējis. . Redzēdama īrnieku skicējam kādu nelielu nomales ieliņu, saimniece sūdzējās Daumanta mātei, ka viņas dēls pavisam izlaidies: nodarbojas ar niekiem, nepalīdz dārzā. Tulpju sīpoli jārokot ārā no zemes, jāšķirojot, jā vedot pārdot, bet palīga neviena.

— Kur tad jūsu pašas dēls, naudiņu taču viņš iebāž savā kabatā?

— Vai nu augsti mācīts cilvēks ies rakņāties pa zemi!

— Daumants būs mākslinieks, un arī viņam tas nav jādara. Jums palīdz Baiba, un piedevām par to nožēlo­jamo pažobeli katru mēnesi jūs saņemat kvartu. Ko vēl gribat? — Pētersone bija noskaitusies.

— Mākslinieks atradies, prasts skroderis, vairāk ne­kas! — pagriezusi muguru, kaimiņiene skaļi noteica.

Daumants studijām brīvā daba vai, ka mākslinieki dēvēja, plenēram gatavojās kā svētkiem — gruntēja audeklus, pirka krāsas, skaizdamies, ka nevar dabūt to, kas vajadzīgs.

— Kas nekait Mākslinieku savienības biedriem, viņiem sava bodīte, tur ir viss. Par mums, pašdarbniekiem, ne­viens nerūpējas, — viņš pukojās.

Tas, ka arī Baiba varētu braukt līdzi, Daumantam pat prātā neienāca. Baiba to ļoti pārdzīvoja.

No Baibas dienasgrāmatas:

«Es klusībā cerēju, ka atvaļinājuma laikā abi kaut kur aizbrauksim, uz Latgali vai citur, pat naudu iekrāju. Nu nekā. Gleznošana kopā ar studijas biedriem viņam no­zīmē vairāk nekā es. Gudri cilvēki raksta, ka neilga šķiršanās vienīgi stiprinot mīlestību. Man gan šķiet, ka tie ir nieki.»

*

Gleznošanas piederumiem apkrāvies, Daumants aiz­brauca. Pavadījusi viņu līdz autobusa pieturai un atgrie­zusies mājās, Baiba atlaidās gultā. Pēdējas dienas viņa slikti jutās. Vajadzēja saņemties, lai Daumants nekā ne­pamanītu un nepaliktu viņas dēļ mājās. Labi, ka rit un parit nav jāiet uz darbu, viņa krietni izgulēsies, atpūtī­sies un būs atkal vesela. Sapnī šķita, ka abi ar Daumantu brauc laivā pa upi. Garam slīd kokiem aizauguši krasti, dīvainas klintis, seklumā šaudās zivtiņas. Nākamajā dienā saimniece viņu uzmodināja.

— Nācu raudzīt, kas ar tevi. Vakar izskatījies pavisam ne savā ģīmī — bāla, zili riņķi zem acīm. Paēdīsim kopā pusdienas, esi jau nopelnījusi, man palīdzēdama.

Piedegušu kotlešu dvaka virtuvē izsauca jaunu nela­buma lēkmi. Baiba ar mokām tika līdz tualetei.

— Laikam bušu ko nelāgu ieēdusi, — viņa taisnojās, pamanījusi saimnieces vērīgo skatienu.

— Vai tik nebūsiet sadzīvojuši bērnu? Tad nu lūkojiet laikus pēc citas istabas. Es neļaušu sīkajiem postīt manu dārzu un piebļaut māju.

Uzgājusi augšā, Baiba sāka prātot — ja nu saimniecei taisnība?

— Ej nu ej, Pētersonīt, apraugi savu vedeklu, guļus vien laižas un meklē pēc skāba, — saimniece pāri žogam uzsauca kaimiņienei.