Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Jo tuvāk nāca mājas, jo lēnāki kļuva Dēzijas soļi. Ka mazajam? Vajadzēja palikt mājās. Goda vārds, viņa ne­būtu gājusi, bet Benis, viesiem dzirdot, tik rupji kliedza uz viņu. Pļāpukulēm nu būs atkal ko mēles deldēt. Kādēļ viņi nedzīvo Rīgā? Tur katrs par sevi, neviens nebāž de­gunu otra darīšanās. To, ka viņa nebija kopā ar pārējiem, Benedikts uzzinās pavisam drīz, par to šaubu nav.

Vārtiņi bija aizslēgti. Lai iekļūtu mājās, Dēzijai kā zaglei nācās rāpties pāri metālā kaltajam žogam, Viņu ielaida vīramātes draudzene — sakaltusi dievticīga večiņa ar iesauku «Svētā Amālija». Istabas bija sakoptas un iz­vēdinātas. Tīkami smaržoja pēc dedzinātiem kadiķiem.

Dēzija klusi pavēra vīramātes un dēliņa istabas durvis. Slimais puisēns mierīgi gulēja, cieši turēdams mazajā dūrītē tēva pirkstu. Viņam līdzās, neērti saliecies, šņākuļoja Benedikts. «Viņš varētu būt mans tēvs,» šī doma Dēzijai ienāca prātā ne jau pirmo reizi. Iedzērusi tableti pret galvassāpēm, Dēzija ērti iekārtojās uz dīvāna savā «buduārā».

Jau krēsloja, kad viņa pēkšņi pamodās. Līdzās stāvēja Benedikts un skatījās uz viņu. Cik tu aizmigusi esi jauka.

— Tu gribi teikt, ka nomodā esmu nejauka? — Dēzija saērcināta jautāja.

— Neķildosimies, vismaz šodien ne.

Benedikts atsēdās un sabāza rokas mājas vamža ka­batās, lai sieva neredzētu, kā tās dreb.

— Varbūt būs labāk, ja mēs dzīvosim katrs par sevi?

— Tu gribi šķirties?! — Dēzija neticēja savām ausīm.

— Oficiāli šķirties vai ne, tas man vienalga, trešo reizi vairs neprecēšos. Audzināšu dēlu viens pats. Bet tu vēl esi jauna, vari sākt dzīvi no gala.

— Vai tu mani vairs nemīli? — Dēzija satrūkusies pa­skatījās uz vīru. Lai kādus podus viņa gāza, Beņa mīles­tība šķitās droša un nesatricināma, visu saprotoša, visu piedodoša, un nu pēkšņi — šķirties!

— Vai pagājušās nakts dēļ?

— Ne tikai.

Dēzija nosarka.

— Nekas tāds jau nebija, tu neiedomājies, — viņa tais­nojās.

— Bija vai nebija, man tagad vienalga.

«Tēlo, gan pēc pāris dienām nāks nolūgties!» Dēzija vieglprātīgi nosprieda.

Vakariņas pagāja klusējot. Benediktam zem acīm bija uztūkuši maisiņi, Dēzija sapūtusies klusēja. Vienīgi māte izskatījās apmierināta. Dievs beidzot bija uzklausījis vi­ņas kvēlās lūgšanas un apskaidrojis dēla prātu, kuru sā­tans skaista skuķa izskatā sagrozījis gluži aplamu.

Benedikts pārvācās uz savu darbistabu, Dēzija uz bu­duāru, skaistā, ar importa mēbelēm iekārtotā guļamistaba palika tukša. Viņu laulības dzīvē tā vēl nekad nebija noticis.

Ja nu Benis nopietni? Ko tad lai iesāk?

Šuvēju skolu viņa pameta, tā arī nesaņēmusi diplomu. Māte, māsa, draudzenes, meistare Liepa visas vienā balsī toreiz apgalvoja, ka viņa dara nepareizi. Varbūt vi­ņām bija taisnība? Nekad, nemūžam viņa nebūs šuvēja, tas darbs nav viņai domāts. Bet kāds tad? Par to Dēzijai līdz šim nebija vajadzības prātot Rīgā gan kaut ko pie­mērotu atrastu, bet nav kur apmesties. Māsa tikko appre­cējusies, viņai vienistabas dzīvoklītis. Gadiem ilgi paciest kopmītņu šaurību, svešu sieviešu tuvumu — paldies. Pie mammas arī negribas, tur nāksies melnās miesās rauties pa kūti vai laukiem, citādi jau viņi ar tēvu nemaz neprot dzīvot, Piedevām vēl klausīties morāli par izlaidīgu dzīvi, visa vaina par notikušo tiks uzgrūzta viņai. Benedikts ve­čiem kļuvis tuvs kā pašu dēls.

Visprātīgākais — no jauna izdevīgi apprecēties. Domās Dēzija pārskatīja savus pielūdzējus, bet neviens nederēja, vienam maza aldziņa, citam — nav ērta dzīvokļa. Ingmārs viņai patika — skaists, iznesīgs, perspektīvs, bet viņam nāk līdzi donžuāna slava, un Dēzija viņam ir tikai kār­tējā dēka. Vispār skaidrs, ka šajā mazpilsētiņā viņai nav kur izvērsties. Ak, kādēļ pirms laika lauzīt galvu! Varbūt viss vēl nokārtojas. Viņa tēlos mīlošu sievu un māti, pa­sēdēs kādu laiku mājās, un tad Beņa dusmas pāries. Viss būs atkal ka agrāk.

Dēzija saritinājās uz dīvāna, apsedzās ar silto, vieglo skotu pledu un saldi aizmiga.

Benediktam miegs nenāca. Lai gulētu, mīkstais, sēdē­šanai piemērotais dīvāns izrādījās šaurs un neērts.

Viegli pateikt — šķirties. Ko viņš var pierādīt? Neviens liecinieks Dēzijai un Ingmāram pie gultas klāt nav stā­vējis. Uzņemties vainu uz sevi? Negribas. Un, ja arī iz­šķirtos, Dēzija bērnu ņemtu pie sevis — kaut vai tādēļ, lai sariebtu. Taču bez Pēterīša mātei un viņam nav dzī­ves. Neizlēmis nekā konkrēta, Benedikts klusām iegāja pie dēla un uzsedza noslīdējušo segu.

Ja Madara Mieze ko bija cieši izlēmusi, to ar āmuru no galvas neizdauzīsi — tāds raksturs. Ģimene drīz vien pierada, ka viņa, no darba pārnākusi, uz pāris stundām ieslēdzās savā istabā un lūdza netraucēt. Cehos un atse­višķos iecirkņos viņa aprunājās ar strādniekiem, uzklau­sīja viņu ierosinājumus un pretenzijas.

— Filiāles plāna izpilde balstās galvenokārt uz šūša­nas ceha pleciem. Tādēļ es prasu, lai pārējie cehi radītu mums iestrādi vismaz vienai nedēļai. Lai citu cehu un dienestu neizdarības dēļ mūsējiem nebūtu jācieš, esmu izstrādājusi darba organizācijas plānu, kur redzams, kā un ko darīt. — Mieze nolika mapīti ar saviem priekšliku­miem filiāles vadītājai priekšā uz galda.

— Mēs ar tiem iepazīsimies un virzīsim tālāk, — Tai-sija Feoktistova atbildēja un nevērīgi ielidināja doku­mentus rakstāmgalda atvilktnē.

*

Šūšanas ceha ražošanas sapulce notika tik vētraini kā nekad agrāk.

— Turpmāk raudzīšos, lai ikviens strādnieks, meistars un brigadieris izpildītu viņam uzticētos pienākumus. Mēs visi zinām — ir kāda vecākā meistare, kas savu algu no­pelna nevis ar darbu, bet ar mēli. Daži meistari nāk uz darbu jau grādos, nesagādā strādniekiem darbu, sajauc dažādu izmēru detaļas, un rezultātā rodas brāķis. Izkārtot darbu brigādēs, rūpēties par savlaicīgu materiālu saņem­šanu, raudzīties par padarītā kvalitāti un nepieļaut brāķi — tas ir meistaru un brigadieru, nevis mans pie­nākums. Par brāķi turpmāk atbildēs ne tikai vainīgais drēbnieks, bet ari viņa tiešais priekšnieks. Vēl viena pro­blēma — daži vecie strādnieki paņem sev labāk apmaksā­tus darbus, bet jaunajiem atstāj grūtākos un neizdevī­gākos.

— Vai mēs to neesam nopelnījuši ar savu ilggadīgo darbu? — atskanēja starpsaucieni. — Ko viņa aizstāv tos jaunos!

— Jaunie arī grib dzīvot!

—- Jaunajiem trūkst darba iemaņu, bet, ja pirmrindniece ražo brāķi, tad tam nav nekāds attaisnojums.

— Sauc vārdā!

— Lūdzu, man nav bail. Vilma Amoliņa, piemēram, paņēmusi sev pašu izdevīgāko operāciju, tīko vēl pēc ot­ras — lai nedodot jaunpienācējam, lai dodot viņai. Vilma izpilda divas un vairāk normas, viņai liela alga, prēmijas, viņas foto uz goda plāksnes, viņa sēd prezidijā. Bet bri­gādē visi zina, ka Vilma strādā pavirši, ka citiem jālabo viņas brāķis. Jūs, vecie, klusējat, nesakāt ne vārda. Bai­dāties. Vecākā meistare izbazūnēs, ka dažam skauž pirmrindnieces slava! Bet jaunie to redz un ir neapmierināti.

Mieze nesaudzēja nevienu brāķdari, darba kavētāju un dzērāju.

— Sen jau bija laiks tā rīkoties, — vairums strādnieku piekrita. Aizskartie sapūtusies klusēja.