Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Suns priecīgi ierējās. Pa sniegoto taciņu, stiepdams lielu kasti, nāca viņas vīrs. Kas gan tur varētu būt? Baiba metās lejā pa stāvajām bēniņu kāpnēm.

— Vari mūs apsveikt, plāns izpildīts. Norāvām līdz astoņiem. Daži vecie vēl palika, mūs atlaida ātrāk. Es drāzos ar taksi. Tu nogaidījies, jā? Droši vien sadomāji diezin ko?

Baiba saņēma kasti aiz auklām, pacēla un tūliņ atkal nolaida zemē.

— Tā tev dāvana.

— Tik liela un smaga?

— Ļauj, es uznesīšu.

— Nesīsim abi.

Nepacietīgiem pirkstiem Baiba raisīja vaļā auklas.

— Televizors! Paldies! — Viņa apkampa vīru un skaļi noskūpstīja. — Kur tu izrāvi tik daudz naudas?

— Saņēmu prēmiju un izdarīju pirmo iemaksu. Desmit rubļus mēnesī mēs taču kaut kā sagrabināsim? Uzraušu pa vakariem kādas džinsenes. Tieši šovakar Raimonda Paula jaunais mūzikls. Bet pirms tam estrādes koncerts. Uzstādīsim tūlīt — te uz grāmatplaukta pretim gultai.

Ja istaba kļūs auksta, varēsim skatīties, gulēdami zem segas.

Sākumā pa zilgano ekrānu ņirbēja kaut kādas svītriņas un punktiņi, bet skaļrunī skanēja tik pretīgi sprakšķi, ka pie krāsns guļošais Volfs pacēla galvu un skaļi ierē­jās. Daumants paņēma instrukciju un sāka pārbaudīt un grozīt visus slēdžus un pogas pēc kārtas.

— Met mieru! Rīt ari ir diena. Drīz divpadsmit. Pa­sēdēsim tāpat, — Baiba, visas cerības zaudējusi, mēģināja Daumantu pierunāt.

Tad pēkšņi televizora ekrānā parādījās attēls.

— Izdevās! — Daumanta seja staroja. — Cik tu šo­vakar esi skaista! Klausies, šo kleitu es tev neesmu redzē­jis. No kāda modes žurnāla tu esi izkāpusi?

— No «Burdas», — Baiba šķelmīgi pasmaidīja.

— Bet es kā no darba. Acumirklīti.

— Nevajag, Daumanti Ir labi tāpat.

— Nē, vajag gan!

Pēc mirkļa Daumants, ar pirkstiem izspūrušos, sprogai­nos matus pieglauzdams, nostājās Baibas priekšā savā kāzu uzvalkā un paklanījās.

— Lūdzu uz deju! Cik labi, ka mēs esam kopā, — sie­vas galvu savam plecam pieglauzdams, viņš čukstēja. — Un mums būs daudz šādu jaungadu. Sākumā divatā, tad trijatā, četratā …

—- Stop! — Baiba smējās. — Es gribētu trīs bērnus. Kremļa kuranti svinīgi nosita divpadsmit reizes. Glā­zēs iezaigojās saimnieces dāvātais ķiršu vīns.

— Par laimi! Par mīlestību!

— Lūdzu pie svētku galda!

— .Un to visu tu pati? Baiba, tev jāmaina profesija, jāiet par kulināri. Viss tik ļoti garšīgs, — Daumants sla­vēja. — Tu zini, kad es pēdējo reizi ēdu? Pagājušajā gadā. Leo man piespēlēja bulciņu un viss. Gribējās saraut, lai ātrāk tiktu mājās. Tāda sajūta ir sacensībās.

Cilvēks domā tikai par vienu — jāpaspēj. Un uzvar. Pēc tam ir velnišķīgi labi.

Abi ērti iekārtojās gultā, lai noskatītos svētku pārraidi Baiba ar tīri profesionālu interesi vēroja dziedātāju ekstravagantos tērpus, bet Daumants pēc brīža vairs nekā neredzēja. Negulētā iepriekšējā nakts un vairāku dienu saspringtajā darbā pārpūlētais organisms prasīja savu. Baiba piecēlās, izslēdza televizoru un uzsvilpa sunim.

Zvaigznes pie debesīm tonakt šķita īpaši spožas. Krietni piesala. Baiba pagājās līdz vārtiņiem. Daudzos logos vēl dega ugunis, ļaudis turpināja svinēt svētkus. Ielas galā pusaudži laida raķetes. Tās aprakstīja pret debesīm slaidu loku un gaisā sadalījās sīkās, krāsainās zvaigznītēs. Pui­kas no sajūsmas auroja. Volfs jautājoši paskatījās Bai­bai acīs: varbūt vajadzētu riet?

— Paliec mierā! — Baiba uzsauca un noglaudīja su­nim galvu. Daumanta vecāku dzīvokļa logi bija tumši. «Mēs arī labie, domājam tikai par sevi. Vecīši droši vien mūs gaidīja.»

Cik vien Baiba spēja atcerēties, Jaungada sagaidīšana viņas vecāku mājās norisa pēc vienas programmas. Abas ar mammu, nopūlējušās ar mājas tīrīšanu un ēdienu ga­tavošanu, ap desmitiem saklāja svētku galdu. Rolandiņš un patēvs iededza eglītē svecītes. Tad atskanēja klauvē­jieni pie durvīm, Rolandiņš skrēja atvērt un ieraudzīja gaidīto dāvanu maisu. Diemžēl Salavecis jau bija aizstei­dzies pie citiem. Apdāvināšanās, laimes vēlējumi, svētku mielasts, televizors ,.. Naikovskim nebija draugu, un viņš negribēja, ka mamma aicina uz mājām savas darbabied­renes. Baiba no mammas bija saņēmusi svētku apsvei­kumu un ielūgumu sagaidīt Jaungadu pie viņiem,

«Varbūt aiziesim?» viņa bija nedroši ieminējusies.

«Paldies! Tava patēva ģīmis man uzsit žulti, un tad es par sevi vairs negalvoju. Labāk tepat mūsu istabiņa di­vatā, tu un es,» vīrs atteicās.

Baiba bija piekritusi.

«Ko gan tagad dara mani draugi?» viņa prātoja. «Pie Daces droši vien ir jautri — iet rotaļās, skatās diapozitī­vus. Tur ir arī Pēteris ar savu māti.» Dace bija pavēstī­jusi, ka Pētera mātes neieņemamais iebildumu cietoksnis pamazām drūpot, iespējams, ka nākošajā rudenī viņiem būšot kāzas. Arī Dace aicināja pie sevis.

Bijusī skolas biedrene Dēzija auklē dēlu. Dace zināja teikt, ka stāvā sajūsmā viņa par to neesot. Nu jā, Dēzija paliek Dēzija — ārišķīgās vērtības, greznas tualetes viņa vienmēr vērtējusi augstāk par tuvinieku mīlestību. Ko dara Sveta? Par viņu arī nekas nav dzirdēts kopš ru­dens. Kā viņai, bārenītei, vienai uz laukiem klājas? Baiba arī labā, pat apsveikuma kartiņu aizmirsa aizsūtīt.

*

Nē, Svetlana nesēdēja viena savā istabā. Kopā ar ci­tiem Baužu ciema jauniešiem viņa Vecgada vakaru pa­vadīja saimniecības klubā. Raibi ģērbtie svētku viesi — gan fantastiskās maskās tērpušies, gan bez tām, kā nu kurš jutās ērtāk, — griezās dejā, lēca kumeliņu un polku, dziedāja (kur redzētas latviešu saiešanas bez dziedāša­nas?). Mārcis no Svetlanas neatkāpās ne soli.

— Tā nu mums nebija lemts saradoties, kā bijām ce­rējušas, — Dēzijas mamma, apsēdusies blakus savai draudzenei, smagi nopūtās. — Tavs Mārcis ir krietns puisis. Bet mana Dēzija, ak, negribas nemaz runāt. Sirds kāpj pa muti ārā. Ne vīžo kārtīgi savu bērnu kopt, ne vīru apčubināt. Uz Rīgu, uz teātriem un restorāniem — tur viņai žiglas kājas. Pati iemācījās vadīt mašīnu, nu triecas pa pasauli kā apdauzīta. Benedikts ir zelta cil­vēks, bet nav vairs nekāds jaunais. Viņam labāk patīk mājās pie sievas un bērna, bet mana Dēzija kā sadzelta — viņa jau neiešot savu jaunību aprakt netīros autiņos. Ne tādēļ esot precējusies. Cik ilgi Benedikts to pacietīs? Vīra­māte staigā apkārt, kūkodama kā bada dzeguze, piesauks vēl nelaimi.

Mārča māte mīļām acīm noraudzījās uz dēlu un Svet­lanu, kuri ar saviem slaidajiem augumiem pacēlās pāri citiem dejotājiem. Jaunā māja gatava, laiks dēlam ņemt sievu. Atskries bērniņi, viņa palīdzēs izauklēt. Lai cik mīļi ir viņas kopjamie teliņi, cilvēka bērni tomēr paliek cilvēka bērni. Svetlanu viņa nemainītu pret desmit tādām Dēzijām. Nav saprotams, ko tas viņas dēls tūļājas un vilcinās, ja ikvienam skaidri redzams, ka abi ir saderīgs pāris. Mārča māte vairs necerēja uz vecāko dēlu. Izstu­dējis par ārstu, viņš paliks pilsētā. Bet Mārcis ir lauku cilvēks, bez zemes viņš nevar. Kam gan viņiem tāda māja kā pils, ja tajā neskanēs bērnu balstiņas?

Jaungada sarīkojums tuvojās nobeigumam. Vecāka gadagājuma ļaudis sen bija devušies pie miera. Mūzikai skanot, zālē diskoja nenogurdināmie pusaudži.

Mārcis, cieši zem rokas saņēmis, vadīja Svetu mājās.

— Kāda burvīga nakts! Arī mēness spīd kā uz pasū­tījuma, — Sveta sapņaini teica. —Es nekad neesmu braukusi kamanās pa piesnigušu mežu. Vienīgi grāmatās lasījusi.