Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Mājās pārnācis, viņš centās sievu palutināt: izkurināja krāsniņu, pagatavoja vakariņas.

Skolu beidzot, kāds apsveicējs viņiem bija teicis, ka laime esot tad, ja cilvēks no rīta priecīgs ejot uz darbu, bet novakarē priecīgs atgriežoties mājās, jo dzīve galve­nokārt paiet darbā un mājās. Toreiz Baiba par šiem vār­diem nepadomāja, bet tagad tie nezin kāpēc ienāca prātā. Kādreiz, kad viņa ar Daumantu sastrīdas, neveicas, pat mājās atgriezties negribas. Kaut vai pārguli turpat darb­nīcā uz galda!

Bet šodien kājas pašas tecēja teciņiem vien! Cik skaisti visapkārt! Putenis pārklājis pār ielām, dārziņiem un namu jumtiem biezas, pūkainas segas. Apsnigušie koki dzirkstī spuldžu gaismā kā brīnumaini ziedi. Debesis pie­bērtas ar spožam zvaigznēm. Baiba savā nodabā kaut ko jautru dungoja, un sniegs pie katra soļa gurkstēdams pie­balsoja. Vienā rokā viņa stiepa produktiem piekrautu somu, otrā — avīzēs rūpīgi ievīstītus ziedus. Atcerēsies vai ne? Atcerēsies, kā gan citādi. Skolā vienmēr apsveica, ne reizes neaizmirsa.

— Mans deguns jau pie autobusu pieturas saoda, ka tiek gatavots kaut kas superīgs, — Daumants, pavēris vir­tuves durvis, jautri sauca. — Esmu izsalcis kā vilks, kā tīģeris, kā lauva!

— Ej vien augšā, lauva, es tūlīt, — Baiba, pie plīts sa­sarkusi, atsaucas.

— Kas tad šodien par svētkiem? — Pamanījis uz galda kā sarkanas liesmas mirdzošās neļķes, Daumants brīnījās. — Kas šodien par datumu? Ceturtais decembris! Ak, es idiņš! Pavisam izgāja no galvas. Piedod, Baibuli! Apsveicu vārda dienā.

Paķēris sievu klēpī, viņš to mīļi noskūpstīja.

— Laid vaļā, trakais! Vakariņas atdziest. Vieni cil­vēks teicās esam izsalcis kā vilks.

— Nu kā es tā varēju aizmirst, — Daumants vēl ne­spēja norimt. — Gribi, es tev uzdāvināšu nevīstošu puķu pušķi ar visu krūzi? — Parakņājies kaktā, kur stāvēja viņa zīmējumi, Daumants pasniedza pašdarinātu akva­reli. — Maestro teica, esot pa pirmo.

— Tās jau mūsu dālijas, — Baiba nopriecājās. — Zini ko, mēs tās ierāmēsim un pieliksim pie sienas — te, virs dīvāna.

— Tu domā? Daumants šaubījās.

— Tā ir dāvana man, un es par to esmu noteicēja.

— Labi. Es tai izgatavošu rāmi.

— Zini, es esmu izpildījusi mēneša plānu un vēl par procentu pārpildījusi. Protams, ar mūsu triecienniecēm salīdzināt nevar, tomēr… Man visu šo laiku bija tāda sajūta, ka es nekam nederu, nekā nespēju. Bet šodien brigadiere uzslavēja, solījās paaugstināt kategoriju. Es esmu tik priecīga.

— Vai es neteicu, ka viss nokārtosies?

— Nebūtu priekšnieks izgādājis jaunu overloku, nekas neiznāktu. Sн griež un šuj kā zvērs, rautin rauj no rokām ārā, spēj tik drānu laist iekšā. Es tagad apmācu divas praktikantes no mūsu vecās skolas. Pati pāriešu pie va­saras kleitām. Tā vīļu metināšana, godīgi sakot, man jau apnikusi.

— Šausmas, ko mēs abi darām! — Daumants saķēra galvu.

— Ko tad? — Baiba izbijās.

— Runājam par darbu. Bet mēs taču kādreiz apņēmā­mies… Lūdzu, Pētersona kundze, maza dāvaniņa vārda dienā — sestdien ejam uz Dailes teātri..,

— Un svētdien uz mežu slēpot. Apsoli, ja?

*

No Baibas dienasgrāmatas:

«Cik maz mums svētku! Ikdiena ir bezkrāsaina kā no­mazgāta trauklupata. Kādreiz, vēl skolā iedama, es sap­ņoju par lielu laimi. Patiesībā mēs iztiekam ar sīkām lai­mes drumstaliņām, kas padara mazliet krāsaināku ik­dienas pelēcību. Darbabiedrenes laipns vārds, priekšnieka atzinība, aplausi pēc veiksmīgi nodziedātas dziesmas, ne­cerēti iegūta biļete uz koncertu padara uz brīdi laimīgu. Kaut varētu dzīvot tā, lai katra diena būtu mazi svētki! Bet varbūt tad arī svētki pārvērstos par ikdienu?,,.»

*

Pusdienas laikā, ejot uz ēdnīcu vai nākot no tās, jau­nieši, kā parasti, apstājās pie fotoavīzes «Strādā jaunā maiņa». Katras brigādes jauniešu darba grafiks bija attē­lots sava krāsā.

— Vita atkal visiem priekšā. Vai tikai meistars Egle netaisa kādu ķīmiju?

— Meitenes, jaunas bildes! Re, Daumants saviebies, itin kā sāpētu zobi. Būtu vismaz fotogrāfa priekšā sataisījis priecīgāku ģīmi!

— Man nav par ko, — Daumants noņurdēja un lasījās ātrāk prom no bīstamās vietas.

— Vita krājot naudu mašīnai. Esot iestājusies auto-rindā.

— Gadiem ilgi atteikties no importa kleitas, kurpēm, no visa kā mašīnas dēļ, es gan to neatzīstu, — noteica Aija Krūmiņa. — Kamēr viņa sakrās naudu, būs kļuvusi par absolūtu vecmeitu. Ar ko tad precēsies, ar savu ma­šīnu, vai?

^Meitenes iesmējās. Viņām tik vien bija domas un runas kā par kleitām, diskotēkām, puišiem. Vēl pāragri prātot par naudas krāšanu. Vēlāk, kad apprecēsies, gan tad pa­spēs.

* * *

Lai cik grūta bija agrā celšanās, jaunie darbu visvairāk kavēja vakara maiņā.

— Tā ir norakstīta dzīve, — viņi taisnojās. — Atnāc mājas, visi jau pampst savās gultās. No rīta loderē pa māju, pēc tam velcies atkal uz darbu. Tā jau dulls var palikt.

— Nav un nav tiem jaunajiem pret darbu ieaudzināta ne atbildības, ne pienākuma izjūta, — Mieze skaitās. — Juri, cik jauno šovakar trūkst tavā brigādē?

— Aija un vēl divi puiši.

— Citās brigādēs tāpat. — Mieze sadabūja kavētāju adreses un devās ceļā.

— Kur dēls? — viņa pajautāja gados vecākai sievietei, kas atvēra durvis.

— Aizgāja uz darbu. Vai kas noticis? — sieviete sa­traucās.

— Nē, nekas, gribēju satikt, — Mieze viņu nomieri­nāja. — Viss kārtībā.

Vecākus darba konfliktos neiejaukt — tāpat jau diez­gan auklējušies ar saviem lolojumiem, lai atbild jaunie paši, — tāds bija Miezes princips.

Aijas nebija mājās. Trešais kavētājs mierīgi sēdēja pie televizora un skatījās hokeja pārraidi.

_— Apģērbies un brauc līdzi! — Mieze pavēlēja bez lie­kam runām. — Tavu darbu cits neviens nedarīs.

Savākusi pilnu mašīnu, ceha priekšniece piebrauca pie darbavietas.

— Ceru, ka otrreiz man jums pakaļ vairs nebūs jā­brauc.

Vainīgie klusēja.

— Kādēļ vakar nebiji darbā? — Mieze nākamajā dienā jautāja Aijai.

Jauniete nosarka.

— Viens čalis uzaicināja uz «Latvijas» bāriņu. Es tur biju pirmo reizi. Baigi kolosāli.

. — Bet kas strādāja tavā vietā? Aija paraustīja plecus:

— Droši vien rezerviste.

— Rezerviste Sporta pilī skatījās hokeja maču.

— Tikai nesakiet manai mammai, — Aija lūdzās.

— Viņa atkal pārdzīvos.

Vakara maiņa bija ļoti neizdevīga arī Daumantam. Studisti sāka zīmēt aktus.

— Taisni nezinu, ko darīt, — viņš sūdzējās Baibai.

— Kamēr es strādāju vakara maiņā, pārējie studijas dalībnieki mani apdzen. Žēl pamest zīmēšanu. Bet mainīt darbavietu arī negribas.

Baiba viņu saprata — Daumantam gleznošana bija tas pats, kas viņai dziesma, bez tās dzīve kļūtu daudz vienmu­ļāka, tukšāka.

— Parunā ar meistaru, varbūt tevi var iekārtot vienā maiņā?

— Juris nebūs ar mieru. Un pārējie arī. Vakaros jau neviens negrib strādāt.

Tiešām, kad Daumants ierunājās par strādāšanu tikai rīta maiņā, Juris teica:

— Es baidos izlemt. Ejam pie «Mammas», kā viņa teiks, tā arī būs.

Par «Mammu» jaunie strādnieki bija iesaukuši ceha priekšnieci Miezi — par viņas iejūtību pret jaunatnācē­jiem, par gādību, izpratni, par mātišķām rūpēm. Jaunie zināja, ka pie viņas droši varēja iet gan sirdi izkratīt, gan padomu lūgt.