Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

— Mākslas studija ir labs pasākums, — Mieze puisi uzslavēja. — Aiziešu paskatīties, ko tu tur dari. Ja tev patiešām tā ir sirdslieta, mēģināsim kaut ko izkombinēt. Par ko tu pašreiz strādā?

Par rezervistu. Daumants ir teicami apguvis visas operācijas un var aizvietot jebkuru strādnieku, — Juris atbildēja Daumanta vietā. — Varbūt darīsim tā — lai viņš pusi laika nostrādā pirmajā maiņā un pusi otrajā.

~ Lai notiek. Bet tev būs jāpierāda, uz ko esi spējīgs. Vajadzēs palīdzēt noformēt mūsu sarkano stūrīti.

~ Labprāt, — priecīgs, ka viss tik labi nokārtojies, Daumants apsolīja.

*

Leons labā garastāvoklī soļoja mājās no rīta maiņas. Kabatā atradās alga — visa līdz pēdējai kapeikai. Ilona neticēs, kā parasti algas dienās, liks uzpūst elpu. Ārā krietni piesalst, bet sieva staigā padilušā rudens mētelī. Priekšā divas izejamās dienas. Rīt viņi nopirks drēbi un pats uzšūs pēc pēdējās modes — nebūs sliktāk kā tām modīgajām, kas slīpē centra bulvārus.

Jaunceltņu kvartālā pie dzērienu veikala durvīm Leons neviļus piebremzēja. Gandrīz mēnesi viņš bija strādājis, galvu nepacēlis, gājis uz dispanseru un paklausīgi rijis visādas tabletes. Pudeli alus viņš būtu godam nopelnījis. Dakteris gan apgalvoja — viens malks, un visa ārstē­šana jāsāk no gala. Varbūt tukša muldēšana? Alus nav nekāds alkohols. Rīkle ari gluži sausa. Nē, labāk nopirkšu kādu kārumu sievai, tik maz esmu lutinājis Ilonu.

Konditorejā viņš nopirka torti «Ārija». Vakarā pasēdēs pie sakurinātas krāsns, padzers zaļu tēju, aprunāsies. Dēla dēļ jānokārto dokumenti. Puika uz goda, pēc izskata kā tēvs, būtu vien augumā padevies dižāks.

Ilonas saraudātā seja liecināja, ka noticis kas ļauns.

— Vai sīkais saslimis?

— Tēvs miris.

Nosalušie pirksti atlaida aukliņu, un tortes kārba ar troksni nokrita zemē.

— Kā miris? Viņam bija labāk.

— Kaimiņienei zvanīts no slimnīcas.

*

Rūpes par apbedīšanu ierāva Leonu īstā virpulī. Ilonai uz rokām bērns, un palīdzēt vīram viņai nebija laika. Labi, ka darbabiedri, uzzinājuši par Leona nelaimi, nāca pa­līgā — sagādāja zārku, izvadītāju, muzikantus.

"Sasalušie zemes kukuržņi ar dobju troksni krita uz zārku, trīs saujas no Leona, trīs no Ilonas, trīs no tēva šķirtās sievas. Vairāk tuvinieku mirušajam nebija.

«Vieglas smiltis, saldu dusu. Tēvam tikko pāri četrdesmitiem. Varēja vēl dzīvot. Pats sevi pazudinājis. Vai arī es? Nē, vairs ne lāses, zvēru, tēvs, pie tava kapa,» Leons apņēmās.

Ilona pie kapa kopiņas aizdedzināja divas sveces — viņas dzimtajā pusē bija tāda paraža. ,

— Kādēļ nepaziņoji ātrāk? — Leona māte, klāt pienā­kusi, vaicāja. — Mums visādi blati, varējām dabūt defi­cīta zāles…

Leons klusēdams raudzījās uz lepnā kažokā tērpto sie­vieti, kas saucās viņa māte. No krāsotajām skropstām ne­bija noritējusi neviena asara. Bet kādreiz taču viņi mīlēja viens otru un bija laimīgi, Leons to labi atceras. Tad māte smagi saslima. Uzradās tas glumais dakteris, viņas tagadējais vīrs.

Kad māte reiz viņu, desmitgadīgu zēnu, aizveda pie se­vis uz lepno dzīvokli, viņš iespļāva dakterim sejā — par izpostīto bērnību, par tēvu, kas no bēdām sāka dzert.

— Kā tev klājas? — Mātes acis pārslīdēja dēla plāna­jam vamzim un Ilonas apvalkātajam mētelim. — Varbūt vajadzīga palīdzība? Saki, nekaunies!

— Iztiksim tāpat kā līdz šim. — Šī sieviete Leonam bija dziļi vienaldzīga.

— Nu tad dzīvo vesels. Māte pasniedza dēlam cim­doto roku. Nosmaržoja dārgs parfīms, nogurkstēja sniegs, Leons un Ilona palika vieni pie kapa. Krēslā rāmi dega sveces.

— Es baidos par tevi, Leon.

— Būs labi, gan redzēsi. Ejam, mājās mūs gaida dēls!

*

Baiba un Daumants no kapsētas mājās devās klusē­dami, katrs savu domu vērpdami.

«Ar manu tēvu var notikt tas pats. Reizēm noturas mē­nesi, citreiz ilgāk un tad kā palaiž plostu… Kristaps ie­slēdzas savā istabā, neliekas manām. Māsa baidās. Žēl mātes…» Daumants domāja par saviem vecākiem.

«Ilonai būs vieglāk, Leona tēvs vairs nevilks vīru zaņķi. Žēl, protams, cilvēks taču. Bet vai tāds, kam prātā tikai pudele, cienīgs saukties par cilvēku?» Baiba prātoja. «Labi, ka tagad dzērājiem pieteikts karš, krietna daļa at­jēgsies …»

*

— Kaut velns parautu šito suņubūdu! — Daumants, kādā svētdienas rītā pirmais piecēlies, šķendējās. — Iekšā tikpat auksts, cik ārā. Kamēr pienāks mūsu dzīvokļa rinda, garu izlaidīsim. Juris stāsta, ka Vācijas Demokrā­tiskajā Republikā jaunieši brīvajā laikā kopīgiem spēkiem paši ceļot sev mājas un saņemot dzīvokļus jau pēc gada. Domā, pie mums nebūtu gribētāju? Un kā vēli

Pēc brokastīm Daumants aizgāja uz zīmēšanas nodar­bībām. Baiba saimnieces virtuvē vārīja «garos kāpostus» visai nedēļai. Vīrs, par laimi, ēdiena ziņā nebija izvēlīgs. Kamēr vārījās pusdienas, varēja mierīgi paadīt. Kādā mo­des žurnālā viņa bija noskatījusi rupjvilnas džempera fasonu. Tā būs dāvana Daumantam uz Jauno gadu.

— Adi vien, adi, — virtuvē ienākusi, vecā saimniece indīgi noteica, — skaties — iznāks vēl tā, ka priecāsies cita. Nemaz neblenz! Mana draudzene redzējusi tavu vī­riņu bučojamies ar kaimiņienes skuķi, to pašu, kas arī iet uz zīmēšanu.

— Viņa būs pārskatījusies.

— Kāda tur pārskatīšanās! Pie vārtiņiem stabā lampa — gaišs kā dienā. Tas skuķis esot pats kāries kaklā.

— Neticu, — Baiba strupi noteica un, lai slēptu acīs sa­skrējušās asaras, noliecās pār kāpostu katlu.

— Tava darīšana. Ja gribi, vari aiziet un pati savām acīm pārliecināties.

Pirmajā brīdī Baiba bija ar mieru, bet tad, iedomāju­sies, kā abas vecas, teātra binokli pie acīm pielikušas, gaida pārrodamies kaimiņu meiteni un Daumantu, viņa nepatikā noskurinājās. Izspiegot savu vīru, nē, tik zemu viņa nav kritusi. Droši vien tas bijis pa jokam. Vecu sievu pļāpas — aiz gara laika vai skaudības tās reizēm ir gatavas aprunāt un sanaidot dažu labu laimīgu pāri. Ja būtu kas nopietns, Daumants pats atzītos.

Baiba Daumantam nekā neteica, taču aizdomīgi vēroja un vērtēja viņa vārdus un rīcību. Nekas it kā nebija mainījies.

*

No Baibas dienasgrāmatas:

«Ko es iesāktu, ja Daumants pēkšņi pavēstītu, ka mīl citu ? Droši vien nomirtu aiz bēdām. Kādas muļķības es te rakstu? Daumants ir mans, un es viņu nevienai neatdošu. Ja vajadzēs, cīnīšos par savu mīlestību.

«Agrāk pirms kāzām Daumants vai katru brīdi skaļi apliecināja, ka mani mīl. Kādēļ viņš tagad to nedara? Vienīgi vakaros, kad esam gultā. Tādās reizēs jau visi vīrieši.. »

Daumants ievēroja sievas pēkšņo atturību, taču to iz­skaidrot nespēja. Reizēm Baiba neatbildēja uz viņa glāstiem, izlikās aizmigusi, kaut pēc elpas varēja just, ka ir nomodā. Agrāk pati kļāvās klāt, bet nu griež muguru. Kādēļ? Varbūt ieskatījusies citā? Darbā tikai sievietes; vie­nīgo vīrieti — gados paveco vadītāju ar vēderiņu un pliko pakausi — nav ko ņemt vērā. Tagils! Kādreizējā greiz­sirdība uzliesmoja ar jaunu spēku.

Tagad tas bija Daumants, kurš stāvēja pie loga un gai­dīja sievu pārnākam. Jau vienpadsmit, pusdivpadsmit, tik vēlu viņa nekad… Ieliņas tumšas, tukšas…

Daumants sniedzās pēc savas virsjakas, lai ietu uz autobusu pieturu, kad pie vārtiņiem nobremzēja žigulis. Suns priecīgs ieņerkstējās, un pēc brīža kāpnes skanēja Baibas vieglie soļi.