Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

— Gribi, es tevi izvizināšu ar simt zirgiem kā kara­lieni? — Mārcis iesmējās.

— Man pietiktu ar vienu.

— Tu nopietni?

— Jā. Bet tas ir tikai sapnis.

— Šajā naktī viss iespējams. Ejam!

— Uz kurieni?

— Tad jau manīs.

Svetas dēļ Mārcis bija gatavs uz visu. Viņi iegāja tukšajā liellopu fermas pagalmā. Sargs Kristaponkulis, svētku mēriņu ieņēmis, saldi gulēja. Mār­cis klusiņām izveda fermas zirgu, iejūdza kamanās, iemeta tajās krietnu neslavu siena un noteica: Lūdzu, kariete gaida.

— Vai tā būs labi? — Sveta vilcinājās.

— Neprāto, kāp iekšā! Neviens pat nepamanīs. Kamēr nāks slaucējas, būsim atpakaļ.

Zirgs nostāvējies uzņēma strauju riksi. Ciemata ugunis palika tālu aiz muguras. Mežā ceļš bija piesnidzis. Zirgs sāka iet soļiem. Sniega smaguma pilniem zariem koki stāvēja kā apburti. Izstīdzējušo bērziņu noliektās galot­nes pāri ceļam veidoja fantastiskus godavārtus. Egles, baltām sagšām sasegušās, atgādināja lielajos lakatos ietinušās vecas lauku sievas. Neliela meža klajuma malā Mārcis apturēja zirgu. Zaļganajā mēness gaismā Sveta pamanīja briežu ģimeni. Briežu tēvs, galvu ar žuburota­jiem ragiem izslējis, uzmanīgi raudzījās apkārt. Viņa siltā elpa saltajā gaisā pa nāsīm izplūda kā divi dūmu mā­konīši.

Zirgs iezviedzas, un vienā mirklī klajums bija tukšs. —- Žēl. Bija tik skaisti.

>— Nekas, gan jau atnāks. Siens viņiem garšo, Ieliksim arī mūsējo, lai viņiem tiek svētku mie­lastā, — Sveta palūdza.

Abi bāza barotavas redelēs sakaltušās zāles, kas vēl tagad smaržoja pēc vasaras. Un tad saltajā Jaungada naktī meža apņemtajā noriņā Mārcis pateica Svetai mūž­senos, bet vienmēr tik gaidītos vārdus:

— Es tevi mīlu. Kļūsti mana sieva.

Svetai bija jūtīga, romantiska dvēsele, un Mārcis, bū­dams praktiskas dabas cilvēks, centās viņai piemēroties.

Otrā dienā Mārcis aizveda iecerēto pie saviem vecākiem. Svetai likās, ka ikviens pretimnācējs viņas sejā izlasīs to, kas ar viņiem naktī noticis, kur nu vēl stingrā Mārča māte»

Māte virtuvē gatavoja ēdienu. Tēvs, brilles uz acīm uz­licis, skaļi lasīja viņai priekšā avīzi.

Mēs nolēmām precēties, — Mārcis pavēstīja» — Sa­rakstīsimies, cik drīz vien iespējams.

Brīdi valdīja klusums. Varēja dzirdēt, kā katliņā bur­buļoja ūdens.

—- Varbūt jums mana nākamā sieva nav pa prātam?

— Ko tu runā! Sen jau vajadzēja, — pirmā attapās māte, piegāja pie nosarkušās meitenes, pastiepās pirkst­galos un skaļi viņu nomutēja.

— Nu tad apsveicu! — Tēvs — augumā tikpat ražens kā dēls — aplika roku ap nākamās vedeklas pleciem. — Lai aug dēli kā ozoli, meitas kā liepas. Mēs ar māti jau sen par to spriedām.

— Vai nevajag ko palīdzēt? — Sveta piedāvājās.

— Ko nu, meit, man viss jau gatavs. Tūlīt uzklāšu pusdienu galdu. Šodien mums divkārši svētki,

— Nāc, es tev parādīšu mūsu istabu! — Mārcis aplika roku Svetas pleciem.

«— Viss augšstāvs mūsu rīcībā ~~ te mēs, tur « dzīvos zēni, bet šeit — meitenes.

Sveta pēkšņi juta kājās dīvainu nespēku. Viņa apsēdās uz Mārča gultas malas un aizklāja rokām seju.

— Kas tev? — Mārcis satrūkās.

— Man bail no lielās laimes. Jūs visi esat tik labi pret mani — tu, tavi vecīši un visi citi. Ja tu zinātu, cik skumja bija mana bērnība. Bērnunamā un internātskolas mazākajās klasītēs mēs visi gaidījām mammas — gan savējās, Īstās, gan audžumātes. Dažiem laimējās, citi pa­lika tukšā. Mani —- tādu lielu, neglītu — neviens nevē­lējās par audžubērnu. Es to ļoti pārdzīvoju, raudāju, ap­skaudu laimīgos.

— Nu tev būs gan tēvs, gan māte. — Vai es drīkstēšu viņus tā saukt?

— Protams, kā gan citādi?

— Mārci, paskaties man acīs! Es apsolu, ka būšu tev laba sieva un mūsu bērniem mīļa māte. Viņiem jāizaug laimīgā ģimenē.

— Āmen! — Mārcis iesmējās, taču, pamanījis, cik no­zīmīgi Svetai šie vārdi, tūliņ aprāvās.

— Bērni, nāciet pusdienās! — māte no lejas aicināja.

*

Jaungada naktī, ar bažām domādama par jaunāko meitu, Dēzijas māte nenojauta, ka nelaime jau klauvē pie durvīm.

Pie universālveikala direktora Benedikta Sarmas bija sapulcējies viss mazpilsētas «zieds». Pēc bagātīgām va­kariņām vīrieši iegāja kabinetā uzspēlēt kārtis. Gados vecākās sievietes, Dēzijas mīkstajos zviļņos iegrimušas, pārsprieda pilsētas pēdējos jaunumus. Jaunieši tā dēvē­tajā zālē dejoja. Dēzija — noreibuši, pietvīkusi — gāja no rokas rokā.

— Tu esi pati skaistākā mūsu pilsētā, — ķirurgs Ing­mārs čukstēja viņai ausī, — tevis dēļ esmu prātu zaudē­jis, naktīs tevi redzu sapņos.

Stereomagnetofons rēca pilnā balsī. Līdz gadu mijai bija atlikusi nepilna pusstunda. No restorāna uzaicinātie viesmīļi jau kārtoja uz galda spainīšus ar ledū ieliktām šampanieša pudelēm, pārslaucīja kristāla glāzes.

Negaidot starp dejotājiem parādījās Benedikts — svētku reizei pavisam nepiedienīgā izskatā: kaklasaite atrauta, mati izspūruši, pats bāls kā nāve.

— Ingmār, vai tu ko sajēdz no bērnu slimībām? — iz­slēdzis magnetofonu, viņš jautāja ķirurgam.

— Maz gan, es vairāk ar kaulu zāģēšanu, — Ingmārs smējās stulbu dzērāja smiekliņu. — Ja tev vajag ko no­šņāpt, katrā laikā.

— Idiots! Dēzij, zvani ātrai palīdzībai! Pēterītis mirst! Laid, labāk es pats.

Dēzija metās uz bērnistabu.

— Ej ārā, slepkava! — vīramāte ieķērcās.

Sveša sieviete melnās drānās — tādās pašās kā Bene­dikta mātei — staigāja apkārt bērnam, krustījās un kaut ko murmināja. Mazais Pēterītis sasarkušiem vaigiem sē­coši cīnījās pēc elpas. Viņš izskatījās bezpalīdzīgs un nožēlojams. Dēzijai kļuva dēlēna tik ļoti žēl, ka viņa sāka raudāt. «Apsolos, ka būšu laba māte, kaut tik viņš izdzī­votu!» viņa klusām čukstēja.

— Ātrā palīdzība aizbrauca pēc bērnu ārstes, — Bene­dikts teica un nometās pie gultiņas ceļos.

— Ārsts nelīdzēs. Kā dievs lems, tā būs!

— Māt, lai tā pesteļotāja pazūd! Lai viņas smakas te vairs nebūtu! Sen jau vajadzēja izsaukt ārstu! — Bene­dikts uzkliedza.

Viņam un mātei mazulis bija kā saule, ap kuru riņķoja visa viņu dzīve, — mantinieks, dzimtas turpinājums, nākotnes cerība.

Uzzinājusi, ka ir gaidībās, Dēzija gribēja taisīt abortu. Likās stulbība apkrauties ar bērnu deviņpadsmit gadu vecumā, kad viņai iespēja baudīt dzīvi pilniem malkiem.

Vienmēr gatavs iztapt sievai — Benedikts šajā jautā­jumā bija nelokāms.

Dēla jauno sievu vecā ienīda jau no pirmā brīža, kad Dēzija parādījās šajā mājā. Būtu viņai teikšana, viņa šo svilpasti sen padzītu, lai iet, no kurienes nākusi. Vienīgi bailes no dēla dusmām lika savaldīties. Abas sievietes dzīvoja, pēc iespējas vairīdamās viena no otras.

Dēzija saimniecības lietās nejaucās. Kamēr viduklis vēl nebija piebriedis, viņa braukāja uz teātriem, koncertiem, gāja viesos. Skaisto, iznesīgo sievieti — piedevām vēl universālveikala direktora sievu — visi labprāt ielūdza pie sevis, cienāja, pieglaimojās. Tos pāris mēnešus pirms dzemdībām, kurus nācās pavadīt mājās, Dēzija uzskatīja par zaudētu laiku. Benedikts viņu dievināja, centās katru vēlēšanos no acīm nolasīt. Sākumā Dēzijai tas patika, vēlāk apnika. «Luncinās kā suns.»