Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

— Raksti sūdzībai — Ņina Ivanova pavēlēja meista­rei Timpai. — Un Dierunā, lai Amoliņa arī uzraksta, viņa ir biroja locekle, pirmrindniece. Tas meistars, kā tu teici, Vilis Riņķis, arī lai raksta, jo vairāk, jo labāk. Tu pati viņiem palīdzi sacerēt, zini, kā vajag, nav pirmā reize.

*

Janvāra mēneša plānu šūšanas cehs izpildīja savlaicīgi un bez steigas. Un tieši tad Mieze saņēma pavēli par rā­jienu un prēmijas noņemšanu. Nervi uzdeva, un, iegājusi savā kambarītī, Madara Mieze sāka raudāt tā, kā raud mazi bērni par nepelnītu sodu.

«Lūdzu atbrīvot mani no ceha priekšnieces…» Kādēļ? «Par sliktu darba organizāciju un neiecietīgu izturēšanos pret padotajiem.,.» — bija rakstīts pavēlē. Tiesa kas tiesa, brāķdarus un kavētājus viņa nekad nav pacietuši, bet par sliktu darba organizāciju un sturmēšanu gada beigās filiāles direktore lai prasa atbildību no savas viet­nieces.

— Madaras mamma raud!

—« Es pavēru durvis: viņa, galvu rokās atspiedusi, šņukst. Nobijos un aizvēru durvis, cik klusu vien spēju, — Vita uztraukti stāstīja.

Pat visvecākās strādnieces neatcerējās, ka būtu redzē­jušas priekšnieci raudam. Aizrautīgi smejamies, baramies, ja darbs negāja, kā vajag, — jā, bet raudam — ne reizes.

— Varbūt saslimusi? Vai mājās kāda nelaime?

— Vēl no rīta staigāja smaidīdama.

— Kurš vainīgs? — Daumants metās pie kontroliera — piekasīga, gados vecāka vīra, kas pārbaudīja šuvēju darbu. Nē, šodien, kā par brīnumu, brāķa nebija. Arī citos iecir­kņos darbs ritēja normāli, pat zamša virsjaku brigādē, kur parasti šis tas saķērās.

Daumants uz pirkstgaliem pielavījās pie priekšnieces kabineta durvīm. Klusums»

Nē, Mieze vairs neraudāja. Un tās jau ari nebija ne žēluma, ne sāpju asaras, drīzāk dusmu.

«Ludzu atbrīvot mani no…» — tikai daži vārdi, bet cik grūti uzrakstāmi! Vīrs jau sen saka, lai meklēju sev mierīgāku darbu. Bet kā lai atstāj tos piecus simtus, kas kļuvuši par viņas otro ģimeni, kuras priekos un bēdās viņa dalījusies visus šos gadus?

*

Vai jūs jau dzirdējāt? Miezi pazeminot par vienkāršu meistari, — vecākā meistare Timpa staigāja pa iecirkņiem mēļodama. ™ Tā viņai vajag, lai neceļ degunu par augstu. Kas viņa tāda ir, ja uzdrošinās visiem aizrādīt. Runā, ka viņa to kaunu nepārdzīvošot, iešot pavisam prom. Laimīgu ceļu! Būs mums reiz miers. Pēdējā laikā vairs nevar iz­turēt. Skraida pa filiāli ka apsvilusi. Neviens neko nespēj pa prātam izdarīt.

— Tu, Minna, labāk pievaldi savu garo mēli un.Ma-daru liec mierā, — šuvējas viņu apsauca. — Kurš cits vēl tik labi pārzina ikvienu darbu un pazīst katru strād­nieku kā viņa?

Filiāles direktore jau kuro reizi pārlasīja īso iesnie­gumu, ko sekretāre bija nolikusi uz viņas rakstāmgalda: «Lūdzu mani atbrīvot no darba uz pašas vēlēšanos. M. Mieze.»

— Ko likt viņas vietā? — Taisija Feoktistova paska­tījās uz savu vietnieci Ņinu Ivanovu un arodkomitejas priekšsēdētāju Cimdiņu. — Varbūt tavu draudzeni vecāko meistari Minnu Timpu? Viņa arī esot ilggadīga darbi­niece.

— Timpa mūs aizlaidīs dibenā, ka ne attapties nepagūsim.

— Viņu jau sen vajadzēja aizvadīt pensijā, tukša vieta, vairāk nekas, — Cimdiņa piebilda. — Kādēļ mēs toreiz Miezei iedevām nepelnītu rājienu? Par velti apvainojām labu cilvēku.

Arodkomitejas priekšsēdētāja pastāvīgi atradās itin ka starp diviem dzirnakmeņiem — strādnieku domas ne vien­mēr sakrita ar direkcijas uzskatiem.

Filiāles direktore saprata, ka ar rājienu, izdabājot viet­nieces aizskartajai patmīlībai, pārsteigusies. Turpmāk viņa nebūs tik naiva, neklausīs, ko katrs iestāsta. Drau­dzība ir draudzība, bet darbs paliek darbs. Un tas ne­drīkst ciest no personiskām intrigām.

— Mieze ir partijas biedre. Lai viņas lietu izskata bi­rojā, — Ņina Ivanova ierosināja.

— Tu domā — mūsu pašu?

— Nē, lielajā, firmas. Te viņai daudz draugu. Paņem­sim līdzi arī strādnieku sūdzības.

— Vai dzērāja meistara un tenkuvāceles Timpas? — Cimdiņa iedrošinājās ironizēt.

— Uz papīra tas nav rakstīts.

— Miezes lietu izskatīsim pašu mājās! Savu netīro veļu mazgāsim tepat uz vietas, — Taisija Feoktistova nolēma.

* * *

— Veči! Graujošs jaunums! Madaras mammai iegriezts stingrais rājiens, un viņa uzrakstījusi atlūgumu, — Leons pusdienas laikā pavēstīja.

— Nav tiesa, — Vita šaubījās.

— Ir gan, — Juris apstiprināja. — Laikam tādēļ viņa arī raudāja. Mašīnrakstītāja teica, ka Miezes vietā likšot Timpu.

— Tā tik vēl trūka!

— Vai direktore naglas saēdusies! — Daumants sa­traucās. — Droši vien tā dullā vietniece kaut ko sapūtusi» Uz to viņai ķēriens. Miezi nedrīkst laist projām. Viņa sa­prot un aizstāv mūs, jaunos.

— Juri, tu esi meistars, aizej pie direktores, parunā.

— Naivie! Feoktistova par mums tikai pasmiesies. Ko viņa, kabinetā sēdēdama, zina par mūsu cehu? Saklausās visādas tenkas un notic. Jāiet pie firmas ģenerāldirektora un jārunā visu komjauniešu vārdā.

— Pareizi. Lai iet arī Vita, viņa ir pirmrindniece, foto uz goda plāksnes.

— Ņem līdzi Daumantu, viņam runājamais īstajā vietā.

— Velti jūs pūlaties. — Vecie strādnieki izturējās no­raidoši, — Augstajai priekšniecībai tādu kā mēs Ir tūk­stošiem, un katram, sava bēda un rūpe.

— Pēc jūsu domām, mums vajadzētu turēt rokas klēpī un Jaut, lai Madaras mamma aiziet? —- jaunie iekarsa. — Visas tās Ņinas Ivanovas, Timpas un Amoliņas to vien gaida. Jūs darāt, ko gribat, bet mēs cīnīsimies.

— Izrādās, ka mūsu ģenerāldirektors Āboliņš ir pavi­sam normāls vecītis. Iesauca savā kabinetā, padeva roku, nosēdināja mīkstos ādas krēslos, — Daumants vēlāk stās­tīja Baibai. — Sapratis, kādā jautājumā mēs atnākuši, nospieda uz galda pogas un izsauca partijas sekretāru un arodkomitejas bosu. Mēs izlikām visu, kas uz sirds: par trako sturmēšanu gada beigās, par netaisno rājienu Miezei, par traci, kas pēc tam izcēlās.

Š3iem pirmā dzirdēšana, domājuši, ka pie mums viss kartība, reklamācijas normas robežās, plāns izpildīts, ko vairāk. Kad Juris apjautājās, kā priekšnieki novērtējuši Miezes filiāles rekonstrukcijas projektu, šie brīnījās. Tā­tad Feoktistova to vienkārši noslēpusi. Lai neuztraucoties, visu noskaidrošot, tik labu darbinieci kā Mieze neviens projām nelaidīšot.

Partijas biroja sēdē, kur apsprieda Miezes lietu, pieda­lījās arī firmas partijas pirmorganizācijas sekretārs un arodbiedrības pārstāvis. Mieze gaidīto rājienu un aizrā­dījumu vietā saņēma uzslavas par prasīgumu, principiali­tāti, biedriskumu, iejūtīgu darbu ar jaunajiem. Viņas at­lūgumu nepieņēma un rājienu kā nepamatotu ierosināja atcelt.

Ņina Ivanova sēdēja, lūpas sakniebusi. Taisija Feoktistova taisnojās, ka rājiena pamatā bijušas dažas strād­nieku rakstiskas sūdzības, kurām viņa un arodkomitejas pārstāve noticējušas.

Ar Miezes izstrādāto filiāles rekonstrukcijas plānu di­rektore pat nebija papūlējusies iepazīties, paklausīdama vietnieces apgalvojumam, ka tāda Mieze — vienkārša šu­vēja nav spējīga kaut ko jēdzīgu izdomāt, ja inženieri ar augstāko izglītību netiek galā. Tā arī projekts, kuram Mieze bija veltījusi tik daudz pūļu, aizmirsts gulēja di­rektores rakstāmgalda atvilktnē.

— Nekavējoties sameklējiet un iedodiet to man! — fir­mas partijas pirmorganizācijas sekretārs pieprasīja.