Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

Daumanta māte un vēlāk arī ārsts apstiprināja Baibas aizdomas — viņai būs bērns.

Uzbrazmoja spējš prieks. Viņiem būs turpinājums: zēns vai meitene, viņu mīlestības apliecinājums. Daumants priecāsies. Bet ja nu ne? Greizsirdības tārps atgādināja: viņš jau tagad kopā ar to… Muļķības, nieki, Daumants nav tāds! Divas nedēļas šķita esam garas kā mūžība. Baiba staigāja apkārt, itin kā kaut ko būtu pazaudējusi. Ierējās suns — viņa skrēja pie loga skatīties. Nakti pa­modās, izstiepa roku — blakus tukša vieta. Uzmācās rū­pes. Un pirmā — kur dzīvot? Ja arī saimnieci pierunātu, tādā aukstumā bērns ziemu neizturēs. Jābrauc pie Dau­manta, jaapspriežas.

Pārvarējusi kautrību, Baiba aizgāja pie priekšnieka lūgt atvaļinājumu — kaut vai uz vienu nedēļu. Svarīgu ģime­nes apstākļu dēļ.

— Ja nu svarīgu ģimenes apstākļu dēļ, tad jādod, — priekšnieks ironiski nosmīnēja, nopētījis Baibas augumu.

Baiba nosarka, saprazdama, ko priekšnieks ar to domā.

— Bet vairāk ne dienas. Pati zini, kāds pašreiz sastrē­gums. Sievišķi gluži traki palikuši, visām vajag jaunas kleitas.

*

Pakalnā pakāpusies, jaukā Vidzemes pilsētiņa ar sa­viem senlaicīgajiem sarkanu dakstiņu apjumtajiem nami­ņiem atgādināja skaistu gleznu. Augstāka vieta pacēlās gadsimtiem veca baznīca bieziem mūriem un smailu, iztā­lēm saredzamu torni.

Skolas kopmītnes pārzine pateica, ka mākslinieki jau kopš agra rīta aizgājuši gleznot uz upmalu un atgriezī­sies tikai pievakarē.

Ko nu darīt? Iet uz upmalu vai pagaidīt līdz vakaram? Gribējās ātrāk pavēstīt priecīgo vēsti. Bet ja nu Daumants dusmojas, viņu tik pēkšņi ieraudzījis, un nodomā, ka viņu izspiego? Labāk paciesties.

Iekārtojusies viesnīcā, Baiba devās paklaiņot pa pil­sētiņu. Pašā centrā apkārt baznīcai tinas un vijas šauras ieliņas. Veco namiņu apdrupušos mūrus nosedza vīteņ­augi. Nelielie pagalmiņi bija apauguši ar mīkstu, zaļu mauriņu. Starp šķūnīšiem ziedēja karšu rozes, puķu ta­baka, kašājās vistas. Večiņas, uz soliem sasēdušas, pie­skatīja mazbērnus. Cauri nocietinājumu mūrī izbūvētiem, metālā kaltiem vārtiem Baiba negaidot nonāca pils parka. Te valdīja tīkama paēna. Dīķī peldēja gulbji. Pamanījuši starp gājējiem savus draugus, putni droši nāca klāt un skaļi pieprasīja cienastu.

Atpūtusies Baiba piebiedrojās skolēnu ekskursantu gru­pai, izstaigāja pilsdrupas, apbrīnoja seno celtnieku veido­tās skaistās velves, uzzināja par pilsētiņas pagātni.

Lai ko viņa klausītos, lai kur skatītos, domas laiku pa laikam atgriezās pie bērna. Daumants mīl bērnus. Bez tēva augošais māsasdēls Andrītis viņam apkārt vien tinas, un Daumants nekad viņu neatstumj, kā to mēdz darīt viņa vecākais brālis Kristaps. Kristaps ir aprēķinā­tājs, karjerists, kas, daudz neprātodams, pagrūdīs citus nost no ceļa, lai tikai pirmais sasniegtu mērķi. Labi, ka viņas vīrs ir pavisam citāds — iejūtīgs, sirsnīgs.

Viņi bija norunājuši, ka bērni būs tikai pēc tam, kad viņi saņems un iekārtos dzīvokli, apskatīs pasauli, iztrakosies. Nu negaidīti sevi ir pieteicis mazulis — šūnu kamoliņš, kas vēl nav cilvēks, bet jau ir dzīvs. Šad tad Baiba bija dzirdējusi, ka darbabiedrenes runāja par abortiem kā par parastu lietu, bez kuras laulības dzīvē neiztikt. Baiba klausoties šausminājās — viņa to uzska­tīja par slepkavību.

Nespēdama ne mirkli ilgāk gaidīt, Baiba steidzās pie vīra. Pilsēta palika aiz muguras.

Asfaltētā šoseja, saules tveicē nosvīdusi, taisna kā bulta veda uz Rīgu. Šaurs, putekļains ceļš iegriezās starp diviem pakalniem, kas bija apauguši ar kokiem. Pār oļiem lēkādama, neliela tērcīte steidzās uz upi. Ūdens bija tīrs un vēss. Baiba noskaloja sakarsušo seju un rokas. Pēkšņi aiz ceļa pagrieziena parādījās upe. Maz­liet tālāk kuplā milzeņa ozola paēnā sēdēja meklētie un gleznoja. Daumanta starp viņiem nemanīja. Studijas va­dītāju Baiba tūliņ sazīmēja pēc vijīgajiem, rūsganajiem matiem un bārdas.

Strāls piemiegtām acīm, kā viņš to mēdza darīt, ainavu vērojot, brīdi skatījās Baibā, tad sāka skaļi smieties.

— Divi rūsganie satikušies! Vai mēs neesam radinieki? Kas tu Daumantam būsi, māšele, vai? Kādēļ viņš tādu jauku bērnu slēpa no mums? Mēs tevi tik drīz projām ne­laidīsim. Nosēdināsim upes malā uz akmeņiem, atpīsim matus, būs mums pašiem sava nāra ko zīmēt, ar mieru?

Baiba pasmaidīja, vaigos kļuva redzamas mīlīgas bedrītes.

— Uz kuru pusi Daumants aizgāja?

— Pie klintīm. — Kāds ar roku parādīja virzienu.

— Vai tevi pavadīt? — Strāls apjautājās.

— Nē, es pati.

Cauri lazdu un ievu biezokņiem taciņa izveda baltām pīpenēm, sārtām sveķenēm, ziliem zvaniņiem un citām pu­ķēm pieaugušā pļavā. Rūsgana smilšakmens klints upes pretējā krastā dubultojās ūdenī. Tas bija tik skaisti, ka Baiba krietnu brīdi stāvēja kā sastingusi.

Gabaliņu tālāk smilšu sērē kārklu pudura ēnā gulēja divi peldkostīmos izmetušies jaunieši. Meitene kaut ko uzstājīgi runāja, puisis atvairījās. Baiba pagājās tuvāk, lai pajautātu, vai viņi nav manījuši te kādu glezno­jam, Pēkšņi kājas kļuva ļenganas, un viņa, nespēdama nostāvēt, sakņupa kuplajā zālē.

— Nu, ko tu, Gita, nevajag, — tā bija Daumanta balss, — liec mani mierā!

— Man vienalga, vai tev ir sieva vai nav, tikpat tu būsi mans! Es nevaru bez tevis, dzirdi! Pat naktīs tevi redzu sapņos. Nespirinies pretī! Tev būs viss: automašīna, šika māja. Mēs varēsim ceļot, kur vien gribēsim, un gleznot. Mani senči ar puķēm rauš baigo rubli, un es viņiem esmu vienīgā. Tu pat nojaust nevari, cik man uz grāmatiņas! Tā būs ari tavējā. Nu ko tu tajā rudajā pele esi saskatījis? Bizi, kas kuļājas kā govij aste pār muguru? Ne viņa firmīgi ģērbusies, nekā! Ja tu nenāksi pie manis, es, goda vārds, izdarīšu pašnāvību, metīšos tepat atvarā un noslīcināšos. Nu ko tu tiepies, nāc,,.

Baiba pacēla galvu. Blondā skuķe cieši pieplaka viņas vīram. Baiba ar rokām aizspieda muti, lai apturētu klie­dzienu, tad metās pa taciņu atpakaļ krūmos, Pie stāvas kraujas viņa apstājās. Straume lēnām griezās virpuli, it kā kāds ūdeni maisītu ar milzīgu karoti. Sausas lapas, zariņi, zāle kustējās pa spirāli uz centru, līdz pazuda at­vara acī.

«Viens mirklis — un vairs nebūtu ne manis, ne nākamā bērna,» Baibai iešāvās prātā. «Nē, nē, prom no šīs briesmī­gās vietas!» Nogriezušies no takas, viņa lauzās cauri biežņai pa stāvo krastu augšup. Ass zars saskrāpēja vaigu, Baiba nejuta, ka tek asinis.

Krietnu brīdi vēlāk drūmi un nerunīgi pie pārējiem ieradās Gita un Daumants — tā arī neko neuzgleznojuši. Strāls abus domīgi nopētīja.

— Kur tad liki māsu?

— Kādu māsu? — Daumants brīnījās.

— Skaistuli ar garo bizi un skaidrajām acīm. Mēs visi gatavojāmies pēcpusdienā viņu gleznot.

— Tā būs bijusi Baiba, mana sieva, — Daumants uz­traucās. — Mēs upmalā sauļojāmies, droši vien viņa ne­pamanīja. Jāiet meklēt, ka neapmaldās.

Gita posās līdzi.

— Vācies! — Daumants viņai skarbi uzsauca.

Pārējiem viņu attiecības nebija nekāds noslēpums.

Daumants metās pa taciņu atpakaļ. Ja Baiba viņus abus redzējusi, būs liela skaidrošanās. Pļaviņā nonācis, viņš skaļi sauca sievu. Atbalss atmēdīja, taču neviens neat­saucās.

Jāpadomā loģiski. Strāls teica viņa parādījusies ap divpadsmitiem. Pusvienos viņi ar Gitu bija atpakaļ. Pus­stundas laikā nekur tālu nevar aiziet. Skriešus taču viņa tik karstā laikā neskrēja?