Zenta Ērgle - Nosargāt mīlestību

— Šī ir mana vieta. Kamēr mazulis paaugsies, pāriniece strādās mājās, vēlāk mēs mainīsimies. Mārcis gan saka, lai paris gadu par darbu i nesapņoju. Bet ko lai iesāk, kad skapji pilni ar nešūtām kleitām un kostīmiem? Sie­vas vai uz ceļiem lūdzas. Arī tev netrūktu, ko strādāt.

Varbūt tu būtu ar mieru? — Sveta jautājoši paskatījās Baibā. — Vismaz pagaidām, kamēr tiksi skaidrībā? Darbs atrastos arī Daumantam, un dzīvoklis tepat blakus.

— Es labprāt, es ar prieku! — Baiba iesaucās, bet tad pēkšņi apklusa. Viņas ateljē tāpat bija sakrājies kaudzēm nešūtu kleitu. Vēl sestdiena, svētdiena, pirmdien beidzas piešķirtais atvaļinājums un jābūt atpakaļ.

— Bet tev taču pienākas divas nedēļas, — Sveta iemi­nējās.

— To otru piešķirs vēlā rudenī, kad darba mazāk.

— Uzraksti lūgumu, lai pagarina. Mārcis nākamnedēļ brauks uz Rīgu, aizvedīs. Pievienosim ārsta zīmi, ka tu pagaidām nevari strādāt, kaut kas ar nerviem vai sirdi. Mums laba dakterīte. Nervi tev patiešām nav kārtībā, daudz nekas melots nebūs. — Viscaur godīgā Sveta, gri­bēdama palīdzēt draudzenei, bija ar mieru ielaisties kom­promisā ar sirdsapziņu. Baiba iegrima domās — varbūt tiešām strādāt šeit kopā ar Svetu?

— Man tagad jāsarauj, Šīm divām kleitiņām šovakar nāks pakaļ. — Sveta izklāja uz galda vienu zīda, otru vistras kleitu. — Ir jau pielaikotas, jāsašuj vīles un jā­izgludina. Bet tu pa to laiku pastaigā pa ciematu un visu labi apdomā.

— Negribas. Labāk es tev palīdzēšu. Nu darbnīcā dūca divas mašīnas.

— Kā tev ar dziedāšanu? — pēc brīža Sveta apjautājās.

Baiba satraucās. Par Tagilu viņa bija pavisam aizmir­susi. Ko teiks meitenes, ko Irbīte? Daudzas saites viņu saistīja ar Rīgu, un sāpīgi būtu pārraut ikvienu no tām. Tieši tagad mēs tā īsti esam sadziedājušās, un ziemā Tagils cer dabūt pirmo kategoriju. Pašreiz gan visi izklīduši līdz septembra vidum. Un ko par mani domās darba­biedrenes? Precētās tūliņ nospriedīs, ka esmu izdarījusi abortu un radušies sarežģījumi, brigadiere nievājoši sa­vilks uzacis un teiks, ka jau tūliņ sapratusi, kas aiz tās godīgās fasādes slēpjas.

Baibai kļuva sevis tik ļoti žēl, ka asaras sāka līt aumaļām. Sveta dzīrās mierināt, bet tad pārlika: lai iz­raudās, kļūs vieglāk. Labāk lai rūgtums izlīst uz āru nekā krājas sirdī.

— Piedod, — Baiba pēc brīža izmocīja smaidu. — Ne­varēju savaldīties.

— Man jau arī acis slapjā vietā, Mārcis saka, ka rei­zēm līstot kā no lejkannas.

Brīdi atkal dūca abas mašīnas.

— Zini, te tomēr labāk strādāt nekā pie mums ateljē, tu satiecies ar savām klientēm, novērtē, kas kurai piestāv pēc auguma, gadiem, dod padomu, ja kaut kas neizdodas, palabo. Mēs tik dragājam — kā jau pie konveijera — un pašas nemaz neredzam, kā mūsu darbs izskatās. Es pat piegriezt vairs nemācētu, ateljē ir speciāla darbiniece, kas to vien dara kā piegriež un uzmēra. Baigā knīpstanga, runā, ka ņemot dzeramnaudas. Pati jau gados, bet ģērbjas eleganti. Vadītājam nav luksa žigulis, bet viņai ir.

— Žiguli var nopelnīt arī godīgā ceļā, — Sveta pie­zīmēja, — Mārcis savējo dabūja kā prēmiju par labu darbu. Bet par piegriešanu neraizējies. Mums ir dažneda­žādi šabloni, atliek vienīgi mazliet pakoriģēt. Diez­gan strādāts, ejam pusdienās!

— Saimnieces mums labas, produktus dod kolhozs, — Sveta stāstīja. — Traktoristiem un kombainieriem ražas novākšanas laikā ēdienu pieved uz lauka. Vispār ar ēstvarīšanu mājās nenoņemamies, vienīgi pa svētdienām Mārča mamma pagatavo ko gardāku. Nāc, es tev parā­dīšu savu dzīvokli. Ja izlemsi palikt, tas būs tavs. Ne­brīnies. Māja paredzēta jaunajiem speciālistiem. Ari šu­vējām…

«Vidēji liela istaba, lodžija, mazulis varētu gulēt svaigā gaisā cauru gadu,» Baiba vērtēja. «Ar mūsu būceni ne salīdzināt. Rīgā pie tāda dzīvokļa mums tik drīz netikt.»

— Lauku cilvēki piektajā stāvā negrib dzīvot, tādēļ te mitinās vienīgi jaunieši. Daiļdārzniece ar ģimeni pārcel­sies uz Līvānu mājiņu, rudenī būšot gatava. Dārzu viņa jau iekopusi. Tagad visi, kuriem bērni, ceļ savas mājas. Un pareizi dara — bērnus kopš mazotnes vajag radināt pie darba. Mēs ar Mārci savējo arī nelutināsim, lai ne­izaug baltrocis.

*

Daumants izmisīgi meklēja Baibu. Viņas labākā drau­dzene Dace kopā ar Pēteri atradās orientēšanās sacīkstēs kaut kur Sibīrijā. Rolandiņš, Baibas pusbrālis, teica, ka māsu neesot redzējis veselu mūžību. Ateljē vadītājs, pa­vēries Daumanta satrauktajā, izmocītajā sejā, pasauca viņu sānis un deva padomu apstaigāt slimnīcu ginekolo­ģiskās nodaļas. Viņa Baiba un aborts, nekad! Daumants domās noraidīja šādu varbūtību, tomēr gāja, sarka, stostī­jās, klusēdams pacieta slimnīcu personāla zobgalīgos ska­tienus. Veltīgi. Pievakarē satriekts, pārguris viņš sēdēja mātes virtuvē un nezināja, ko iesākt.

Dienu vēlāk Daumants uz ielas pie vārtiņiem ieraudzīja Gitu. Suns aiz žoga rēja aizgūdamies.

— Ko tu te velcies? — Daumants viņai nikni uzsauca.

— Tikai tevis dēļ visa šī jezga! — Pabīdījis Gitu nost, viņš neatskatījies iegāja mājā.

— Tik un tā tu būsi mans! — Gita nosauca pakaļ.

— Tagad, kad sieva no tevis aizbēgusi, tas ir pavisam droši,

Pieci soļi uz priekšu, pieci — atpakaļ — tā Daumants soļoja naktī pa istabu, līdz paguris tāpat ar visām drē­bēm iekrita gultā.

— Puisis pavisam postā aizies, — Daumanta māte, pie kaimiņienes aizgājusi, žēlojās. — Ne vairs ēd, ne guļ.

— Tā viņam vajag. Apmānīt tik labu un mīlīgu sievu. Krietns cilvēks uz to nebūtu spējīgs. Un ar ko? Ar to svilpasti Gitu.

— Gan jau Baiba jums pateica, uz kurieni dosies?

— Ne, atstāja savas mantiņas un teicās kādu atsūtīt pakaļ. Lai velti nemeklējot, viņa būšot tālu prom. Un bērnu uzaudzināšot viena pati.

— I par to paldies. Vismaz jādomā, ka roku sev nav pielikusi.

— Prātīgākais — nogaidīt, lai pāriet lielie uztraukumi. Gan pati dos ziņu, kaut vai uz darba vietu, — Kristaps sprieda.

— Es nespēju sēdēt rokas klēpī salicis un mierīgi gai­dīt, vai tu to saproti, grāmatu tārps!

— Netrako! Sevi Baiba nežēlotu, bet nākamo bērnu gan.

*

Veco, labo dakteri pazina un mīlēja jau trešā Baužu paaudze. Uzzinājusi, ka saslimis kāds no viņas aprūpēja­miem, ārste nekurnēdama devās to raudzīt, vienalga, kāds ārā bija laiks. Vairāk par zālēm sirdzēju uzmundrināja sirsnīgie vārdi, cerība uz izveseļošanos, kādu daktere prata iedvest.

Uzgaidāmā istaba bija tukša. Baiba nedroši pavēra ka­bineta durvis.

— Tāda kā neredzēta mūsu pusē. — Ārste paskatījās caur brillēm un pasmaidīja.

Baiba neko neslēpa un izstāstīja ārstei visu savu lielo bēdu stāstu.

Nākamā mazulīša dēļ no uztraukumiem gan jāvai­rās! — ārste piekodināja. — Pats labākais dziedinātājs — darbs. Paravē dārzu, palīdzi pļavā sienu vākt. Svaigs gaiss, vienkāršs lauku uzturs, naktīs labs miegs — tas ir viss, kas nepieciešams nākamajai māmiņai. Nedēļu at­pūties, gan viss būs labi.

Ārstei viegli teikt — neraizēties, domāt par labo, prie­cīgo. Bet ja nu Baibai bez Daumanta pat saule šķiet melna? Naktī gultā izstiep roku — blakus tukša vieta. Nav pie kā pieglausties, kam padomu prasīt. Tikai tagad, kad Daumanta nebija līdzās, Baiba pa īstam saprata, cik ļoti viņu Iemīlējusi. Sveta arī zāģē katru dienu vienu un to pašu — jāpaziņo Daumantam, jāsatiekas, jāizrunājas, gan viss noskaidrosies. Varbūt Daumants neesot tik vai­nīgs, kā Baibai liekoties. Un, ja ari būtu, ikvienam varot paklupt kāja. Ja cilvēku pa īstam mīl, tad jāpiedodot. Ne­drīkstot domāt tikai par savu aizvainojumu. Bērnam būšot vajadzīga ne vien māte, bet arī tēvs.