Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

*

Pie Svetas ciemodamās, Baiba vienmēr nopriecājās par gleznu pie sienas — senlaicīga māja ar nosūnojušu salmu jumtu kā mūžveca lauku sieva, tai blakus ziedošas ābeles kā jaunas draiskas meitenes, pāri visam dzidri zila pavasara debess.

— Tās ir Mārča senču mājas, — Sveta paskaidroja. — Pašā mūsu kolhoza nomalē dzīvo kāds večuks jau krietni pāri septiņdesmit. Visu mūžu viņš strādājis par namdari un galdnieku, cēlis mājas, gatavojis mēbeles, kolhoza laikā vadījis būvbrigādi. Nu jau pensijā. Lūk, šis vecītis kopš jaunības glezno. Neviens viņu nesaprata — ne sieva, ne bērni, ne kaimiņi —, izsmēja, teica, ko šis ērmojoties. Mūsu jaunais zīmēšanas skolotājs apgalvo, ka tā esot liela māksla, un tikmēr runāja, kamēr pierunāja Ozoltēvu sarīkot kultūras namā gleznu izstādi. Tev vajadzēja redzēt, kas notika. No Rīgas atbrauca vesels autobuss slavenu mākslinieku, skatās, brīnās, slavē. Uzņēma pat filmā, •rādīja televīzijā. Gleznas viņam lielas kā logi. Vietējie tūlīt sazīmēja — tā ir Kleistu birzs, tas upurozols, šī te — vecā Krastu māja. Mākslinieki strīdējās. Vieni saka, žēl, ka večukam nav skolas, citi atkal, ka tas tieši ir labi, akadēmija iztaisot visus vienādus kā ēvelētus dēļus, bet Ozoltēvs saglabājis savu īpatnējo triepienu, tehniku un krāsu gammu. Tā viņi sprieda, mēs pārējie tikai klausījāmies, ko mēs no tādām lietām saprotam. Bet varbūt Daumantu tas interesētu?

— Tu pati nemaz neapjēdz, kā mani iepriecināji. Izstāsti ceļu, mēs ar Daumantu aiziesim pie Ozoltēva.

— Mārčs var aizraut ar mašīnu.

— Nē, ms labāk ar kājām.

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants iz­staigāja Baužu apkārtni un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.

Neviļus galvā iešāvās doma, kuru līdz šim viņš bija kategoriski noraidījis. «Varbūt patiešām ap­mesties šeit uz dzīvi? Atstrādāšu savas stundas un brī­vajā laikā gleznošu, cik patīk. Nekāds pārākais talants man nav, tad jau Strāls būtu mudinājis uz akadēmiju. Ne­viens man neliedz brīvdienās braukt uz Rīgu pie viņa pēc padoma.»

Kamēr Baiba un Svetlana cītīgi strādāja, Daumants izstaigāja Baužu apkārtni, jūsmoja par skaisto dabu un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi skiču bloku.

Sestdienas rītā Baiba vedināja vīru garākā pastaigā.

Šaurs, reti braukts, ar lauku puķēm gar malām apaudzis ceļš līkumoja cauri birzīm, apliecās ezera līcim vai stāvākam pakalnam. Tā iedami, viņi nonāca bagātā kolhoza vistālākajā nostūrī. Ļaudis no šejienes pārcēlās uz centru, pametot vecās mājas savam liktenim. Vienigi vecīši, kurus vairs nevilināja ne rosīgā kultūras dzīve, ne universālveikala importi, šeit vadīja savas atlikušās dienas. Rudeņos un ziemās, kad jau tā sliktais ceļš mašīnām kļuva neizbraucams, viņi arī tika pamesti likteņa varā.

Reizi pa reizei Daumants apstājās un ilgi skatījās, itin kā gribēdams redzēto paturēt atmiņā. Kāda ezera smilšainā līcītī abi nopeldējās un atpūtās. Gludi nomīdīta taciņa viņus aizveda pie senlaicīgām ēkām. Salmu jumti, vietām izraibināti zaļām sūnām, ar savu smagumu itin kā spieda ēku guļbūves vainagus zemē. Skaļi riedams, bet asti priecīgi luncinādams, pieskrēja melns sprogains šunelis.

— Sē, Kranci!

Šunelis negribot pagājās klētiņas virzienā. Tās ēnā sēdēja večuks un gleznoja. Pāri vecmodīgu briļļu stikliem uz ienācējiem raudzījās draudzīgas, smieklu krunciņu apņemtas acis.

— Labdien, Ozoltēv! — Baiba sveicināja. — Jums labasdienas no Krastu mātes un te ciemakukulis.

— Pašcepta karašiņa, mīkstajā pūka, tas gan labi, — večuks nopriecājās, saņemdams pa senai parašai baltā drāniņā ievīstīto kukulīti. — Maizīte izbeidzās pirms divām dienām. Tuvumā veikala nav. Kaimiņiene solīja atvest no centra, bet nerādās. Nāciet nu jūs arī pie azaida galda. Vakar izmetu liepu medu. Šogad ziedēja kā nekad.

Plašajā, ar baltu āboliņu apaugušajā pagalmā pletās varena trijžuburu liepa. Tās ēnā atradās no ozola bluķiem darināts galds un sēdekļi. Saimnieks no akas izvilka piena kannu, no klēts atnesa ar dvieli pārsegtu medus bļodu. Baibai līdzpaņemtās ēdnīcas smalkmaizītes blakus dzintarainajam medum šķitās bezgaršīgas un apnikušas, bet vecais vīrs tās mērcēja pienā, medū un ēda slavēdams.

— Mēs redzējām, cik skaisti jūs esat uzgleznojuši ezeru, — Baiba ieminējās. — Mans vīrs arī glezno, mācās studijā.

— Es jau tikai pa vaļas brīžiem, — Daumants atrunājās.

Ozoltēvs brīdi kā vērtēdams paraudzījās ciemiņā.

— Pa vaļas brīžiem, — viņš rūgti teica. — īsta māksla prasa visu. Būtu man tavi gadi, pavisam citādi savu dzīvi nodzīvotu, bet ko nu vairs… Cik nav mani smējuši, cik bāruši. Sieva skauda katru latu, ko izdevu par krāsām un audeklu. Bērni staigājot lāpītām drēbēm, cauriem zābakiem, kauns no ļaudīm. Bet tas, kas manī bija iekšā, lauzās uz āru, gleznojot biju laimīgs, aizmirsu visu — darbu, trūkumu, slimības. Reiz sadūšojos. Paņēmu dažas gleznas, aizbraucu pie paša Purvīša, jāzina taču, ir man talants vai nav. Tas notika pa vidām starp abiem kariem. Purvītis toreiz jau bija krietni gados. Šis saliek manus darbus rindā gar sienu, pieiet tuvāk, atkāpjas tālāk, nekā nesaka, skatās. Man ceļi no bailēm ļogās, kas tik nu būs. Gana izskatījies, nosēdina mani mīkstā krēslā un sāk pratināt, no kuras puses nākot, kādās skolās mācījies, ko darot pašreiz. Stāstu, kā ir, skolā sagāju sešas ziemas, pieprotu galdnieka un namdara amatus. Tev, puis, liels talants, pabeidz vidusskolu un nāc uz akadēmiju, uzņemšu savā darbnīcā. Kur man toreiz, nabaga amatniekam ar sievu un maziem bērneļiem, līdz akadēmijai tikt. Vēroju dabu — tuvumā krāsas spilgtas, katrs sīkums labi redzams, bet tālumā viss saplūst, kļūst gaisīgs un līnijas itin kā satek vienā punktā. Tā arī mālēju. Tūliņ pēc kara mūsmājās kādu vasaru apmetās viens īsts mākslinieks. No viņa es daudz iemācījos, nu jau miris, labs cilvēks bija.

— Ozoltēv, parādiet savas gleznas, — Daumants palūdza.

— Citreiz, puis, agrāk par mani smējās, ar pirkstiem rādīja, nu pēc tā ķinīša pasākuši nākt rindā vien, lai pārdodot savus darbus. Kam man nauda, pensiju saņemu, sava iztikšana ir un krāsām arī atliek. Vairāk nekā man nevajag. Kad nomiršu, lai kolhozs ņem, kultūras namam tukšu sienu diezgan. Gribas pabeigt iesākto, kamēr saulīte vēl rotājas ūdenī.

— Vai jums neatradīsies kāda veca ota un papes gabals?

Ne vārda neteikdams, večuks iegāja namā un iznesa prasīto. Brīdi Baiba klusēdama vēroja, kā abi aizrautīgi strādā.

— Paejies, meit, pa dārzu un paēdies ogas.

Baiba staigāja pa veco dārzu kā pa apburtu pasaku valstību. Bites dūkdamas pa viņām vien zināmiem gaisa ceļiem laidās uz stropiem. Ar lielām un saldām ogām aicināja upeņu krūmi. Jāņogas kārdināja ar sarkanajiem ķekariem. Avenājā ar zemē sabirušajām ogām mielojās vistu saime.

— Salasīšu jums upenes, lai saimniece uzvāra ziemai ievārījumu, — Baiba teica Ozoltēvam.

. — Mana saimniece kopš pērnējā rudens mīt veļu valstībā, bērni pa svešām malām izklīduši, esmu palicis viens — pats sev kungs un pavēlnieks.

Nekā nebilzdama, Baiba iegāja virtuvē, sameklēja lielu bļodu un devās uz dārzu. Daumants, iegrimis gleznošanā, to pat nepamanīja.

Kad saule jau slīdēja uz vakara pusi, Ozoltēvs rūpīgi izmazgāja otas, nostājās Daumantam aiz muguras un ilgi skatījās: — Tu, puis, esi ceļa sākumā. Neiznieko savu dzīvi, kā to esmu darījis. Met nu mieru, iesim paskatīties tās manas bildes.