Zenta Ērgle: Nosargāt mīlestību

*

Beidzot pienāca šķiršanās bridis. Līdzpaņemtās man­tas jau bija sakrautas mašīnā.

«Viena gada loks noslēdzies,» Baiba pie sevis rezumēja. «Pērnajā septembrī vīrs mani pa stāvajām kāpnēm uz ro­kām uznesa augšā un pasniedza istabas atslēgu. Toreiz biju laimīga, ka esmu tikusi prom no patēva divdomīgajām runām, mātes greizsirdības un mūžīgajiem strīdiņiem. Protams, mīlu savu vīru, citādi nemaz nebūtu precēju­sies. Tagad pēc gada, kad kopā pārlaisti prieki un bēdas, mana mīlestība kļuvusi vēl stiprāka. Bet vai tas pats no­ticis arī ar Daumantu? Ko viņš pašreiz domā? Varbūt atceras Gitu? Labi, ka cilvēki neprot lasīt viens otra do­mas. Mātei par gaidāmo bērnu vēl neko neteikšu. Tāpat zinu, ko viņa atbildēs — tik jaunai par agru apkrauties ar bērnu, — brīdinās par negulētām naktīm, netīriem autiņiem un tā tālāk. Dos padomu — taisīt cauri, kamēr nav par vēlu.»

Daumanta māte ar ķimikāliju saēstiem pirkstiem glu­dināja neredzamu kleitas kroku. Viņa vēl vienmēr strādāja mēbeļu fabrikā par pulētāju, zināja, ka spēki iet uz bei­gām, ka ilgi neizturēs. Bija apsolījusi Daumantam atstāt darbu un pieskatīt mazuli. Nu nekā. Puisim izauguši spārni, lido prom no vecāku pajumtes, grib pats vīt savu ligzdu. Kristaps arī gatavojas bēgt. Nekā nesaka. Saim­niece izpļāpājās. Kaunas no dzērāja tēva.

Baibas māte, uz vaļējā loga palodzes atbalstījusies, ska­tījās, kā Rolands dārzā draiskojas ar suni. Izaudzis pa šo gadu, bet vēl maza bērna prātā.

— Tēvs saka … Naikovskis … — viņa izlaboja, — no Rīgas gan viegli aizbraukt, bet grūti atgriezties. Mēs do­mājam, ka tu, meit, izdari pašu lielāko muļķību savā mūžā.

«Pirms gada, kad mēs abi precējāmies, viņa ari tā teica,» Daumants sakoda zobus. Nebija nekādas jēgas pirms šķiršanās ecēties. īpaši, ja antipātijas bija abpu­sējas.

— Žēl man tevis, meit, — vecā saimniece šņukstēja.

— Mēs labi sadzīvojām.

— Jūs kā uz bērēm! — Daumants mēģināja jokot.

— Neviens taču nav nomiris, gluži otrādi — sākam jaunu dzīvi.

Šoferis uz ielas skaļi notaurēja.

— Jāiet. Kamēr aizbrauksim, būs tumsa.

Māte iedeva dēlam tīkliņu ar ceļamaizi, saimniece Baibai pasniedza puķu pušķi.

— Brauciet ciemos, — Baiba aicināja.

*

— Viss. — Daumants nosvieda drēbju paunu istabas vidū un ar delnas virspusi noslaucīja sviedrus no pieres.

— Sākam jaunu dzīvi — un saviem spēkiem. Gulta mums jau ir, pārējo sagādāsim.

— Sveta ar mieru mums atstāt arī skapi, galdu un krēslus.

— Pamazām atmaksāsim. Nebēdā, vecenīt, mēs drīz vien dzīvosim lepni. Četras čaklas rokas, divas gudras galvas… — Daumants paņēma sievu klēpī un sagrieza riņķī. — Jūlijs, augusts, septembris.., — viņš skaitīja, — Sieviešu dienā man būs jārūpē divas dāvanas — mei­tai un tev.

— Es jūtu, būs dēls, — Baiba viņu ķircināja. — Meita gan. Es tev viņu tūliņ parādīšu. Nepacietīgiem pirkstiem Daumants raisīja vaļā skiču mapi, tad pieliecās un ar zobiem pārkoda auklu.

Baiba skatījās uz sarkanmataino meitenīti, kas bija ļoti līdzīga viņai,

— Pa kuru laiku tu to uzzīmēji?

— Tajā pašā naktī, kad tu… — Daumants apklusa, — Ne, to mēs nepieminēsim. Nekad, jā?

Baiba klusēdama pamāja ar galvu.

*

— Re, kādu skaistu drānu man izgādāja Diāna, — darbnīcā pie Baibas iegājusi, Dēzija palielījās. Drēbe pa­tiešām bija skaista. Zila ar sīkām puķītēm. Tā lieliski pie­skaņojās Dēzijas zilajām acīm un blondajiem matiem.

— Vai tas tiesa, ka jūs ar Daumantu pavisam pārceļa­ties uz šejieni?

— Taisnība gan.

— Tas ir dumji darīts. Sveta — to es saprotu. Viņa at­brauca Mārča dēļ. Šitādai baigai būdai tā ir liela laime — satikt puisi, kas viņu ņem par sievu. Kā aklai vistai grauds. Tagad viņa ar savu lielo vēderu spiesta tupēt mājās. Mārci, nabadziņu, vienu nelaiž ne uz dančiem, ne­kur. Baidās.

— Zini ko, Dēzij, ja tu esi atnākusi aprunāt Svetu, tad taisies veiklāk prom, — Baiba noskaitās.

— Kas tev lēcies, vairs patērzēt nedrīkstēs? — Dēzija brīnījās. — Uzšuj man kleitu, tikai veicīgi! Pēc pāris die­nām jābrauc uz Rīgu svarīgās darīšanās. Benis man iz­gādāja šiku dzīvokli pašā centrā. Es neiešu savu dzīvi aprakt pāķos.

— Nāc pēc mēneša, — Baiba atteica. — Šūšu rindas kārtībā, re, cik daudz drēbju sanests. Ja vajag ātrāk, ķe­ries klāt pati.

Tik jauku rudeni neatcerējās pat gados vecāki ļaudis. Septembrī bija silts kā vasaras vidū. Oktobrī dārzos vien­laicīgi ziedēja gan asteres un dālijas, gan pēdējās rudens puķes — miķelītes un mārtiņrozes. Ziemeļu gājputni pār­trauca savus pārlidojumus uz dienvidiem un barojās no­vāktajos tīrumos.

Oktobra beigās salnas nokoda puķes un apģērba kokus krāšņos rudens tērpos. Ardievas saukdamas, uz dienvi­diem aizlidoja dzērves.

Zemie mākoņi devīgi birdināja gan saltas lietus lāses, gan slapju sniegu. Zeme izmirka, sīkie lauku ceļi kļuva neizbraucami. Pasaule vientuļajās lauku mājās sašaurinājās līdz kūtij, pagalmam, pirtiņai. Ciemata priekšrocības kļuva acīm redzamas — uz tirdzniecības centru, klubu, skolu, bērnudārzu pa asfaltētajiem celiņiem varēja no­kļūt sausām kājām.

Pētersonu ģimenei saimniecības darbi daudz laika ne­aizņēma. Pusdienas abi paēda turpat tirdzniecības centra ēdnīcā, brokastu un vakariņu tiesu iegādājās kulinārijas veikalā. Lielo veļu nodeva mazgāšanā un saņēma atpakaļ spodru, izgludinātu un pat iesmaržotu.

Brīvajā laikā abi piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā. Mūzikas dzīve Bauzēs atradās dziedāšanas skolotāja Prie­dīša rokās. Viņš vadīja kori, sieviešu ansambli, palīdzēja estrādes orķestra puišiem. Baiba sadraudzējās ar an­sambļa dziedātājām un atsāka mēģinājumus.

Daumants pievienojās nelielajam zīmētāju pulciņam, ko vadīja zīmēšanas skolotājs Dzelme. Kāds no pēdējās kla­ses zēniem posās uz Mākslas akadēmiju, pārējie nāca gal­venokārt Dzelmes dēļ. Reizē ar zīmēšanas un gleznošanas pamatlikumiem skolotājs mācīja saskatīt skaisto dabā, izprast mākslas darbus, ar viņu varēja runāt par visu, kas interesēja jauniešus: par mīlestību, draudzību, cilvēku at­tiecībām.

Dzelme sapņoja Bauzēs izveidot gleznu galeriju.

— Jaunā kluba foajē visas sienas tukšas. Žēl, ka saim­nieki paskopi, neatbalsta mākslu. Bet nekas, vajag tikai sākt. Es atnesīšu kādu savu darbu, Daumants arī neat­teiksies, akadēmijas audzēkņi atcerēsies dzimto pusi — un tā pamazām… Aicināsim ceļojošās izstādes. Agrāk bijām atpalikusi nomale, nu vairs ne.

— Skolotāj, kādēļ jūs, mākslinieks būdams, nācāt strā­dāt uz šejieni?

— Es neesmu mākslinieks, bet gan mākslas vēsturnieks, tā ir liela starpība. Senajiem romiešiem ir sakāmvārds: «Labāk pirmais ciemā nekā otrais Romā.» Galvaspilsētā tādu kā es ir simtiem, bet kas Bauzēs zīmēs dekorācijas, mācīs skolēnus? Kolhozs man palīdzēja, kad es paliku viens — bez vecākiem. Parāds jāatdod. Dzimtā puse ari vilka atpakaļ.

*

Ar pūlēm uzstīvējusi savu vienīgo vakarkleitu, Baiba grozījās spoguļa priekšā. Apaļo vidukli nenoslēpa pat kuplie svārki.

— Oktobra svētkos jāuzstājas, bet nav ko vilkt mu­gurā, — viņa šķendējās.

— Uzšuj jaunu kleitu. Atkal lieki izdevumi.